Bibliotekāres darbs – likteņa pirksts

2019. gada 5. aprīlis 00:00

2804

Druvēnietei Daigai Apsītei bērnībā patika lasīt pasaku grāmatas, bet tas nebija iemesls profesijas izvēlei. “Liktenis ievirzīja,” secina Daiga.
Pēc vidusskolas beigšanas meitenei vajadzēja pašai sākt pelnīt. “Druvienas bibliotekāra vieta bija brīva. Kā es te ienācu, tā esmu joprojām nu jau 28 gadus. Sākumā likās, ka būs grūti. Pa īstam šo darbu esmu iemīlējusi pēdējos piecos gados, jo esmu sapratusi, kas ir svarīgākais. Lasītājiem jāpiedāvā informācija un pakalpojumi gan grāmatu formātā, gan citos veidos. Esmu te tāpēc, lai palīdzētu, un tas ir interesanti,jo cilvēki ir dažādi. Reizēm nākas būt psihologam. Ceru, ka druvēnieši ir ar mani apmierināti,” spriež bibliotekāre. Par to, ka Daiga ir novērtēta, liecina viņas izvirzīšana Gulbenes novada kultūras balvai “Gada bibliotekārs”.

Apliecina sevi konkursā “Māju stāsti”
D.Apsīte spriež, ka acīmredzot vairāk darījusi, rīkojot aktivitātes un pasākumus lasītājiem. Novadpētniecības konkursā “Māju stāsti”, kas tika rīkots novada bibliotekāriem, Daiga ieguva pirmo vietu. “Pateicos visiem pagasta iedzīvotājiem, kas iesaistījās un sniedza atbalstu! Viena pati es to nevarētu. Konkurss ir noslēdzies, bet māju stāstus vēl turpināsim,” atzīst bibliotekāre.
Kopā ar Druvienas vecās skolas-muzeja vadītāju Ligitu Zvaigznekalni viņa jau divus gadus apkopo materiālus par pagasta vēsturi. Tā sakopota vairāk nekā desmit mapēs.
“Esmu secinājusi, ka Druvienā ir bijuši ļoti apdāvināti cilvēki. Viņi pratuši gan strādāt, gan atpūsties. Ekspedīcijās tika apzinātas gan zudušās, gan esošās mājas. Vislielāko iespaidu atstāja “Cepļa” mājas, kas ar vienu nosaukumu bijušas ap ķieģeļu cepli, kurš tur ir kopš barona Volfa laikiem,” stāsta D.Apsīte.
Mājā, kurai joprojām ir “Cepļa” vārds, joprojām dzīvo Lidija Pušpure, kura ir strādājusi ceplī. Viņa kurinājusi cepļa krāsni, lai gan jaunietei tolaik nebija vēl 18 gadi. “Vēl ir jūtama cepļa varenība, no kuras palicis vien lielais skurstenis un krāsns mute. Šķūnīši ir sabrukuši, palikusi māja, kurā dzīvo Lidija, un vecais kantoris, kas bija ierīkots Preša mājā, bet arī tas drīz aizies nebūtībā. Ceplis tika kurināts vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados,” skaidro D.Apsīte.
Iepazīstot un izzinot māju stāstus, Daiga secinājusi, ka pagastā ir cilvēki, kas savā pagalmā rosās un kopj apkārtni, bet ir arī tādi, kuriem acīmredzot ir nolaidušās rokas. Tas var būt iemesls, kas mājas noved līdz sabrukšanai.

Kā Mozus kļuva par Apsīšiem?
Protams, Daiga izzināja arī savas mājas “Ausekļi” stāstu. Tās cēlis vectēva tēvs. “Kad pirms 26 gadiem atkal varēju dzīvot dzimtas mājā, tā izskatījās bēdīgi. Tagad jau atkal var teikt, ka ir laba,” salīdzina D.Apsīte. Kad viņa “Periodika.lv” meklēja māju stāstus konkursam, atrada arī sava vecvectēva dokumentu par uzvārda maiņu. “Atradu likumu vēstnesi, kurā bija atļauja vecvectēvam no uzvārda Mozus pāriet uz Apsīti. Tāpēc mēs esam Apsīši. Esmu pētījusi savu dzimtu, bet tālāk par vecvectēvu neesmu varējusi aizrakties. Varu secināt, ka no vectēva puses esam vienīgie pēcnācēji, jo viņa brāļiem (brālis Kārlis mira no slimības 28 gadu vecumā Vācijā, brālis Jānis mira desmit gadu vecumā pēc slimības) tādu nav. Vēlāk ir dzimusi māsa, bet ar viņu nav nekādu kontaktu,” secina Daiga.
Viņas vectēvs Ādolfs Apsītis tika izsūtīts uz Kolimu. Vecmamma Marta viena pati audzināja četrus bērnus un strādāja kolhozā. “No “Ausekļiem” kolhozam tika atdoti gan pāris zirgu, gan govs un darbarīki – zirga grābeklis, pļaujmašīna... Protams, nebija citu variantu, jo bija tādi laiki,” skaidro D.Apsīte.
Kara gados mājā dzīvojuši vācu karavīri, tur bijis ierīkots armijas štābs. No izsūtījuma Sibīrijā vectēvs atgriezās, bet ar humoru Daiga atceras, ka viņam patika zem ābeles gleznot, savukārt vecmamma Marta uz jumta mūrēja mājas skursteni. “Izklausās kā anekdote, bet tāds viņš bija. Tiesa, man šķita, ka viņš ir stingrs un vienmēr nopietns,” saka D.Apsīte.
Pagājušajā vasarā trešajā augusta sestdienā, kad Druvienā ir kapusvētki, Daiga uzdrošinājās sarīkot dzimtas salidojumu “Ausekļos”. Kad viņa atrada informāciju par pāreju uz Apsīšu uzvārdu, šķita, ka tas ir viņas pienākums – sasaukt kopā visus, jo radu paliek arvien mazāk. “Gribējās, lai vecākā paaudze vēl satiekas un izrunājas, lai brālis ar māsu tiekas. Apmēram 50 cilvēki bija salidojumā ar savām ģimenēm, bērniem un mazbērniem. Domāju, ka visi bija priecīgi un apmierināti. Dziedājām, bija dzīvā mūzika, un katrs pastāstīja par sevi. Mazajiem bija piepūšamās atrakcijas,” stāsta Daiga. Arī turpmāk dzimtas tikšanās laiks un vieta paliek nemainīgi.

Ir stipra sieviete, ar visu tiek galā
Daigas vecāki strādāja kolhozā “Plēsums”, abi bija traktoristi. Mamma Ināra bija vienīgā sieviete, kas vadīja dzelzs rumaku. “No bērnības vislabāk atceros, kā mēs ar māsīcām un brālēniem spēlējām indiāņus kukurūzas laukā. Biju mazākā no visiem, tāpēc nereti mani pameta – pazudu kukurūzā. Pie mūsu mājas bija birztaliņa, kur no ruberoīda bija uzsliets indiāņu vigvams,” atceras Daiga. Uz birztalu viņa aizveda savus dēlus, kad tie bija skolas vecumā. Tur vēl bija saglabājušies koki no vigvama. “Tā mēs spēlējāmies, jo vecāki strādāja un bija aizņemti no agra rīta līdz vēlam vakaram,” saka D.Apsīte.
Kad viņai bija 22 gadi, nomira mamma. Tēvs Austris vēl arvien ir kopā ar meitu. Daiga izaudzinājusi divus dēlus, kuriem jau ir savas ģimenes. “Man ir trīs mazbērni – visi puikas. Jaunākajam ir 1,5 gadi, bet vecākais rudenī ies 1.klasē,” lepojas Daiga.
“Ausekļos” dzīvo vecākā dēla Dāvja ģimene. Jaunākajam Dairim ir bioloģiskā saimniecība “Ausekļos” - SIA “R. D. Bullis” Sīmentāla lopu ganāmpulks. D.Apsīte uzsver, ka jaunajiem nav viegli sākt saimniekot, tāpēc ir jāpalīdz. “Esmu stipra sieviete, ar visu tieku galā,” atzīst Daiga.
Viņai ļoti patīk puķes, tomēr vistkopību un lopkopību ir diezgan sarežģīti apvienot vēl ar puķkopību. Ja nevarētu no pašas slauktās govs piena siet sieru, Daigai būtu neinteresanti. “Saimniecība manā sētā ir bijusi vienmēr. Kūtī ir gan 4 zīdītājgovis un tele, gan vairāk nekā 20 vistas. Kādreiz bija arī cūkas, bet tagad bīstos no Āfrikas cūku mēra. Tiesa, lopu skaitu samazinu, tomēr bez govs negribu palikt,” atzīst saimniece.
Pavasaros viņa iegādājas arī broileru cāļus, ko nobaro saimes patēriņam. Turklāt Lieldienās ir olas. Tiesa, mazbērniem zaķis nes arī šokolādes olas. Daiga mīl dabu – puķes un dzīvniekus, patīk mežā sēņot un ogot. Turp viņa dodas kopā ar mazbērniem, kam māca lasīt ogas.
Viņai patīk cept un vārīt, sevišķi iecienītas ir Daigas ceptās tortes, kuras svētkos vēlas ne tikai pašu ģimenē, bet arī kaimiņi un citi druvēnieši. “Pirmā torte man neizdevās, bet cepu, kamēr sanāca,” atzīst D.Apsīte.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bibliotekāres darbs – likteņa pirksts

Kategorijas