Piedzimis ar makšķeri rokās

“Cik sevi atceros, tik vienmēr - ar makšķeri rokās,” īsi un lakoniski par sava vaļasprieka pirmajām atmiņām saka Stradu pagasta iedzīvotājs Intars Zurkovs. Arī tagad joprojām viņš makšķeri no rokām tā arī nav izlaidis un negrasās to darīt arī nākotnē.
Nu kā tur lai nemakšķerē!
“Neviens uz makšķerēšanu netika skubinājis, lai gan atceros, ka pirmās iemaņas man sniedza vecaistēvs. Bērnību pavadīju Lejasciemā, kur Tirza gar māju tecēja un Gauja bija vien izstieptas rokas attālumā, neskaitot apkārtējos dīķus. Nu kā tur lai nemakšķerē! Tajā laikā mēs, puikas, ķērām visu, ko vien varējām izvilkt no ūdens. Tārps uz āķa - un tad jau redzēs, kas būs galā, nevienu sugu nesmādējām. Vēlāk, kad nedaudz paaugām, tad gan jau konkrēti pēc alatām gājām, to Tirzā savulaik bija ļoti daudz. Iemācījāmies sienāžus pludināt, neviens jau nemācīja - paši visu aptvērām. Vēlāk arī sapalus vilkām, bet tādus, kādu tagad vairs nav. Tagadējie lielie toreiz bija vidējie vai pat vēl mazāki. Savu pirmo trofeju noķēru 12-13 gados - tā bija piecus kilogramus smaga līdaka! Ar vienkāršu spiningu un nelielu uztraukumu līdaka ātri vien bija krastā. Atceros, kā nevarēju to iebāzt mugursomā, aste vienalga ārā palika. Tad nāca vēl daudz līdaku, un pie tā jau pierod, pazūd uztraukums un rokas arī vairs netrīc. Tā jau laikam ir “slimība”, ja būtu atkarība, tad, lielo zivi ieraugot, taču rokām vajadzētu trīcēt,” smejas Intars.
Katrai copei ir savs smeķis
Par makšķerēšanu zivju paradīzēs svešās zemēs Intars ir skeptisks. “Pagaidām neredzu vajadzību. Tepat Latvijā var tikt pie lieliskiem lomiem. Tiesa, līdz Igaunijai jau aizskrienu, bet tas jau tepat blakus. Mani tā īsti tās ārzemes nevilina, varbūt kādreiz līdz zviedru ezeriem gribētu nokļūt, bet tikai ziemā. Varētu mēģināt ar sīgām un palijām pacīnīties. Nevaru teikt, ka esmu ziemas makšķernieks, laikam jau vēlme makšķerēt nav atkarīga no gadalaika, jo katrai copei ir savs smeķis. Nu jau laikam vairs nevar pateikt, kurš ir labs, kurš izcils un kurš rekordloms. No tādiem, ko atceros, ir 55 vimbas vienā vakarā. Tas bija jaunībā tepat Lejasciemā. Tolaik tikko parādījās mobilie telefoni, zvanīju brālim, lai atved otru tīkliņu, kur zivis likt. Pagājušajā sezonā arī vimbas labi ņēma, bieži vien “padsmit” gadījās, vienreiz pat 24 dabūju. Ja saproti, kur tā zivs ir, un atrodi vietu, tad tālāk ir tikai tehnikas jautājums. Ir otrs variants - mēģināt viņu pievilināt ar barību, kaut vai atmānīt no kaimiņa. Tas ir tā: kaimiņš velk, bet tu ne, tad velk abi, bet beigās tu velc, bet kaimiņš ne. Taču tā jau ir māksla, un tur vajag daudz barības. Pa lielam jau naudu skaitām mēs visi, bet makšķerēšanai man kaut kā tas nesanāk. Es skaidri zinu, ka veikalā pirkt zivis ir daudz lētāk nekā ķert. Bet tā ir sirdslieta, un tā tam būs būt. Šoziem Alūksnē tiku pie 13 kilogramus smagas un 1,18 metrus garas līdakas. Aizcirst jau izdevās viegli, bet ārā gan mocīju vai pusstundu. Biju viens, un nācās paplašināt āliņģi - tas bija sarežģīti. Labi, ka man tās rokas vairs netrīc. Rudenī bija “astotniece” un visādas vēl mazākas. Arī pie trīs kilogramus smaga brekša un mēra sīgas pagājušajā gadā beidzot tiku. Taimiņš man bija, un arī lasis gandrīz metra garumā tepat pie Lejasciema ir noķerts. Šoziem asarus vien es noteikti esmu izvilcis virs simts kilogramiem. No tiem mājās atvests ir mazāk par pusi. Atlaidis esmu noteikti vairāk par pusi. Parasti jau pirms mājās braukšanas mājiniekiem tiek piezvanīts: ja grib kulinārās izvirtības, tad vedu, ja ne - viss tiek sabērts atpakaļ. Ir reizes, kad atgriežos bez zivs, taču gandarījumu par lomu un patīkamas atmiņas atlaist nevar. Es īsti neesmu simtprocentīgs “ķer un un atlaid” piekritējs. Visam ir jābūt saprāta robežās. Kaut ko jau mājās vajag atvest, jo tu taču galu galā esi braucis noķert zivis. Esmu par to, ka likumi ir jāievēro, bet ir arī tādi, kuriem atlaist zivi ir kaut kas nesaprotams un nepieņemams,” stāsta makšķernieks.
Runājot par nākotnes sapņu zivi, Intars padomā un atbild, ka tādas laikam nav. Viņam patīk vienkārši ķert zivis. Vasarā 90 procentus no zvejas viņš pavada ar fīderu rokās, tāpēc pamata loms, protams, ir brekši, un to nav maz. Ja rēķina, ka vismaz reizi nedēļā pabūt pie ūdens viņš uzskata par normu, tad bez lomiem noteikti neizpalikt. Trūkstot gan zuša, gan zandarta, gan sama, taču apzināti tie nemaz nav ķerti “Gan pienāks laiks, un tad jau redzēs. Netipiski citiem aroda brāļiem neesmu bijis jūrā butes zvejot. Man tas attālums liekas dramatisks - gandrīz sešas stundas ceļā. Tāpēc izvēlos tuvākas ūdenskrātuves. Pēdējā laikā esmu iecienījis Rāznas ezeru, kur ir labi brekši. Mani priecē izmērs. Nav gadījušies izcili, bet nav arī mazo. Vidējais izmērs tur ir apmēram pusotra kilograma. Ar saviem Rāznas brekšiem pat makšķernieku gadagrāmatā nokļuvu,” saka Intars. Tagad viņam jau zeme deg zem kājām - jādodas uz Lielupi, lai atklātu vimbu sezonu. Nu ko - ne asakas!
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"