Desmit gadi novadā

2019. gada 5. aprīlis 00:00

Šogad paliek desmit gadi, kopš 13 Gulbenes rajona pagasti un pilsēta apvienojās vienā novadā. Vai reforma ir izdevusies?

Dailis Kadils, gulbenietis

Desmit gadi ir pagājuši kopš krīzes, tāpēc var salīdzināt ar 2008.gadu, kad algas samazināja apmēram uz pusi. Tad bija grūtāk, bet tas laiks ir pagājis. Tagad, ja aizejam ar ģimeni uz teātri novada kultūras iestādē, var secināt, ka dzīve iet uz augšu, jo zāle ir pilna ar skatītājiem, arī dažādos svētkos netrūkst interesentu. Kad Gulbenē ir tautisko deju kolektīvu koncerti, skatītāju pieplūdums liecina, ka tie ir daudziem ļoti mīļi. Tas nozīmē, ka viņi var atļauties izbrīvēt laiku ne tikai darbam vai mājas un ģimenes rūpēm, bet arī iziet sabiedrībā.
Kad brauc pa lauku ceļiem, skumji paliek, vērojot tukšas un pamestas mājas. Satrauc, ka atkal tiek aizvērta kāda skola pagastā. Tas liek domāt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Atskatoties pagātnē, var atcerēties, ka savulaik ir slēgtas arī draudzes skolas. Varbūt pēc laika, kad situācija mainīsies, skolas atkal tiks atjaunotas. Protams, par ceļiem vai pareizāk neceļiem nevar teikt neko labu. Tur uzlabojumu nejūt ne tikai pēdējos desmit gados, bet visas atjaunotās brīvvalsts laikā. Tomēr pavasarī var redzēt, ka pilsētā parādās vairāk personisko automašīnu, kas arī liecina – nav nemaz tik slikti. Informācija liecina, ka mūsu uzņēmumi, piemēram, “Rubate”, Lizuma “Avoti” un citi, piedāvā darba vietas.
Vai 2008.gada krīze ir mums kaut ko iemācījusi? Manuprāt, 2009. un 2010.gadā varēja just, ka ir daudz ko iemācījusi. Tieši tad parādījās zaļie tirdziņi, kuros mājražotāji un amatnieki piedāvāja savu produkciju, tātad cilvēki kļuva aktīvāki. Kad ceturtdienās aizeju uz tirdziņu, tajā ir plašs piedāvājums, kas arvien palielinās un ir daudzveidīgāks. Pircēji ir novērtējuši iespējas iegādāties labas kvalitātes pārtikas un amatniecības izstrādājumus. Vērojot veikalos cilvēku iepirkšanās paradumus, var secināt, ka diezgan daudz tērē tādām lietām, kurām mūsu ģimene netērē. Mums joprojām ir mazdārziņš, tāpēc dārzeņi vai citas lietas, ko izaudzējam, nav jāpērk. Tāpat mums nesaprotami šķiet, ka pērk saldumus un tamlīdzīgas lietas. Gadās, ka elektropreču veikalā ir jāstāv rindā, tātad cilvēkiem ir nauda to iegādei.
Mūsu ģimenē finansiālā situācija ir labāka, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem. Tomēr neko lieku nepērkam. Esam vienmēr ceļojuši, atlicinot naudu šim mērķim. Tagad bērni ir izauguši un paši ceļo, savukārt mēs ar sievu varam justies brīvāk. Protams, ir jārēķinās, ka vienmēr dzīve nevar iet augšup. Uzskatu, ka būtu jāsāk dzīvot mazliet prātīgāk, jāuzkrāj rezerves, lai pēc tam nebūtu jāgaužas un jābrauc prom no Latvijas.

Māris Blūms no Gulbenes

Senos laikos jau arī bija ļoti sarežģīti ciltis savienot, lai viņas kopīgi cīnītos. Tāpēc, ka mums ir viens liels novads, iespējams, ir mazāk problēmu. Es domāju, ka arī finansiāli tas ir izdevīgāk. Ja viens liels gabals ir, tad nav ko viņu šķelt, jo līdz ar to var rasties kaut kādas domstarpības. Kad novadu ir daudz, tad katrs velk uz savu pusi. Es nezinu, kāda tagad pagastiem ir teikšana, bet gan jau viņi tāpat sapulcējas un savu vārdu var pateikt. Taču varbūt tas viņiem ir mīnusiņš. Ja kādam kaut kur kaut kas mazāk tiek, tad viņam ir iespēja sasparoties, lai viņš nav pēdējais, bet ir priekšpēdējais un virzās uz augšu.
Tad jau redzēs, kā tur tālāk būs. Piemēram, netālu no Rīgas Vangažus pievienoja pie Inčukalna novada, jo pilsētai vairs nebija, kur attīstīties. Vai tad mums nav vietas? Protams, ir jau gudrāki cilvēki, kas izrēķinās visus plusus un mīnusiņus.
Cik es zinu, mēs esam diezgan sportiski. Tad nu varētu vēl paplašināt sporta sacensības, ne tikai volejbolā, basketbolā vai skriešanā. Tāpēc ir speciālisti, kuriem būtu jādomā. Senie romieši teica, ka viņiem vajag maizi un izpriecas, lai to svētku gadā būtu vairāk nekā sērīgo dienu. Svētku nekad nevar būt par daudz. Bet atkal jāskatās, kā tur ar to naudu. Ja tie svētki ir bišķiņ par maksu, tad atkal ir “ziepīte”. Bet tas, ka novads ir viss vienā gabalā, tur viss ir kārtībā.
Visas reformas prasa naudiņu. Mums ir citas problēmas, kur to naudu ieguldīt. Es esmu 2.grupas invalīds un pārvietojos ar ratiem. Vietām uzbrauktuve ir, bet, lai pa viņu uzbrauktu, ir ļoti stipri jāpiedomā. Piemēram, pie “Krāčukakta” uzbrauktuve ir, bet leņķis ir milzīgs, tāpēc es neriskēju braukt. Pie Skolas ielas “Maximas” it kā ir uztaisīta invalīdu stāvvieta pie pašām durvīm, bet tajā iegrozīties ir ļoti problemātiski. Tur ir zīme - viss, kā vajag, bet atrašanās vieta ir neveiksmīga, jo, iebraucot no ceļa, uzreiz ir 90 grādu leņķī jāiegriežas. Un pa uzbrauktuvi es arī netieku iekšā veikalā. Īpašs gadījums ir arī policija, kur nevar tikt. Un pa uzbrauktuvi pie ēkas, kur ir DEĀK, arī netieku augšā. Teorētiski jau it kā ievēro kaut kādas Eiropas direktīvas, bet par margām piemirst. Un vēl invalīdiem ir problēmas nofotografēties kaut kur pirmajā stāvā, bet, stājoties biedrībā, vajag fotogrāfiju.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Desmit gadi novadā

Kategorijas