Kipras asaras

2019. gada 9. aprīlis 00:00

Kad pēc pusstundas mēs ar bērniem devāmies atpakaļceļā, “amerikāniskajam” vīrietim jau bija uzradusies kompānija – vēl viens domubiedrs ar labu fotokameru uz statīva. Tā nu viņi abi tur fotografējās - krekliņos un biksēs ar Amerikas simboliku uz Kipras palmu, kuģu, jūras un saules fona. Vispirms viens, tad otrs, tad – abi kopā.
Varēju jau pie viņiem piestāt un ieteikt nofotografēties uz pirātu kuģa – kurš nezinātājs gan atminēs, ka tas nav uzņemts pirātu pilsētā Kīvestā (Floridā)…
Vai arī kādā no dzelteno smilšu pludmalēm, kur ūdens tik fascinējoši dzidrs, ka neviens pat nepētītu krasta līniju, tikai lūkotos viļņu un saules rotaļās un sapņotu…
Tikai es to neizdarīju, jo – kāpēc gan viņiem nepieņemt faktu, ka ir atlidojuši uz Kipru, kura arī lepojas ar savām vērtībām? Bagātu vēsturi un senatnes pieminekļiem, majestātiskiem kalniem un fascinējošu jūru, bagātīgiem apelsīnu un vīnogu laukiem, un, protams, leģendām par mīlas dievietes Afrodītes gaitām. Vērīgs paziņa, kurš pats reiz bijis Kiprā, tāpat agri vai vēlu atklās viņu maldinošās fantāzijas, un kā tad viņi attaisnosies?
* * *
Kādā tveicīgā pievakarē es stāvēju pie pieczvaigžņu viesnīcas vārtiem un gaidīju iznākam Moniku un Valdi, senus paziņas no universitātes laikiem. Uz viņu jautājumu par iespējām apmesties tuvāk manai mājvietai, es biju nosaukusi vairākas viesnīcas, no kurām viņi bija izvēlējušies iespaidīgāko un majestātiskāko – “Elysium”.
Mani paziņas kavējās, tāpēc lēnā solī pastaigājos šurpu turpu, līdz apsēdos uz zemās akmens mūra sienas un vēroju garāmgājējus. Kā jau tas raksturīgs augustam, tie bija ģērbušies ļoti pieticīgi – karstā saule ikvienu mudināja nomest visu lieko, it kā izģērbtam līdz dažādu formu sauļošanās tērpiem kļūtu vieglāk. Viena otra sieviete gan savas auguma nepilnības kautrīgi slēpa zem plandošiem pareo, bet tas bija retums. Daudz biežāk sastopamas bija sievietes pārāk īsos šortos un krūšturos, bet tās, kuras bija pārliecinātas par sava auguma pievilcību, droši izrādīja savu skaistumu, piesedzot to tikai ar spilgtu bikini.
Tieši tāpēc uz visa šī fona spilgti izcēlās pa viesnīcas vārtiem iznākušais vīrietis, kurš, vārda tiešā nozīmē, bija absolūti “nokomplektēts”. Kostīmu, kas sastāvēja no smilškrāsas garajām biksēm un krekla ar atrotītām piedurknēm, papildināja tādas pašas krāsas laiviņcepure jeb pilotka, kuru lielākoties izmanto armijā vai paramilitārajos dienestos, un vairākas somas un futrāli. Bija skaidri redzams, ka tie vīrietim traucēja – te viens slīdēja nost no labā pleca, te otrs no kreisā, daudzās siksnas pinās un tinās. Cenšoties savu bagāžu savaldīt, vīrietis nepārtraukti grozīja galvu, tādā veidā riskējot pazaudēt brilles, kas nepārtraukti slīdēja nost no deguna. Dīvainā kārtā nepārtrauktā knosīšanās netraucēja mazajai cepurei cieši turēties galvvidū. Varbūt to pie gludi noskūtā galvvidus turēja sviedri? Nebūtu jau arī nekāds brīnums, jo vīrietim kājās bija smagnēji pārgājienu zābaki, kas nepavisam neiederējās šajā sezonā.
Lai gan, rūpīgāk ieskatoties, secināju – viss liekais viņam jau sen izsvīdis. Gandrīz divus metrus garais kārnais augums izskatījās izžuvis un sauss. Uz vīrieša apģērba neredzēju nevienu sviedru pleķi. Kā tas vispār iespējams, ja āra temperatūra vēl arvien turas pie trīsdesmit grādiem?
Uz īsu brīdi savaldījis savu bagāžu, kas man iztālēm atgādināja fotokameras un statīva somas, vīrietis izslējās taisni un pārlaida vērīgu skatienu apkārtnei. Klusajā ielā, kur trotuāri slēpās gumijkoku ēnā, braucamo daļu šodien aizņēma divās rindas novietotas mašīnas. Iespējams, kādam viesnīcā tika svinēta ievērojama jubileja vai pat kāzas. Novietotā transporta dēļ ieliņa bija kļuvusi grūti pārskatāma.
Ziņkāri pavadījis ar skatienu aizejošās garāmgājējas viegli plandošās, caurspīdīgās kleitiņās, vīrietis vēlreiz saraustīja sava nepaklausīgā inventāra siksnas un pagriezās uz manu pusi. Tikpat labi gan arī varētu teikt – viņš pagriezās pa labi, lai dotos uz jūru, kas atradās turpat netālu, tomēr sajutu, kā viņa skatiens fokusējas uz mani. Tobrīd nebiju noskaņota uz dialogu ar dīvainu svešinieku, tāpēc steidzīgi sniedzos somas dziļumā pēc telefona – bija pienācis īstais brīdis noskaidrot, kur kavējas Monika ar Valdi.
Tikmēr vīrietis apņēmīgi tuvojās man, tomēr pāris soļu attālumā apstājās. Monika atsaucās nekavējoties, atvainojās un paziņoja, ka vēl desmit minūtes man būs jāpagaida. Klusībā pie sevis nopūtos, bet, pamanījusi, ka vīrietis uzmanīgi ieklausās un vēro manu sejas izteiksmi, priecīgi atsaucos – ak, tas ir tīrais sīkums, tepat vien būšu.
Sagaidījis īsās sarunas beigas, pamanījis, ka es kaut ko meklēju telefona katalogā, vīrietis lūdzoši sakļāva sev priekšā plaukstas.
-Tikai nesakiet, ka jums nav laika! Un nesakiet, ka jūs mani nesaprotat! Jūs esat no Baltijas, vai ne? – vīrietis bēra jautājumus vienu pēc otra. – Lietuva, Latvija? Manas mājas ir Berlīnē, lai gan esmu dzīvojis daudz kur.
Vīrieša krievu valodā bija jūtams spēcīgs ārzemniecisks akcents, tomēr viss teiktais bija labi saprotams. Atturīgi pamāju ar galvu, bet jau nākamajā mirklī sapratu – šo žestu var iztulkot bezgala dažādi.
Tikmēr uz pleciem sakarinātie smagumi jau atkal vilka siksnas uz leju, un vīrietim nekas cits neatlika, kā vēlreiz censties tās saturēt.
- Oh, mein Gott! (vācu val. - ak, mans Dievs!) – viņš izsaucās un nolamājās vāciski. Tad atkal pievērsās man.
- Jums taču ir nedaudz brīva laika? – vīrietis cerīgi lūkojās manī. Aiz biezajiem briļļu stikliem acu zīlītes izskatījās nedabiski lielas, un, lai arī man kļuva gluži neomulīgi, godīgi atzinos:
- Es gaidu draugus. Pēc desmit minūtēm viņi būs klāt.
Redzēju, kā nolaižas vīrieša pleci (varbūt – spārni, kas bija atpletušies cerību pilnam lidojumam), un biezā audekla somas atkal viena pēc otras noslīdēja līdz elkoņiem.
- Es gribēju jūs uzaicināt kopīgi pavērot saulrietu, - viņš smagi nopūtās, - bet ja jau jums nav laika…
Šajā brīdī pēc vīrieša iecerētā scenārija man laikam vajadzēja par viņu iežēloties: no pleciem noslīdējušās somas smagi iekārušās elkoņos, garais augums padevīgi saliecies, uz augstās pieres izspiedušās retas sviedru lāses un skatiens tik nelaimīgs…
Citā reizē es teiktu – vai gan var būt vēl romantiskāks ielūgums uz randiņu? Klusi čalojoša jūra, maigs vējiņš un sarkstoša saule debessmalā… Lēni plūstošs laiks patīkamā pastaigā… Cik vīriešiem mūsdienu materiālajā pasaulē ienāktu prātā piedāvāt ko tādu? Protams, liela nozīme ir arī tīkamai kompānijai, bet šī vīrieša klātbūtne man lika justies neērti…
- Skaists piedāvājums, - izvēlējos būt saudzīga, - bet, kā jau es teicu – es gaidu draugus.
- Bet tie draugi var arī neatnākt, - vīrietis izteica minējumu. - Un viņus var satikt arī citreiz, - viņš piemiedza ar aci.
Tā vismaz man šķita, jo vīrieša vaiga muskulis pavilka lūpu kaktiņu uz augšu un tumšā acu zīlīte uz mirkli izgaisa no briļļu ietvara.
Lai rūpīgi izsvērtu savu nākamo teikumu, pieliecu galvu. Vīrietis to uztvēra kā īsu apdoma mirkli un steidzās paplašināt savu iztēles ainu:
- Mēs abi lēnām pastaigātos gar jūru, atrastu kādu skaistu vietu, kur uzstādīt fotokameru, un tad es jūs fotografētu… Jūra, saule un jūs…
Šajā brīdī sapratu, ka manas nojautas bijušas pareizas – vismaz pāris somās atradās fotografēšanas piederumi.
- Atvainojiet, bet… - steidzos atkārtot jau zināmo, tomēr vīrietis neļāva man turpināt.
- Saprotiet, tā jums būtu lieliska iespēja nokļūt uz Vācijas populārākā sieviešu žurnāla “Brigitte” vāka! Es strādāju šajā žurnālā. Tāpat man ir sava fotostudija, ir bijušas vairākas izstādes, jūs kļūtu pazīstama visā pasaulē, - vīrietis centās mani kārdināt ar varbūtībām, kas daudzām citām, jaunākām un naivākām, varbūt arī spētu sagrozīt galvu.
Neņemdams vērā savas traucējošās fotosomas, viņš mēģināja žestikulēt, tā cenšoties akcentēt vīziju par rietošas saules pielijušu Visumu un mani tā centrā.
- Paldies, tas viss izklausās ļoti intriģējoši, tomēr man tam nav laika, - iespraudu strupu teikumu vīrieša runas plūdos. – Kā jau teicu, mani gaida draugi, - piebildu un izlēmīgi pagriezos, lai dotos uz viesnīcas vārtiem. Gan jau kaut kur pie ieejas durvīm satikšu Moniku un Valdi.
- Tad tā arī uzreiz vajadzēja teikt, ka negribat man palīdzēt, - vīrietis dusmīgi izmeta.
- Palīdzēt? – vairāk pārsteigta par negaidīti izmainījušos balss toni nekā par palīdzēšanas pieminēšanu, atskatījos pār plecu.
- Nu, bet, protams, ka palīdzēt! – vīrietis aizkaitināti turpināja. – Jūs iedomājāties, ka slava kādam nāk tāpat vien? Strādāt vajag, saldumiņ, strādāt! Ar sviedriem vaigā. Kā jūs domājat – es viens šo visu varu nest un vēl fotografēt? Protams, ka ne!
Gribēju jau iebilst vai vismaz pajautāt – kāpēc tik daudz visa kaut kā nepieciešams nēsāt līdzi, pietiktu taču ar fotokameru, statīvu un varbūt vēl kādu īpašu objektīvu. Bet vīrietis pats sāka skaidrot, cik nepieciešamas lietas atrodas viņa daudzajās somās: spoguļkamera, sporta kamera un vēl kāda tur kamera, statīvi, objektīvi, binokļi un teleskopi, lukturi un baterijas…
Sapratu, ka, atradis klausītāju, viņš nekavēsies par to visu pastāstīt sīkāk, tāpēc izlēmu atvadīties jau savlaicīgi. Atvainojusies, ka nu gan mani patiešām gaida, novēlēju atrast viņam tīkamu “ieročnesēju” un atvadījos.
Kad vēlāk par šo sarunu stāstīju saviem draugiem, Monika izteica domu aiziet pastaigāties gar jūru. Palūkoties, vai fotogrāfs ir atradis kādu palīgu vai ne. Arī manī ierunājās sievišķā ziņkārība – kā viņam, nabadziņam, tur klājas ar vismaz desmit dažāda izmēra somām un ūdens pudelēm bikšu kabatās, kāpelējot pa piekrastes akmeņaino krastu? Vai ir atradis piemērotu vietu, kur novietot savu profesionālo kameru statīvus?
Tomēr Valdis mūs nobremzēja, atgādinot par noīrēto auto un domu jauki pavadīt vakaru Limasolā. Protams, no tādām iecerēm nedrīkst atteikties, tāpēc, simboliski pamājušas atvadas jūras virzienā un novēlējušas fotogrāfam izdošanos, sēdāmies auto un braucām tālāk

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas