Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Egils Jucevičs

2019. gada 9. aprīlis 00:00

27
Nedēļa vēsturē

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties aprīli pilnīgi citā laikmetā.

1949. gada 4. aprīlī 12 valstis Briselē, parakstot Ziemeļatlantijas līgumu, nodibināja NATO (North Atlantic Treaty Organization). Organizāciju veidoja, lai stātos pretim PSRS radītajiem draudiem. Šobrīd tā uzskatāma par pasaulē spēcīgāko reģionālo aizsardzības spēku. Līgumu parakstīja ASV, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Kanāda, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Portugāle, 1952. gadā – Turcija un Grieķija, 1955. gadā – Vācijas Federatīvā Republika, pēc tam vēl vesela virkne Eiropas valstu (Latvija un pārējas Baltijas valstis – 2004. gadā), un pašlaik aliansē ir 29 valstis.
Latvijas karavīri piedalās NATO operācijās, mūsu valsts teritorijā notiek alianses mācības, savukārt NATO Gaisa spēki nodrošina Baltijas gaisa telpas apsardzi.
Vēlmi iestāties NATO izteica arī Staļins, taču saprotamu iemeslu dēļ viņam līdz ar visu PSRS tika atteikts. 1955. gadā PSRS kā atbildi izveidoja Varšavas paktu (pārstāja darboties pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā).
90. gados alianse sāka aktīvāk piedalīties dažādās operācijās, uzskatot, ka nestabilitāte jebkur Eiropā rada draudus dalībvalstīm un tā ir jānovērš. 1995. gadā NATO pirmo reizi nosūtīja daudznacionālus spēkus, ar ANO mandātu nodrošinot Bosnijas miera līguma īstenošanu. 2003. gadā NATO, pārņemot miera uzturēšanas operācijas Afganistānas galvaspilsētā Kabulā un tās apkārtnē, pirmo reizi iesaistījās misijās ārpus Eiropas. Operācijās piedalījās karavīri no 26 NATO valstīm, 10 partnervalstīm, kā arī no Austrālijas un Jaunzēlandes.
NATO galveno būtību izsaka līguma
5. panta pirmais teikums: “Puses vienojas, ka uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas ANO hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.”

1921. gada 5. aprīlī Ļeņins Krievijas kompartijas Centrālās komitejas politbirojam nosūtīja vēstuli par Sarkanās armijas skaitlisku samazināšanu. Pilsoņu karš bija beidzies, pēc uzvaras pār “baltajiem” uzturēt milzīgo armiju valstij ne tikai nebija vajadzības, bet arī nebija pa spēkam – novājinātā ekonomika nespēja pabarot tik daudz neražojošu patērētāju. Lēmums samazināt armiju uzreiz par 500 tūkstošiem, lai tie atgrieztos savās dzīvesvietās un ikdienas darbos, arī radīja problēmas. Demobilizēto izvadāšana pa mājām pārslogotu dzelzceļus, bet viņu izklīšana pašplūsmā nozīmētu vēl ilgi barot, apģērbt un apaut milzīgu cilvēku masu. Dižais proletariāta vadonis ātri atrada vienīgo pareizo risinājumu: “Jāpārstāj vispār kaut ko dot. Ne maizi, ne apģērbu, ne apavus! Sarkanarmietim jāpasaka: vai nu tu aizej tūlīt bez kaut kā, vai arī gaidi gadu ar astotdaļu mārciņas maizes dienā, bez apģērba un apaviem. Tad viņš pats aizies kājām...”

2006. gada 6. aprīlī pabeigta Bībelē neietilpstošā “Jūdas evaņģēlija” restaurācija un tulkošana no senkoptu valodas angļu valodā. Evaņģēliju atrada 1970. gada sākumā Alminjas pilsētā 360 kilometru uz dienvidiem no Kairas (Ēģiptē). Pārsteidzošais dokuments, par kura rašanās laiku uzskata 3. gadsimtu vai 4. gadsimta sākumu, sausajā un karstajā Vidusēģiptes klimatā saglabājies labā stāvoklī. Sava loma dokumenta paglābšanā no iznīcības, iespējams, bija senajam koptu aizliegumam iznīcināt tekstus, kuros ir vārds “Dievs”.
Vēstījumā, kas it kā sastādīts pēc apustuļa Jūdas Iskariota vārdiem, tiek izklāstīta Jēzus zemes dzīves pēdējo dienu versija, kas pašā būtībā atšķiras no Jaunajā Derībā aprakstītā. Pēc tās Jūda, Jēzus Kristus iemīļotākais un garīgi tuvākais māceklis, nodod Dieva Dēlu tiesāšanai un sodīšanai ar nāvi pēc viņa paša gribas – lai varētu notikt Dieva iecerētā pasaules grēku izpirkšana.

1948. gada 7. aprīlī stājās spēkā pirms diviem gadiem ANO speciālā starptautiskā konferencē pieņemtie Pasaules Veselības organizācijas (World Healt Organization, WHO) statūti. Šajā dienā statūtus ratificējušo ANO dalībnieču valstu skaits pārsniedza nepieciešamo 50 procentu slieksni, tādēļ šo dienu uzskata par WHO dzimšanas dienu.
Pasaules Veselības organizācijai (PVO) ir ANO specializētās aģentūras statuss, tajā sastāv 194 valstis, galvenā pārvalde atrodas Ženēvā, Šveicē. Organizācijas augstākā pārvaldes institūcija ir Pasaules Veselības asambleja, kurā piedalās visu dalībvalstu pārstāvji. Organizācijas mērķis – veicināt, lai cilvēki sasniegtu iespējami augstāko veselības līmeni. Tā ir atbildīga par globālo veselības jautājumu risināšanu, veselības pētījumiem, normu un standartu noteikšanu, tehniska atbalsta sniegšanu valstīm un veselības tendenču pārbaudīšanu un novērtēšanu. Latvija kā pastāvīga dalībvalsts PVO iekļāvās 1991. gadā.

1960. gada 8. aprīlī Vācija, samaksājot 280 miljonus marku lielu reparāciju, atguva Otrā pasaules kara rezultātā Nīderlandei zaudētās teritorijas. Pēc kara PSRS un Polija pievāca Vācijas austrumus, arī Nīderlande nolēma palielināt savu teritoriju. 1946. gada maijā Nīderlande prezentēja plānu, kas paredzēja valsts teritoriju (40 000 kvadrātkilometru) palielināt pusotras reizes, iekļaujot tajā Ķelni, Āheni un Minsteri. Apmēram divus miljonus vāciešu iecerēja izraidīt (izņemot lauku iedzīvotājus, kuri runāja nīderlandiešu valodai tuvā dialektā). Bija arī plāns B – tikai 10 000 kvadrātkilometru. Sabiedrotajiem mazās valstiņas apetīte likās pārāk liela – rietumvalstis nevēlējas pārāk novājināt Vāciju. Sākās tirgošanās, Nīderlandei nācās samierināties ar 69 kvadrātkilometru “pleķīti” ar divām pilsētiņām, vienu ciemu un dažām viensētām ar nepilniem 10 000 iedzīvotāju. 1957. gadā VFR aktualizēja jautājumu par anektēto zemju atgūšanu. Pēc vienošanās par kontribūciju visas apdzīvotās vietas atgriezās Vācijas sastāvā. Nīderlandes pārvaldē palika tikai pierobežas Deivelberga pakalns – 125 hektāru liels un neapdzīvots.

1838. gada 9. aprīlī Londonas centrā, Tra­falgara laukumā, impozantā neoklasicisma arhitektūras celtnē durvis vēra lielākais britu mākslas muzejs – 1824. gadā dibinātā Nacionālā galerija. Sākumā galerija mājvietu dalīja ar Karalisko mākslas akadēmiju, bet tā 1869. gadā pārvācās uz ēku Pikadilli laukumā.
Galerijas kolekcijā ir vairāk nekā 2000 gleznu, starp tām – nenovērtējami vecmeistaru darbi, pārstāvēti visi 18.– 20. gadsimta Eiropas mākslas novirzieni. Par tagadējās kolekcijas kodolu kļuva pēc parlamenta lēmuma Anglijas valdības nopirktās 38 gleznas no Londonas finansista Džona Džuliusa Angeršteina (starp citu, bagātību ieguva, piegādājot Amerikai melnos vergus).

1912. gada 10. aprīlī “Titānika” galvenais kuģa ārsts Viljams Frānsiss Normens O'Loklins devās savā pēdējā reisā. Kad kapteinis viņu ierakstīja komandā, doktors bija kuģojis vairāk nekā 40 gadu un jau bija uzrakstījis iesniegumu par aiziešanu pensijā. Katastrofā izdzīvojušo atmiņās viņš saglabājies kā izcils speciālists, vienmēr apvaldīts, nosvērts. Kad kuģis sadūrās ar ledus kalnu, viņš, tūlīt sapratis situāciju, teicis stjuartei: “Bērniņ, būs slikti!” Vismazāk kuģa ārsts esot satraucies par savu dzīvību – palīdzējis sēdināt pasažierus glābšanas laivās, kurās vietas bija krietni par maz, un atteicies no viņam piedāvātās vietas, atdodot to sievietei. Laivas pavadošajām stjuartēm dalījis aptieciņas un drosmei piedāvājis pa malkam no kabatas blašķītes, pēc tam mierīgi nokāpis kuģa bārā. Tur viņu sastapis kuģa maiznieks Čārlzs Žohans – pēdējais, kas redzējis O'Loklinu. Doktors bijis absolūti mierīgs. Viņš bieži izteicies, ka 40 gados pieradis pie domas, ka reiz noslīks. Iespējams, viņš nospriedis, ka nāvi vieglāk būs sagaidīt pamatīgi iereibušam.