Paļauties uz sajūtām un pašpārbaudi

2019. gada 16. aprīlis 00:00

147

Sievietēm pašām ir jābūt atbildīgām par savu veselību, atgādina ginekoloģe Karlīna Elksne un psihoterapeite Aina Poiša, kuras Slimību profilakses un kontroles centra veselības veicināšanas projektā tiekas ar dažāda vecuma sievietēm pašvaldībās visā Latvijā. Speciālistes norāda, ka sieviešu pienākums ir regulāri doties ne tikai pie ārsta, bet arī pašām veikt elementāras veselības pārbaudes un novērot izmaiņas.

Nepārspīlēt ar higiēnu
K. Elksne norāda, ka ginekoloģiskas saslimšanas ir saistītas ar slikto jeb patogēno baktēriju savairošanos makstī, bieži vien veicinošs faktors ir pārmērīga un nepareiza higiēna. “Maksts ir tieši tāds pats orgāns kā jebkurš cits, bet tam ir divas īpatnības. Tas ir savienots ar ārējo vidi, un tā nav sterila. Piemēram, sirdij ir jābūt sterilai; tiklīdz tā nav, ir smagas veselības problēmas. Taču makstī dzīvo miljoniem labo baktēriju. Ja tās tiek prom, savairojas sliktās baktērijas, un to biežāk izraisītās sekas ir saslimšana ar tā saucamo piena sēni,” stāsta daktere. “Latviešu sievietes ir ļoti pārcentīgas – pārāk rūpējas par savu higiēnu. Protams, tas nav stāsts par menstruāciju laiku, kad ir neērtības sajūta. Taču dzimumorgānu apvidu nav nepieciešams mazgāt biežāk kā reizi dienā. Jāizvēlas saudzīgas mazgāšanās metodes. Vislabāk – ar parastu, tīru ūdeni vai vēl papildus var lietot speciālās ziepes intīmajai higiēnai. Taču ne ar antibakteriālajām ziepēm vai dušas želeju. Tādā veidā veicināsim vietas atbrīvošanu sliktajām baktērijām.”
Vīriešiem anatomija ir pateicīgāka, lai izvairītos no dažādu baktēriju nonākšanas dzimumorgānu iekšienē. “Sievietēm starp taisno zarnu un dzimumorgāniem ir pāris centimetru. No zarnām ātri vien var pārnesties nevēlamas baktērijas. Tās baktērijas, kas ir zarnās un kas dzimumorgānu iekšienē, ir pilnīgi dažādas – kā kareivji pretējās frontes pusēs,” uzsver speciāliste un papildina: “Ne vienmēr šādos gadījumos ir nepieciešama ārstēšana ar antibiotikām, taču, ja tās tiek lietotas, pēc tam ieteicams lietot labo baktēriju kapsulu kursu – līdzīgi kā pēc antibiotiku lietošanas zarnu mikrofloras atjaunošanai –, lai veicinātu labu mikrofloru makstī.” Viņa arī piebilst, ka infekciju rašanās riska dēļ ginekologi ļoti iebilst pret stringu apakšveļu: “Baktērijām tik viegli pārceļot pa striķīti.”

Ar vai bez uzaicinājuma
Starp maksti un dzemdi ir dzemdes kakls. Tā izmeklēšanai un analīzēm, veicot dzemdes kakla vēža skrīningu, jau daudzus gadus sievietēm vecumā no 25 līdz 72 gadiem ik pa trim gadiem sūta vēstules, aicinot apmeklēt ārstu un pārbaudīties. Reizēm rodas jautājums – kāpēc man nesūta? Biežākais iemesls – sieviete nedzīvo deklarētajā dzīvesvietā. Otrs iemesls – bieži vien paciente pati pirms vēstules izsūtīšanas un saņemšanas bijusi pie ārsta un veikusi analīzes, un speciālists ievadījis rezultātus datubāzē.
Kāpēc ne uz vienu citu audzēju nav tādas skrīninga programmas? Kāpēc apzināti nemeklējam galvas audzēju, olnīcu vēzi, dzemdes vēzi, kas arī ir salīdzinoši bieži? “Jo dzemdes kakla vēzim ir viegla, nesarežģīta diagnostika. Lai kāda metode varētu tikt paziņota par skrīningu (šajā gadījumā visas sievietes noteiktā vecumā), ir jāsakrīt vairākiem faktoriem. Piemēram, galvas magnētiskā rezonanse izmaksā apmēram 100 eiro, un izmaksu dēļ visus cilvēkus nepārbaudīs. Analīzes veikt onkocitoloģijā ir vienkārši, lēti, nesāpīgi,” stāsta ārste.
Viņa pati esot lasījusi mītus, ka šī pārbaude ir sāpīga. “Metode ir tāda, it kā ar sausu zobu birsti pabraukātu gar ādu. Tā nav pārāk patīkama procedūra, jo gļotāda ir jutīgāka, bet nekādā ziņā nav kaitīga, nav lielas iejaukšanās. Laikus konstatējot šūnu izmaiņas, vēža stadijas, sievietes var glābt, un pēc tam valstij būs ekonomiskais ieguvums. Izglābtās sievietes paliek ekonomiskajā apritē, un valstij skrīninga veikšana atpelnās,” pārbaudes nepieciešamību pamato K. Elksne.
Latvijā saslimšana ar dzemdes kakla vēzi esot tādā pašā līmenī kā citviet Eiropā, bet Latvijā ir augstāka mirstība, kam par iemeslu ir tas, ka sievietes nepārbaudās un līdz ar to vēzis netiek atklāts laikus. Daktere arī atzīst, ka bieži dzirdētie personīgie stāsti liekot slimību statistikām “iet ieskrieties”, īpaši, ja saslimstībai norādīti ļoti zemi rādītāji.
Vēl bieži tiekot uzdoti jautājumi, kāpēc uz vēstules ir norādīts ārstu saraksts. “Tie nav ārsti, pie kuriem jādodas, tie ir ģeogrāfiski tuvākie. Ir arī sievietes, kuras sen nav gājušas pie ārsta – viņām var trūkt informācijas. Manā pieredzē ir stāsts, kad sieviete atzinās – nav kādu laiku bijusi pie ginekologa. Jautāju – kad bijāt pēdējo reizi? Atbild – kad jaunākais dēls piedzima. – Un cik viņam gadu? – 42!”

Nekrist panikā
“Dzemdes kakla vēža izraisītājs ir cilvēka papilomas vīruss, praktiski infekcija. Tas nenotiek tā uzreiz. Šūnu pārmaiņas, kas pēc tam var regresēt onkoloģiskā procesā, ilgst gadiem, gadu desmitiem. Taču, ja tiek novērotas šūnu pārmaiņas, nevajag uzreiz krist panikā – analīžu rādītājs CIN norāda tikai uz šūnu pārmaiņām, tā nav onkoloģija. Labi, ja laikus konstatē un ar ārstu var sastādīt šūnu novērošanas plānu.” Ginekoloģe arī piebilst, ka sievietēm, kuras regulāri apmeklē ārstu un veic analīzes, CIN tiek veikts ik reizi.
K. Elksnes kolēģu praksē bijis gadījums, kad pārbaudē jau vizuāli redzams, ka sievietei ir ielaists dzemdes kakla vēzis. “Izrādījās, ka viņa pēc iepriekšējās vizītes pirms gada nebija piezvanījusi ārstam un paprasījusi analīžu rezultātus. Viņai teikts – ja ko atradīs, tad piezvanīs. Taču jāatceras viens – visi ir tikai cilvēki. Labāk pašām piezvanīt, pat ja dakteri un medmāsas tūkstoš reizes nokaitinās, nekā dzīvot laimīgā neziņā – pēc gada atkal iešu, tad jau redzēs.”
Daktere arī vienlaikus atgādina un mierina, ka dzemdes kakla vēzis ir labi ārstējams – ja laikus to atklāj un uzsāk ārstēšanu, iespēju esot daudz.
19. gadsimtā par dzemdes kakla un dzemdes vēzi, kas ir pilnīgi dažādas saslimšanas, veikts pētījums par to, kas veicina abu slimību attīstību. Atklāts, ka prostitūtām un mūķenēm onkoloģiskās saslimšanas ir stipri biežāk. “Prostitūtām biežāk bija dzemdes kakla vēzis, bet mūķenēm – dzemdes vēzis. Nonāca pie secinājuma, ka pirmajām saslimšana ir no pārāk daudz seksa, bet otrajām – no pārāk maz. Taču onkoloģijai ir maz saistības ar seksa biežumu. Dzemdes kakla vēzi izraisa vīruss, bet dzemdes endometrijas vēzi vīruss neizraisa. 19. gadsimtā par tādu vīrusu neviens neko nezināja. Vīrusu var dabūt seksuāli transmisīvā ceļā – jo lielāks partneru skaits, jo lielāka iespēja inficēties, bet var pietikt arī ar vienu partneri, kuram ir “pagātne”, lai inficētos. Vīrusu nevar just. Savukārt dzemdes vēzim ir saistība ar grūtniecībām, dzemdībām un krūts barošanu.”
Ginekoloģe apstiprina, ka dažādām saslimšanām iemesls var būt arī nesalaboti zobi, kuri ietekmē vairogdziedzeri un izraisa ginekoloģiskas saslimšanas.

Krūtis – pašu rokās
Ārste uzsver, ka sievietēm būtu jāuzņemas savu krūšu pašpārbaude. “Tas jādara tajā dienā, kad beidzas mēnešreizes, katru mēnesi. Pirmkārt, to vajag darīt pie spoguļa, vizuāli novērtējot krūtis. Tad sieviete varēs pati saprast – ir vizuālas pārmaiņas vai nav. Jāatceras, ka daba nemīl simetriju. Lai rezultāts būtu efektīvs un krūtis tiešām būtu pārbaudītas kārtīgi, iztaustīšana jāveic dziļi un spēcīgi.”
K. Elksne uzsver, ka ginekologa veiktajai krūšu pārbaudei nevajadzētu pārāk uzticēties, šo laiku ārstam vajadzētu veltīt stāstījumam par pašpārbaudes nepieciešamību. “Ginekologs nevar noķert pārmaiņas, ja vizīte notiek pēc gada pārtraukuma. Ārsts varbūt atcerēsies seju, labākajā gadījumā vārdu, bet neatcerēsies, kādas iepriekšējā reizē sievietei bija krūtis. Otrkārt, ārsta rokas ir tieši tādas pašas kā sievietei – tās nav rentgenstari. Dakteris, baidoties nodarīt sāpes, pārbaudi var veikt pārāk maigi. Treškārt, ārsts savam pacientam var atvēlēt salīdzinoši maz laika.”
Krūtis sieviete pārbauda, paceļot vienu roku un aizliekot aiz galvas, vizuāli krūti sadalot četros kvadrantos un katru rūpīgi iztaustot. Jāiztausta arī paduses, virs un zem atslēgu kauliem. Izspaidot krūts galus, jāskatās, vai nav izdalījumu. Ja tādi ir, nepieciešama ārsta konsultācija, bet bieži tie var būt arī vienkārši aizsērējumi.
Ginekoloģe arī aicina sievietes izzināt savas ģimenes vēsturi krūts vēža saslimšanā. “Visbiežāk krūts vēzis pārmantojas ar gēniem – pārsvarā no mātes puses, bet nav izslēgts, ka arī pa tēva līniju.”

Neļauties stereotipiem
Pasaules Veselības organizācija savās vadlīnijās norādījusi, ka vēlams bērnus ar krūti barot pat līdz diviem gadiem un ilgāk. Taču bieži nākoties saskarties ar sabiedrības nosodošu reakciju, jo tiek uzskatīts – zīdīt līdz pusgadam normāli, bet pēc gada vecuma sasniegšanas gan ir laiks atmest zīdīšanu. Taču tas ir labi gan bērnam, gan mātei – viņu veselībai. “Ja nākas saskarties ar šādu sabiedrības reakciju, vajadzētu pajautāt – vai jūs esat gudrāki par Pasaules Veselības organizāciju?” iesaka K. Elksne. Krūts barošana samazina gan dzemdes, gan krūts vēža risku. Cits stāsts ir par sievietēm, kurām nav iespēju bērnu barot ar krūti. “Bieži to izraisa psiholoģiski faktori, un sievietes padodas,” vērtē ginekoloģe.
Tāpat sabiedrībā joprojām ir stereotipi par to, kā jāizskatās mammai un bērnam, nereti šāda parādība vērojama arī pašu jauno ģimeņu vidū. A. Poiša atceras, ka reiz grūtnieču nodarbībā kāda jaunā māmiņa pajautājusi, vai nezina, kur var nopirkt rozā ratiņus, jo esot iegādājusies tādas krāsas pavasara mēteli.
Bieži sievietēm nākoties sastapties arī ar speciālistu ieteikumu – tev tādas un tādas problēmas pāries, kad būsi dzemdējusi, vai – sekss ir galvenās zāles teju vai visām kaitēm. Grūtniecība ir hormonāls process, bet ne mehānisks, taču grūtniecību un dzemdības nevar ieteikt problēmu gadījumos, un jāatceras – ja vienai tā notika, tas nenozīmē, ka tieši tāpat būs arī pārējām. Sievietēm ir jāmāk paļauties uz sevi, īpaši uz savu intuīciju, ja jāpieņem sev vai bērniem nozīmīgi lēmumi un tas jāizdara dažu sekunžu laikā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Paļauties uz sajūtām un pašpārbaudi

Kategorijas