Lejas draudze maziņa, bet sīksta

2019. gada 18. aprīlis 00:00

1653

Lieldienas ir svarīgi un vieni no lielākajiem kristiešu svētkiem. Tie ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Baznīca ir paredzējusi veselu nedēļu tam, lai cilvēki pārdomātu svarīgākos atpestīšanas notikumus, un šī nedēļa tiek dēvēta par Lielo jeb Kluso nedēļu. Arī Lejas draudzes vecākajai Irēnai Cīmurei, ar kuru “Dzirkstele” tikās šo svētku priekšvakarā Lejas evaņģēliski luteriskās draudzes namā, šī nedēļa ir klusāka, bez liela skaļuma un liekas televizora skatīšanās.
Irēna labprāt “Dzirkstelei” izrāda telpas un pastāsta par draudzi. Tā nav liela, bet draudzīga un ģimeniska. Šajā namā tā sanāk kopā kopš atmodas. Pirms tam draudze pulcējās kapličā. “Nav jau tik traki. Kad sanācām kopā kapličā, cilvēku bija vairāk, tagad - mazāk. Draudzē ir 25 cilvēki. Esam veci cilvēki. Pa kādam jaunam arī ir. Bet atnāk, parādās un tad vairs atkal neredz. Dievkalpojumi notiek pirmajā un trešajā svētdienā, tos vada mācītājs Jānis Zvirgzdiņš. Pirms tam bija Ilgvars Matīss. Visi mācītāji mums ir bijuši labi, neviens nav bijis slikts. Saku jau draudzes cilvēkiem, ka esmu veca, vajag jaunu, bet neviens no šī pienākuma prom nelaiž,” smaidot saka Irēna.

Ja tikai olas un zaķi, tad tas ir tukšums
Lieldienas Irēnai vienmēr ir bijuši vieni no lielākajiem svētkiem, jo šie svētki dāvā mūžīgās dzīvības cerību. “Mums visiem ir cerība un ticība, jo īpaši, kad paliekam arvien vecāki, jādomā - kas to zina, kā tur būs aiz tās kapa bedres. Lieldienās galvenais nav olu krāsošana un to slēpšana. Protams, olu var saistīt ar dzīvību, jo no tās izšķiļas cālēns, un Lieldienas mēs saistām ar augšāmcelšanos, ar dzīvību. Domāju, ka tas nav nekas slikts – olas un zaķi Lieldienās, bet tikai nevajadzētu aizmirst, ka šie svētki saistās ar Kristus augšāmcelšanos. Ja ir tikai olas un zaķi, tad gan tas ir tāds tukšums, jo nav garīguma. Ziemassvētki ir Kristus piedzimšana, un arī tie ir lieli svētki, bet Kristus augšāmcelšanās visiem dod cerības uz kaut ko labu, gaišu, to, ka nekas nebeigsies tikai ar kapu. Un tad šķiet, ka kādreiz satiksi tos, kas ir tuvi, kurus mīlēji. Ir cerība. Ticīgiem cilvēkiem katrā ziņā ir vieglāk aiziet mūžībā, jo viņi tomēr kaut kam tic,” uzskata Irēna.

Cilvēkam vienmēr ir izvēle
Irēna ir draudzes vecākā jau daudzus gadus, un visu šo laiku viņa nesavtīgi kalpo, kaut arī pašai dzīve metusi dažādus līkločus un uzlikusi ne tos vieglākos pārbaudījumus. Tomēr viņa prot smaidīt, ir spējusi un mācējusi palikt iekšēji gaiša un brīva. Ir pat fiziski jūtams, kā no viņas plūst labestība un sirsnība. Vārdos to grūti aprakstīt, to var sajust tad, kad esi viņai blakus.
Irēna atzīst, ka smagajos dzīves brīžos ticība Dievam arī ir tas spēks, kas palīdz tikt tam visam pāri. “Tēvs nomira no ērces. Toreiz vēl to slimību neārstēja. Jā, dzīvē ir bijuši smagi brīži, bet tas nenozīmē, ka vairs nevar smieties. Var. Tāpēc jau sāpe neaizmirstas, tā ar laiku paliek klusāka. Protams, arī priecīgu brīžu dzīvē nav trūcis, bet pašam tos jāprot saskatīt. Uzspīd saule no rīta - prieks! Vai nav jauki?” retoriski saka Irēna.
Ticība viņas dzīvē ienākusi, kā pati saka, dabīgi. Vecāki un vecvecāki bijuši ticīgi, tēva brālis bijis mācītājs, arī teoloģijas profesors. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, ko un kā darīt, kā rīkoties konkrētā situācijā, kam ticēt vai neticēt. Irēna tic Dievam un ir uzticīga Dievam, bet tajā pašā laikā piebilst, ka mēs neviens neesam bez grēka. Mēs visi grēkojam gan domās, gan vārdos, gan darbos.
“Esam nepacietīgi - tāda ir cilvēka daba. Mēs visi esam grēcinieki. Bet svarīgi nožēlot grēkus. Domāju, ka jācenšas dzīvot tā, kā man tēvs kādreiz teica: nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Tas ir pamats visam. Es jau bērnībā mācēju noskaitīt lūgšanas, zināju, ka Dieviņš ir un viņš visu redz. Smejos, ka tagad neko tādu bērniem nemāca. Daļēji ir visatļautība. Skolās, manuprāt, visiem bērniem vajadzētu mācīt kristīgo mācību. Mēs zinājām robežas. Atceros, ka mums Dūrē bija kopēja aka ar kaimiņiem. Mums nebija ābeles, bet kaimiņiem bija. Es gāju uz aku, kur visa zeme bija ar āboliem. Man kā bērnam tos gribējās, bet es zināju, ka tā būs zagšana. Vecmamma teica: ar adatu sāk un ar zirgu beidz. Nedrīkst ņemt neko, kas ir otra. Bija kaut kādas robežas, un robežām ir jābūt. Lieldienas arī ir robeža starp nāvi un augšāmcelšanos, un ikdienā arī ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt,” saka Irēna.

Luterāņu mācītājs Ilgvars Matīss par Irēnu Cīmuri (attēlā):
“Irēna ir viens no jaukākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu. Ar viņu var runāties par jebkuru tēmu, caur viņu gūt stiprinājumu. Viņa ir ļoti dzīves un ticības gudrs cilvēks. Viņas nelokāmā ticība Dievam ir piemērs jebkuram cilvēkam. Tāpat arī rūpes par bērniem, par brāļa bērniem, par gadiem uz gultas guļošo vīru - tas nav pa spēkam jebkuram. No vismazākā mazuma viņa atradīs, ar ko dalīties vēl ar citiem. Viņas lēnprātība un pazemība iedvesmo, viņas kalpošana Dievam un viesmīlība ir svētību dodoša. Kristus teica: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”. Manuprāt, tas ir par Irēnu.”

Par baznīcu
Irēna Cīmure stāsta, ka Lejasciema luterāņu baznīca, kura bijusi ļoti skaista, ar 600 sēdvietām, nopostīta Otrā pasaules kara laikā. Viņa atminas, ka pēc kara, kad pati bijusi vēl maza meitene, altāra daļā bija vēl saglabājusies grīda un sienas bija. Bet padomju laikos arī tas tika nopostīts. Tagad tur ir tikai akmeņi un viss aizaudzis. Mācītājiem Mārim Sarmam un arī Ilgvaram Matīsam esot bijusi doma, ka vasarā, sakopjot šo vietu, varētu notikt dievkalpojumi. Irēna gan vērš uzmanību uz to, ka ar sakopšanas darbiem esot jābūt piesardzīgiem - tur, iespējams, var būt mīnas, jo kādreiz baznīca tikusi mīnēta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lejas draudze maziņa, bet sīksta

Kategorijas