Ģimene svinēs latviskas Lieldienas

2019. gada 18. aprīlis 00:00

2737

Lai gan Vinetas Ābolas dzimtas mājas “Bieziņžīvas” atrodas jau kaimiņu novadā, viņa pati un citi ģimenes locekļi atzīst – esam druvēnieši. Vineta joko, ka dzīvo nevis pie Druvienas pagasta robežas, bet gan centrā, jo tikpat liels attālums ir līdz Druvienas un Liezēres pagasta centram. “Mana sirds pieder Druvienai. Tiesa, ļoti žēl, ka vairs nav skolas, kurā mācījos pati un mani dēli,” atzīst V.Ābola.

Jaunās šūpoles izmēģinās visi
Vineta un viņas mamma Gunta Ābola sagaida pagalmā ar klātu galdu, uz kura smaržo tikko cepts kēkss. Tas ir dzeltens jo dzeltens, jo pašu audzētās vistas jau uzkrājušas pietiekami daudz vitamīnu un karotinoīdu, kas olām piešķir košo krāsu. Izrādās, ka Gunta ir diplomēta konditore, tāpēc nepārsteidz, ka ne tikai Lieldienās viņa cep kārdinoši mīkstus pīrādziņus un smalkmaizītes. “Mums svētkos vienmēr ir cepti pīrāgi. Arī plātsmaizes. Tas man ir kā hobijs, cik laiks atļauj,” saka Gunta.
Protams, Lieldienās būs arī krāsotas olas. Vinetas vīrs Dailis devies uz mežu pēc kokiem, lai būvētu jaunas šūpoles, jo iepriekšējās varētu neizturēt vēl vienus pavasara svētkus. “Mēs svinam latviskas Lieldienas. Tajās noteikti ir jāšūpojas un jākrāso olas. Turklāt krāsošanā noteikti iesaistās bērni. Lai olas būtu raibas un neparastas, tiek meklētas pirmās zaļās lapiņas. Pamata krāsojumam izmantojam sīpolu mizas un siena pelavas,” skaidro Vineta. Par ticējumu, ka vajag šūpoties, lai vasarā nekostu odi, viņa tikai pasmejas. “Tas ir mīts, jo odi kož tāpat. Tomēr šūpoties ir ļoti patīkami – pašiem sava atrakcija,” uzsver Vineta. Turklāt jaunās šūpoles, protams, būs jāizmēģina visiem.
Lai būtu olas, par tām rūpējas 30 vistu saime ar košu gaili. Tā ievērojami pieauga, kad Gunta nolēma pati inkubatorā izperināt cālīšus. “Nevar salīdzināt veikalā pirktās un mūsu vistu olas, jo atšķirība ir acīm redzama. Kopš vistas iet laukā, dzeltenums ir spilgtā krāsā,” uzsver Gunta.

Ieskandinās saulgriežus
V.Ābolas jaunākais dēls Dāvis Emīls ar māti ir Druvienas folkloras kopas “Pērlis” dalībnieki, tāpēc 21.aprīlī kopā ar visiem ieskandinās Lieldienas pagasta centrā. Tas ir tradicionāls pasākums, turklāt folkloras kopas dzimšanas diena, jo “Pērlis” dzimis tieši Lieldienās. Kamēr notiks Lieldienu zaķu skrējiens, kopas dalībnieki krāsos olas turpat lielajā katlā. Protams, varēs dziedāt, iet rotaļās un šūpoties.
“Lai gan darba saimniecībā ir daudz, esmu spiesta atlicināt laiku arī dziedāšanai,” saka Vineta. Viņa atzīstas, ka folkloras kopā iesaistījies dēls Dāvis, kuram patīk un arī labi padodas spēlēt dažādus mūzikas instrumentus: stabuli, akordeonu, ģitāru, klavieres. “Kā bērnudārzā sāka, tā joprojām dzied, spēlē un arī dejo. Kopš Druvienā tika slēgta skola, Dāvis turpina mācības Tirzas pamatskolas 5.klasē, bet radās problēmas apmeklēt “Pērļa” mēģinājumus. Ja uz tiem nebrauktu es, tad varbūt viņš viens pats negribētu doties kājām no mājas uz desmit kilometrus attālo Druvienu,” atklāj Vineta. Turklāt nav tā, ka viņai nepatiktu dziedāt. “Jau kopš bērnības esmu dziedājusi, it sevišķi kājām ejot uz skolu, visi meži tika piedziedāti. Tagad arī to daru labprāt. Labi, ka dēls lika izkustēties no mājas, citādi biju pārāk nodevusies ikdienas rutīnai,” atzīst V.Ābola.
Viņas vecākais dēls Niks Sandris mācās Smiltenes tehnikumā, kur apgūst būvtehniķa specialitāti.

Darina tautisku goda tērpu
Druvienas latviskās dzīvesziņas centrā Vineta gatavo sev tautisku goda tērpu. Ir jau noausti un sašūti brunči, izgatavota saktiņa un izšūts krekls. Tagad pienākusi kārta darināt pastalas un aust jostu. “Šis man nebūs autentisks tautastērps. Vispirms ir jāiemācās to darināt. Kad būs apgūtas iemaņas, varēšu domāt par īstu tautastērpu,” spriež Vineta. Viņa cer, ka goda tērpu pabeigs līdz vasaras saulgriežiem.
V.Ābola uzsver, ka Latviskās dzīvesziņas centrs piedāvā daudzveidīgas iespējas sevi pilnveidot. Vineta iecerējusi apgūt klūdziņu pīšanu. “Tas ir mans mērķis, ko sasniegšu. Pagaidām uz pīšanas nodarbībām vēl neesmu bijusi, jo nevarēju atlicināt laiku. Kad būs pabeigts tautas tērps, tad mācīšos pīt,” saka Vineta.
Viņas brālis Jānis devies darbā uz Angliju. Vai arī Vineta nav kādreiz domājusi aizbraukt no valsts? Viņas abas ar mammu esot patriotes. “Es brālim pārmetu, ka viņš aizbrauca. Vienalga, kā mums iet, šeit ir labi! Ir jādzīvo tā, kā ir, savam priekam, izbaudot katru dienu. Man patīk agrie rīti, esmu “cīrulis”, bet mamma ir “pūce”,” spriež Vineta. Viņa katru rītu ceļas pirmā līdz ar gaismiņu. Tad apskrien rīta soli kūtī, palaiž dēlus uz skolu. Ziemas mēnešos vairāk iznāk pievērsties rokdarbiem, tiek adītas zeķes, kā arī cimdi un džemperi. Savukārt vasarā jāatrod laiks dārza darbiem, sevišķi puķēm.
Tagad G.Ābola rūpējas par divās siltumnīcās un uz palodzēm augošajiem stādiem. “Šogad ir auksts pavasaris. Vēlu iznāca iesēt, tāpēc neesmu apmierināta, bet gan jau izaugs,” saka Gunta.
Saimnieko un dzīvo zaļi
Bioloģiskās saimniecības īpašniece Gunta stāsta, ka “Bieziņžīvu” māja celta 1938.gadā. Neparasts ir mājas vārds, kas izvēlēts arī saimniecības nosaukumam. “Kā tas radies, nezinām. Tuvākajā apkārtnē bijušas arī “Kalnažīvas”, “Galažīvas”, “Vidusžīvas”... Kaimiņiene teica, ka “žīvas” nozīmē - dzīve. Smejamies, ka “Bieziņžīvās” dzīvo “biezie”. Tiesa, esam palikuši te vienīgie, jo apkārtējās mājas palikušas tukšas,” skaidro Vineta.
Mājas G.Ābola mantojusi no savas krustmātes. Viņas vīrs Sandris savulaik bija Breša zemnieks, 2000.gadā izveidojot saimniecību, bet bioloģiski sāka saimniekot 2005.gadā. G.Ābola stāsta, ka vispirms bija doma attīstīt piena lopkopību, bet pamazām secināja, ka izdevīgāk ir audzēt gaļas lopus. Gandrīz visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme 52 hektāru platībā, ko pēc zemes reformas saņēma īpašumā, bija aizaugusi ar krūmiem un nebija meliorēta. Nu lauki un ganības ir sakoptas, turklāt Vinetas vīrs jau nokultivējis zemi, lai varētu sākt sēju.
“Te ir tāds zaļais nostūris, kur blakus nav lielu saimniecību. Tas nozīmē, ka netiek apdraudēta vide, miglojot un lietojot minerālmēslus. Tikai no mums ir atkarīgs, ar kādu domu dzīvojam un strādājam. Mums ir tuvs zaļais dzīvesveids, tāpēc esam izvēlējušies saimniekot bioloģiski. Varbūt ganības zaļotu vairāk, ja tās saņemtu minerālmēslus, bet mēs iztiekam ar “brūno zeltu”, ko saražo lopi,” skaidro Gunta.
Vineta piebilst, ka nekas no veikalā pirktā nespēj aizvietot pašu izaudzēto – saknes un kartupeļus, arī graudus. Saimniecībā vēl ir septiņas piena govis, kuru pienu izmanto pašu patēriņam un vasarā arī realizē sadarbībā ar “Rankas pienu”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ģimene svinēs latviskas Lieldienas

Kategorijas