Nedēļa vēsturē

2019. gada 24. aprīlis 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties aprīli pilnīgi citā laikmetā.

1506. gada 18. aprīlī vecais Romas pāvests Jūlijs II pats ielēca bedrē, kurā stāvēs viena no Sv.Pētera bazilikas nesošajām kolonnām, un novietoja tur pamatakmeni ar uzrakstu: “Tavam, ne mūsu godam, Dievs!” Darbs pie baznīcas, kas mainīs Romu uz visiem laikiem, bija sācies.
15. gadsimta beigās Roma gulēja drupās. Plašās pilsētas ielas bija kļuvušas par šaurām, aizaugušām ieliņām, Romas Forumā ganījās govis, bet Kapitolijs bija ieguvis palamu Kazu kalns. Naktīs pat pilsētas centrā klejoja vilki. Netīro ielu, nogāzto kolonnu un sabrukušo akveduktu haosā slējās antīkas pasaules celtnes, šur tur pacēlās renesanses pilis un baznīcas. Pilsēta dzīvoja no atmiņām. Tomēr bija cilvēki, kas sapņoja atjaunot tās diženumu. Kļuvis par pāvestu, Džuliāno della Rovere pieņēma vārdu Jūlijs II – viņš gribēja līdzināties Jūlijam Cēzaram, atjaunot Romas varenību un uzbūvēt baznīcu, kas pārspētu antīkās celtnes un kļūtu par jaunās, kristīgās Romas impērijas simbolu. Būvēt to iecerēja vietā, kur atradās Romas imperatora Konstantīna celtā senā Sv.Pētera bazilika, vietā, kur 67. gadā apglabāts mocekļa nāvē mirušais Jēzus apustulis Pēteris. Sašutumā par ieceri nojaukt vienu no kristiešu svētākajām baznīcām pāvests neklausījās. Bazilikas celtniecībai uzaicināja arhitektu Donato Bramanti – pašpaļāvīgu un enerģisku kā pats pāvests.
Jūlijs II savas ieceres realizāciju nepiedzīvoja – baziliku iesvētīja tikai 1626. gadā, celtniecības laikā nomainījās 12 pāvestu, darbu izmaksas bija vairāk nekā 30 miljoni dukātu (gada vidēja alga tolaik bija 25–30 dukātu), tās veidošanā savu roku pielika tādi renesanses milži kā Bernīni, Rafaels, Mikelandželo un daudzi citi. Tagad Sv.Pētera bazilika ir pasaules katoļu galvenā svētvieta, tā aizņem 49 737 kvadrātmetrus (apmēram 6,5 futbola laukumus), kupols ir 135 metru augsts.

1824. gada 19. aprīlī grieķu armijas, kas bija aplenkusi turku cietoksni Missolungi, nometnē no malārijas mira lords Džordžs Noels Gordons Bairons (apglabāts Ņūsteidas abatijas baznīcā). Dzejnieks bija ieradies pēc grieķu lūguma, lai palīdzētu viņu cīņā pret turku jūgu. Uzzinot par bīstamā pretinieka nāvi, turki aplenktajā cietoksnī sajūsmā salutējuši ar lielgabalu zalvi.
Skotu izcelsmes angļu dzejnieks sestais barons Bairons piedzima 1788. gada 22. janvārī. Viņu uzskata par vienu no nozīmīgākajiem angļu romantisma literatūras pārstāvjiem. Bairons pazīstams ne tikai ar literāro darbību, bet arī ar visai vētrainu dzīvi (pat ticis apsūdzēts incestā) un asiem politiskiem uzskatiem. 1812. gadā lordu palātā viņš asi vērsās pret valdību un uz četriem gadiem tika izraidīts no valsts. Dzejnieks ļoti mīlēja dzīvniekus. Lai kur arī neapmestos, viņam vienmēr līdzi bija kāds mīlulis – dzīvnieki, tāpat kā izaicinājums sabiedrībai, bija neatņemama viņa ekscentriskā tēla sastāvdaļa. Studējot Kembridžā, Baironu nokaitināja universitātes noteikumi, kas aizliedza studentiem turēt suņus, tādēļ viņš iegādājās pieradinātu lāci – par tiem noteikumos nebija ne vārda. Visvairāk Bairons pieķērās ņūfaundlendietim Botsveinam – kad suns mira, dzejnieks tam pasūtīja marmora pieminekli. 2008. gadā pēc DNS analīzēm atklātībā nonāca kuriozs fakts – savām daudzajām fanēm un mīļākajām dzejnieks apmaiņā pret viņu matu šķipsnām (viņa arhīvā bija vairāk nekā simts šādu šķipsnu) bija sūtījis... melna suņa spalvas.

1889. gada 20. aprīlī Braunavā pie Innas muitas ierēdņa ģimenē piedzima nākamais nacistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers. Ēriha Fromma grāmatā “Cilvēka postošās iedabas anatomija” nodaļā par Hitleru ir šādas rindas: “Zēns bija īsts mātes luteklītis. Viņa to nemitīgi ucināja, nekad nerāja, bet apbrīnoja, bērnam vienmēr bija taisnība. Visas viņas intereses un uzmanība koncentrējās uz zēnu. Ļoti ticams, ka šī attieksme arī veidoja viņa vēlāko narcisismu un pasivitāti. Viņš bija brīnišķīgs tāpat vien, pat pirkstu nepakustinot, lai tāds būtu, jo māte viņu apbrīnoja šā vai tā.”

1965. gada 21. aprīlī septiņpadsmitgadīgais prestižas Londonas skolas absolvents Endrjū Loids Vēbers saņēma vēstuli ar negaidītu piedāvājumu. Nepazīstamais 20 gadu vecais ierēdnis Tims Raiss rakstīja: “Dārgais Endrjū! Man stāstīja, ka Tu meklējot līdzautoru – libretistu –, un, tā kā es pats rakstu dziesmas… gribētu uzzināt, vai Tu nevēlētos ar mani satikties?”
Gada beigās abi jaunieši uzrakstīja mūziklu par labdarību “Tādi kā mēs”, kam gan panākumu nebija. Pēc trīs gadiem viņi vēlreiz pārbaudīja savu veiksmi, izlaižot mūziklu par Bībeles tēmu “Jāzeps un viņa apbrīnojamais daudzkrāsainais sapņu mētelis”. 1969. gadā radās “Ričard, atgriezies, tu esi vajadzīgs savai zemei!”, bet arī tas “neaizgāja”. Un tikai 1970. gadā Endrjū un Tims aplaimoja pasauli ar “Jēzus Kristus – Superzvaigzni”, kas iekaroja visu pasauli un atklāja jaunu ēru rokmūzikā.

1915. gada 22. aprīlī pulkvedis Falkenhains pavēlēja pirmo reizi karu vēsturē sākt gāzu uzbrukumu. Netālu no Beļģijas pilsētas Ipras vācieši sešu kilometru platā frontes sektorā piecu minūšu laikā no 6000 baloniem izlaida 180 tonnu hlora gāzes, ko vējš nesa angļu ierakumu virzienā. Karavīriem nebija ne gāzmasku, ne kādu citu aizsardzības līdzekļu, no 15 000 saindētajiem drausmīgās mokās mira 5000, pārējie palika invalīdi uz visu mūžu.

1803. gada 23. aprīlī “dzima” leģendārais Kozma Petrovičs Prutkovs (tā vismaz apgalvoja viņa radītāji – četri rakstnieki, kuri savus humoristiskos darbus publicēja ar šo pseidonīmu). Literatūrā Prutkovs debitēja 1854. gadā, un drīz vien Krievijā viņa humoreskas kļuva ārkārtīgi populāras, sevišķi it kā dziļi filozofiskie pārspriedumi, kā “Ja tev prasa, kas ir derīgāks – Saule vai Mēness –, tad zini, ka Mēness, jo tas spīd naktī, kad ir tumšs, bet Saule dienā, kad jau tāpat ir gaišs” vai “Kur ir sākums tām beigām, ar ko beidzas sākums?”. “Neizsmeļamā gudrības krātuve”, daudzu aforismu un citu literāru pērļu autors “mira” 63. dzīvības gadā, kā “nekrologā” rakstīja viņa radītāji, “1863. gada 25. janvārī pulksten divos un trīs ceturtdaļas pēcpusdienā pašā sava lieliskā talanta un spēku plaukumā”.

1961. gada 24. aprīlī TV skatītāji visā Eiropā sekoja 1628. gadā būvētā un tūlīt nogrimušā tā laika varenākā karakuģa “Vāsa” izcelšanai no dzelmes. Zviedrijas lepnums, karaļu dzimtas vārdā nosauktais “Vāsa” nogrima jau savā pirmajā braucienā, attālinājies no kuģu būvētavas vien 1300 metru.
Kuģa liktenis faktiski bija izlemts, jau to būvējot – karalis Gustavs Ādolfs pieprasīja, lai kuģa korpuss būtu slaids (gan izskata, gan ātruma īpašību dēļ) un bruņots ar 64 lielgabaliem. To lielā smaguma dēļ kuģa smaguma centrs pacēlās nepiedodami augstu, kuģis faktiski zaudēja stabilitāti. Tajā laikā par šo problēmu zināja maz (vismaz ne karaļu līmenī), veikt vajadzīgos aprēķinus neprata – kuģa pasūtītājs noteica kuģa vispārējos izmērus un apbruņojumu, bet meistari strādāja pēc pieredzes un acumēra.
Pēc nolaišanas ūdenī “Vāsas” kapteinis deva rīkojumu pacelt visas buras un, sveicot milzīgo ļaužu pūli krastmalā, izšaut lielgabalu zalvi. Šajā brīdī spēja vēja brāzma kuģi sašķieba, pa atvērtajām lielgabalu lūkām ieplūda ūdens, un skatītāji krastā šausmās vēroja, kā “Vāsa” guļas uz sāniem un strauji grimst. No 145 jūrnieku kuģa komandas bojā gāja sešpadsmit. Kad kuģi izcēla, uz tā tiltiņa atrada plecīga vīrieša skeletu. Viņš būtu varējis izglābties – uzskriet dažus pakāpienus līdz klājam un ielēkt ūdenī, bet palika spēcīgi satvēris stūres ratu, cenšoties kuģi izlīdzināt. Nav zināms varoņa vārds, bet par viņa izskatu var spriest pēc rekonstrukcijas “Vāsas” muzejā. Kuģis pēc īsta zviedru restauratoru varoņdarba ir kļuvis par vienu no Stokholmas populārākajiem tūrisma objektiem, gadā to apmeklē vairāk nekā miljons cilvēku.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas