Pieminot viskarstāko līdzjutēju

2019. gada 24. aprīlis 00:00

Mainās paaudzes. Tas ir pavisam dabisks process. Tomēr ap sirdi ir savādi, kad pēkšņi starp mums vairs nav kāda no laikabiedriem, kurš ar savu kolorīto raksturu prata gan smīdināt, gan sadusmot, gan radīt omulību. Tāds bija gulbenietis Ivars Briedis – traks līdzjutējs jebkurās sacensībās.
Viņa balss, komentāru un patiesās, pat bērnišķīgi iedvesmojošās intereses par visām vietējā sporta aktivitātēm tagad pietrūkst. Vismaz man noteikti. Ivars šopavasar ir aizgājis pavisam, nesagaidot savu 70. dzimšanas dienu, kas būtu bijusi 14.oktobrī. Es viņu pazinu ne tikai kā līdzjutēju sporta sacensībās, kuram sevišķi mīļas bija “Buku” basketbola spēles un futbola mači. Es pazinu Ivaru kā Staru manis vadītā fizkolektīva kādreizējo dalībnieku. Viņam padevās visi sporta veidi, kuriem ķērās klāt: volejbols, futbols, novuss, dambrete, galda teniss un, protams, arī zolīte. Starp citu, retais zina, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Ivars toreizēja Gulbenes rajonā bija labākais galda tenisists.
Viņš pret sportu neizturējās kā pret smagu darbu, kura rezultāta var gūt panākumus. Viņam sports bija rotaļa, laika kavēklis, iespēja satikties ar cilvēkiem, komunicēt, draudzēties. Viņam patika smīdināt. Viņš izcēlās ar anekdošu vērtiem gājieniem, stāsti par kuriem ceļo no mutes mutē. Tā starp sporta entuziastiem tiek saglabāts piemiņā Ivara vārds.
Vēl ar laika distanci varu teikt – Ivars bija talants sportā. Viņam piemita šai nodarbei vajadzīgais analītiskais prāts. Viņš prata saskatīt un izprast lietu būtību. Un bija tomēr neaprēķināms karstgalvis.
Kad 1988.gadā rosināju Ivaru kā aktīvu sportotāju iekļaut tūrisma brauciena grupā uz Bulgāriju, saņēmu iebildumus – par šā cilvēka uzvedību nevarot galvot. Ar lielu pierunāšanu un pēc pamatīgas instruktāžas Ivars tomēr tika iekļauts braucēju grupā. Viņam tika atgādināts, lai visu laiku atceroties, ka ir Padomju Savienības pilsonis. Uz šā punkta pamata grupas biedri ceļojuma laikā izjokoja Ivaru.
Tas bija Bulgārijā Varnas pilsētas viesnīcā. Ivaram bija ierādīta atsevišķa istabiņa. Viens no savējiem piezvanījis Ivaram uz viņa numuriņu un krieviski jautājis, kas par cilvēku ir apmeties šajos apartamentos. Ivars kā no grāmatas atbildējis: “Padomju Savienības pilsonis Ivars Briedis.” Sekoja jautājums, vai tur krānā ir siltais ūdens. Ivars pārbaudījis un teicis, ka ir. Tad zvanītājs latviski sacījis: “Ivar, tad ej vannā!”
Vai pēc izjokošanas Ivars apvainojās, vai ņēma to ļaunā? Nē, nekad. Viņam patika joki. Viņš pats bija nerātns jokdaris ar amizantu dzīves uztveri. Jā, Ivars bija neaprēķināms, bija vieglprātīgs, taču pret savējiem vienmēr godīgs, varbūt reizēm pārāk tiešs. Dziesma par tiem, kas viens otru nenodod, tā dziesma ir arī par Ivaru. Noslēgts cilvēks, kas uz apvaicāšanos par veselību vienmēr atbildēja: “Lieliski!” Cilvēks, kurš laikabiedrus nedalīja priekšniekos un pārējos. Viņam visi bija vienādi. Tieši par to viņš izpelnījās cieņu. Tādu es un daudzi citi vienmēr atcerēsimies Ivaru.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pieminot viskarstāko līdzjutēju

Kategorijas