Nedēļa vēsturē

2019. gada 30. aprīlis 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties aprīli pilnīgi citā laikmetā.

1920. gada 25. aprīlī “Valdības Vēstnesis” rakstīja: “Uz Cesvaines–Lubānas ceļa, Lubānas mežā, netālu no Liedes kroga 15. aprīlī pēc pusdienas izdarīts slepkavu uzbrukums Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim. Slepkavas bija palikuši zem lielas priedes piroksilīna lādiņu, kurš sprāgdams pārgāza priedi pār ceļu. Priede gāzdamās, par laimi, neķēra automobili, bet nokrita šķērsām ceļam. Automobilim apstājoties, slepkavas atklāja uz Ministru prezidentu flinšu uguni. Atklājot no automobiļa ātru pretuguni, slepkavu nodomam nebija cerēto panākumu, un tie ātri iebēga mežā.” Jūlijā prese ziņoja par četriem aizturētajiem.

1966. gada 26. aprīlī pulksten 5.30 astoņas balles stipri pazemes grūdieni satricināja Uzbekijas PSR galvaspilsētu Taškentu. Zemestrīces epicentrs atradās pašā pilsētā, un dažu minūšu laikā 10 kilometru rādiusā tika sagrauts praktiski viss. Bez pajumtes palika 300 000 cilvēku, bet saskaņā ar padomju laika negatīvo faktu noklusēšanas politiku oficiāli tika ziņots par tikai astoņiem (!) bojāgājušajiem.
Zemestrīces seku likvidēšana bija pēdējā lielā izslavētās padomju tautu draudzības izpausme. Palīgi ieradās no visas PSRS, 15 tūkstoši ģimeņu saņēma bezmaksas dzīvokļus un darbu dažādos valsts reģionos, Taškentas bērni atpūtās nometnēs 94 apgabalos.
1865. gada 27. aprīlī uz Misisipi tvaikoņa “Sultana” ap pulksten 3 nogranda briesmīgs sprādziens. Izsitot klājā vairākus metrus lielu caurumu, gaisā uzlidoja līdz sarkankvēlei nokaitēts tvaika katls, un visu kuģi pārņēma liesmas.
Beidzoties ASV pilsoņu karam, tālu valsts dienvidos atradās tūkstošiem nogurušu ziemeļnieku kareivju un atbrīvotu, bet novājējušu un slimu karagūstekņu, kas gribēja atgriezties mājās. Viens no viņu pulcēšanās centriem bija Viksberga pie Misisipi, tur kādā aprīļa vakarā kuģī “Sultana” sakāpa vairāk par 2000 cilvēku. Kapteinis, gribēdams nopelnīt, ļāva kuģī, kas bija paredzēts 370 pasažieriem, iekāpt visiem gribētājiem. Kuģa dzinējam pārāk smago tvaikoni bija jāvirza pret spēcīgo straumi, tvaika mašīnas strādāja ar milzīgu pārslodzi, sava loma katlu pārkāršanā varēja būt arī duļķainajam upes ūdenim, ko lietoja tvaika iegūšanai.
Pasažieri, kuri nesadega liesmās, nonāca ledainā ūdenī. Palīgā steidzās citi tvaikoņi, bet izglābt izdevās tikai apmēram 500 cilvēku. No viņiem ap 300 bija cietuši tik stipri, ka nomira tuvākajās dienās. Bojā gāja vismaz 1700 cilvēku – tā bija lielākā kuģa katastrofa ASV vēsturē.

2001. gada 28. aprīlī no Baikonuras kosmodroma (Kazahstānā) startēja Krievijas kosmosa kuģis “Sojuz 32” ar diviem Krievijas kosmonautiem un pirmo “kosmisko tūristu” (neprofesionālu kosmonautu) – 60 gadu veco Kalifornijas biznesmeni multimiljonāru Denisu Tito.
D.Tito ir bijušais ASV kosmosa administrācijas (NASA) inženieris, strādājis ASV kosmisko staciju “Mariner 4” un “Mariner 9” lidojumu uz Marsu plānošanā un monitorēšanā. 1990. gadā viņš vienojās ar Krievijas Federālo kosmisko aģentūru par lidojumu uz Krievijas kosmisko staciju “Mir” (lidojuma cena – 20 miljoni ASV dolāru) un sāka nodarbības Jurija Gagarina vārdā nosauktajā treniņu centrā Zvaigžņu pilsētiņā. Plānoto lidojumu nācās atcelt, jo “Mir” 2001. gada 28. aprīlī nokrita uz Zemes, sadaloties 1200 fragmentos un nogrimstot Klusajā okeānā. Tad D.Tito vienojās par lidojumu kopā ar diviem krievu kosmonautiem uz Starptautisko kosmisko staciju (SKS), bet, lai tas notiktu, viņam vēl bija jāveic vairāku nedēļu ilgi treniņi NASA centrā. NASA sākumā pret lidojumu iebilda, jo uzskatīja, ka tas traucēs SKS zinātnisko darbu, un, tuvojoties plānotajai lidojuma dienai, vispār vēlējās startu atlikt – stacijas datoriem bija radušās problēmas. Beigās vienojās, ka “Sojuz”, gaidot kļūmes novēršanu, dienu vai divas riņķos ap Zemi.
D.Tito kosmosā pavadīja septiņas diennaktis, 22 stundas un četras minūtes. “Sojuz” lidojuma laikā viņš pildīja radiosakaru un navigācijas iekārtu navigatora pienākumus, stacijā filmēja un fotografēja personīgām vajadzībām. Viņam bija līdzi septiņi kilogrami bagāžas: fotoaparāts, videokamera, diktofons, kompaktdiski (arī “The Beatles” un Andrea Botičelli ieraksti) un to atskaņotājs. 6. maijā D.Tito kopā ar abiem krievu kosmonautiem ar pie SKS pievienoto “Sojuz TM 31” atvienojās no tās, reizi apriņķoja Zemi un nolaidās Kazahstānas stepē.

1899. gada 29. aprīlī Vašingtonā piedzima Edvards Kenedijs Djūks Elingtons – amerikāņu komponists, pianists un bigbenda līderis. Viņa tēvs bija kalpotājs Baltajā namā, māte – ļoti laba pianiste. Bērnība pagāja pārticībā, reliģijas un mūzikas klātbūtnē. Jau no septiņu gadu vecuma Edvards mācījās mūziku, savu pirmo kompozīciju sarakstīja 13 gadu vecumā. Bērnībā vēlējās kļūt par mākslinieku – mācījās mākslas skolā, uzvarēja Vašingtonas konkursā par labāko reklāmas plakātu, tomēr mūzika ņēma virsroku, un 18 gadu vecumā viņš pieņēma lēmumu kļūt par profesionālu mūziķi. Bija pašpārliecināts, sabiedrisks, viņam piemita kaut kas majestātisks, no draugiem ieguva iesauku Djūks (Hercogs). Daudzi viņu uzskata par tā laiku labāko komponistu. Prominenta persona džeza vēsturē, darbojies blūza, gospeļu, filmu un populārās mūzikas, arī klasiskās mūzikas žanros. Vairāk nekā 50 gadu ilgā mūziķa karjeras laikā sarakstījis vairāk nekā 1000 kompozīciju, ilgus gadus vadīja savu orķestri, 11 reizes saņēmis augstāko mūziķu apbalvojumu – “Grammy” balvu –, apbalvots ar ASV Brīvības ordeni, Francijas Goda leģiona ordeni, Etiopijas Imperatora zvaigzni, no ASV prezidenta Lindona Džonsona rokām saņēmis Prezidenta zelta medaļu. Pēc nāves piešķirta īpaša Pulicera balva. Mūža nogalē slimoja ar plaušu vēzi, miris Ņujorkā 1974. gada 24. maijā.
PSRS D.Elingtons nebija sevišķi populārs, jo nekādi neatbilda padomju propagandas zīmētajam apspiestā un pazemotā Amerikas nēģera tēlam. Tomēr pilnīgi noklusēt viņa daiļradi nevarēja – Elingtona “Karavāna” bija viena no nedaudzajām amerikāņu kompozīcijām, ko atskaņoja koncertos.

1958. gada 30. aprīlī, viesojoties PSRS valsts vizītē, Ēģiptes prezidents Gamals Abdels Nasers padomju līdera Ņikitas Hruščova pavadībā apmeklēja baleta izrādi “Gulbju ezers” Maskavas Lielajā teātrī. Ēģiptē – musulmaņu zemē – balets kā mākslas novirziens nepastāvēja, šī bija pirmā reize, kad Ēģiptes prezidents skatīja kaut ko tādu. Padomju līderis viesim palīdzēja izprast izrādes darbību un deva “politisku traktējumu” uz skatuves notiekošajam. Kad uz skatuves parādījās melnā triko ar spalvām tērptais ļaunais tēls Rotbards, Hruščovs kļuva sevišķi daiļrunīgs: “Tas ir Dalless!” (Alans Dalless tajā laikā bija ASV valsts sekretārs, faktiski – ārlietu ministrs.) “Bet nekas, nekas, biedri Naser – cēliena beigās mēs tik un tā viņam tos spārnus aplauzīsim!”
Pēc sešiem gadiem ar PSRS Augstākās Padomes prezidija lēmumu Naseru apbalvoja ar Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, piešķirot viņam Ļeņina ordeni un medaļu “Zelta Zvaigzne”. Ciešās draudzības periods starp abām valstīm gan nebija ilgs.

1851. gada 1. maijā karaliene Viktorija un viņas vīrs princis Alberts Londonā svinīgi atklāja pirmo pasaules izstādi. Lielbritānija, Francija, vācu valstiņas, Austrija, Krievija, Beļģija, Šveice, Turcija, Ķīna, Persija, Brazīlija, Meksika un citas demonstrēja savus sasniegumus rūpniecībā, zinātnē, lauksaimniecībā un kultūrā. Pasākums notika Haidparkā pēc Devonšīras hercoga dārznieka Džozefa Pakstona projekta speciāli uzbūvētā milzīgā (563x168 m) stikla pilī. Lai gan celtne stipri atgādināja milzīgu siltumnīcu, to uztvēra kā celtniecības mākslas šedevru, būtībā kā galveno eksponātu. Izstādi, kas Anglijas vēsturē iegāja ar nosaukumu Lielā, apmeklēja seši miljoni cilvēku – apmēram trešā daļa valsts iedzīvotāju.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas