Kipras asaras

2019. gada 30. aprīlis 00:00

Tajā pēcpusdienā izgāju no mājām uz desmit minūtēm, lai tuvējā kioskā nopirktu šokolādi, ko vēlāk izmantotu izceptā kēksa dekorēšanai. Pagalmā sasveicinājos ar kaimiņieni, kura centās sasaukt savu kaķi; brīdi piestāju uz ielas stūra, lai pamātu sveicienu KFC* pārdevējai, kura bija iznākusi uzsmēķēt; turpat blakus pamanīju vīrieti, kurš stāvēja starp diviem velosipēdiem un izskatījās manāmi sanervozējies. Veltījusi viņam tikai īsu, garāmslīdošu acumirkli, šķērsoju ielu un iegāju kioskā. Nopirkusi meklēto, kā arī mazdēliem pa šokolādes pārsteiguma olai, devos atpakaļ. It kā nekas pa šo īso brīdi nebija mainījies – pārdevēja joprojām izklaidīgi vēroja garāmgājējus caur cigaretes dūmu, bet vīrietis vēl arvien turēja abus velosipēdus. Šoreiz gan jau no attāluma redzēju, ka viņa skatiens ir pievērsts man. Sagatavojos, ka šim skatienam sekos kārtējais jautājums par atrašanās vietu vai virzienu.
-Tikai nesakiet, ka jūs neprotat braukt ar velosipēdu! – vīrieša uzruna mani pārsteidza, līdzko biju šķērsojusi ielu.
No tik negaidīta jautājuma, kas lielā mērā izklausījās gandrīz kā pavēle, krietni apmulsu, taču, tā kā tas bija izteikts perfektā krievu valodā, sapratu, ka neesmu pārklausījusies vai kaut ko pārpratusi.
-Jūs taču runājat krieviski? – vīrietis mazliet nervozi jautāja.
Piekrītoši pamāju ar galvu, un tas izrādījās pietiekami, lai izraisītu skaļu atvieglojuma nopūtu, slavas vārdus Liktenim un Dievam. Pacietīgi noklausījusies garo tirādi, sapratu, ka jāuzdod tiešs jautājums:
-Kas noticis?
– Man nepieciešama jūsu palīdzība, - vīrietis kļuva lietišķs. – Vēl no rīta katram ritenim bija savs braucējs, bet nu jau vairāk nekā stundu esmu pamests viens likteņa varā. Pa pilsētu šādā sastāvā grūti pārvietoties, turklāt man pēc pusstundas jau jābūt viesnīcā.
Jau pavēru muti, lai apjautātos par viesnīcas nosaukumu, bet vīrietis pasteidzās pirmais.
-Jūs laikam dzīvojat tepat kaut kur tuvumā… Varbūt vismaz to vienu riteni līdz rītam varat paņemt pie sevis? Es samaksāšu!
Doma bija saprātīga, tomēr gadu gaitā iegūtā piesardzība arī šoreiz man lika nesteigties ar atbildi – kas to lai zina, cik godīga tam velosipēdam izcelsme, ka tik neiekuļos kādās nepatikšanās…
Tikmēr man prātā ienāca cits risinājums: kravas taksis! Mikroautobusā viegli ietilptu visa bagāža. Turklāt, ja vēl kādas piecas minūtes pastāvētu uz ielas, kāds no tiem noteikti šķērsotu mūsu redzeslauku.
-Es gan biju iecerējis citu piedāvājumu, - vīrietis sarauca pieri, taču jau pēc mirkļa šķelmīgi pasmaidīja. – Ja jūs prastu braukt ar velosipēdu, un man izskatās, ka protat, mēs ātri un viegli nokļūtu… galapunktā.
Pauze pirms pēdējā vārda bija labi sadzirdama, un man uzreiz prātā iešāvās jautājums: kāpēc viņš izvairījās lietot vārdu “viesnīca”? Tāpēc jautāju tieši:
-Un kas tad būtu šis galapunkts?
- “Venus”. Pieczvaigžņu hotelis, - vīrietis atbildēja. - Man nepatīk šis vārds “viesnīca”, tas izklausās lēti, un, līdzko to piemin, sievietes uzreiz iedomājas par gultu.
-Sievietes? – izbrīnīta pasmaidīju. – Aicinātāji jau parasti ir vīrieši.
Svešinieks izlikās nedzirdējis manu piezīmi un turpināja:
-Tas ir pavisam netālu no šejienes. Pat pusstunda nepaies, kad jūs jau būsiet mājās. Esmu noīrējis mašīnu, tā mani gaida hoteļa stāvlaukumā. Man tūlīt jādodas ceļā, tāpēc es ātri jūs nogādāšu atpakaļ.
Brīdi saminstinājos, jo, lai arī vīrietis šķita simpātisks un godīgs, pati situācija joprojām likās dīvaina.
-Jūs varbūt baidāties kāpt svešā mašīnā? – viņš pēkšņi pieliecās tuvāk. - Mans vīrieša godavārds – no jūsu galvas nenokritīs ne matiņš!
Pēdējo frāzi viņš apstiprināja ar plašu žestu – uzliekot plaukstu uz sirds. Tikmēr, zaudējis atbalsta punktu, tuvākais divritenis strauji sasvērās uz manu pusi. Tikai tad ievēroju, ka tas ir sieviešu velosipēds.
-Ahā! Un kas tad notika ar jūsu ceļabiedri? – satvērusi krītošo braucamrīku, atļāvos pajautāt. Ja jau piekrītu ar šo velosipēdu vizināties, tad ziņas par iepriekšējo īpašnieci man ir būtiski svarīgas.
-Hmmm, - svešinieks gari nopūtās. – Ja viņa būtu vīrietis, tad to varētu izskaidrot tā: nonāca sirēnas gūstā… Tagad pareizāk būtu teikt – sirēņa… Vai šīm būtnēm patiešām nav vīrišķā dzimuma?
-Grieķu mitoloģijā sirēnas ar savu dziedāšanu pievilina jūrniekus, - domīgi atbildēju. – Tātad tās laikam ir tikai sievietes... Bet kādā no mītiem stāstīts, ka Orfejs dziedājis tik skaisti, ka sirēnu balsis palikušas ēnā.
-Nu, tad es droši varu teikt, ka manu draudzeni apbūris Orfejs, - vīrietis žigli pārķēra līdzību un, plaukstu sveicienam pastiepis, piebilda: - Starp citu, es arī esmu viens no Olimpa diviem – Apolons.
Te nu patiešām bija vieta platam smaidam, kas, nenoliedzami, lika man kļūt draudzīgākai un piekrist izpalīdzēt. Nosaukusi savu vārdu, kas nekādā veidā neasociējās ar grieķu mītiem, piebildu, ka sen neesmu kāpusi uz velosipēda, bet šis modelis ar šaurajām riepām mani jau labu laiku aicina ievingrināt prasmes.
Klusībā gan drusku baidījos – vai tik neesmu sevi pārvērtējusi… Šis vis nav tas padomju laika smagnējais ražojums, kas labi tika uz priekšu gan pa līdzenu, gan grambainu ceļu. Ar tādu savulaik nobraukti vairāki simti kilometru, līdz tai liktenīgajai reizei, kad kāds ar mašīnas spoguli – rotaļājoties vai tīši – garāmbraucot aizķēra riteņa stūri…
Uz šāda eleganta velosipēda ar lieliem, augstiem riteņiem un vieglu rāmi nekad neesmu sēdējusi. No malas tas izskatās pat… nedroši, lai gan – kārdinoši. Turklāt mierinājumam un iedrošinājumam līdzēja doma, ka līdz viesnīcai “Venus” var aizbraukt pa velosipēdistu celiņu un jāšķērso ir tikai pāris ielas ar mazu satiksmi.
-Brauksiet? Patiešām brauksiet? – Apolons uzgavilēja. – Tas nu gan ir vareni! Un es tomēr paspēšu uz semināru!
Absolūtā sajūsmā par manu piekrišanu izpalīdzēt vīrietis atvēra savu dāsno sirdi, un pār mani lija neizpildāmo solījumu lietus: miljons rožu, dimanti un briljanti, zelta lietus, zvaigzne no debesīm un vēl viss kas cits, ko es vairs nedzirdēju, jo – aizstūmusi velosipēdu drošā vietā tālāk no ielas, apsvēru, kā uz tā drošāk uzsēsties.
Galu galā tas izrādījās gana vienkārši, jo sēdeklis bija ērts un labi pieregulēts, braucamrīks – neticami viegls un draudzīgs. Turklāt Apolons džentlmeniski asistēja un uzslavēja katru manu paveikto soli. Jutos kā īsta varone. Jau pēc pāris minūtēm biju gatava izbraukt uz ielas.
Sākumā savāda šķita pedāļu amplitūda un lielo riteņu apgriezieni, bet drīz vien es ar tiem saradu un spēju pat ieklausīties ceļabiedra teiktajā. Vīrietis vēl joprojām jutās pārsteigts par savu veiksmi un nespēja vien izdomāt, kā pateikties.
Lai novirzītu viņu no turpmākās liekvārdības, īsajos ceļa posmos, kad varējām braukt blakus, centos viņu atgriezt realitātē – apjautājos par dzimto pusi, ceļojuma plāniem un pazudušo draudzeni. Nekam vairāk šajā īsajā pārbraucienā laika neatlika, jo tās izrādījās tikai desmit minūtes, ko pavadījām ceļā. Turklāt brīžos, kad paliku viņam aiz muguras, es centos izbaudīt brauciena prieku – glāstošo vēju matos, gludo ceļu zem riteņiem, vieglumu spārnos un debesis zem sevis…
Apolons ir no Urāliem, no Jekaterinburgas, lai gan pirmos divdesmit sava mūža gadus vai precīzāk līdz deviņdesmito gadu sākumam to saucis par Sverdlovsku. Visu mūžu kalpojis valstij, veicot pedagoga darbu, un par šo laiku varētu sarakstīt savu “Pedagoģisko poēmu”. Tas gan vairāk būtu stāsts par kolēģiem un kolektīvu, kurā, protams, neizpaliktu arī audzināmie un pāraudzināmie. Tikai, lai viss būtu pilnīgi godīgi un bez liekulības, viņam vispirms jāsagaidot pensionēšanās diena, un tikai tad to varēšot publicēt... Pagaidām visu uzrakstīto Apolons krājot atvilktnē.
Sievu viņš noskatījis pirmajā darbavietā, abiem izrādījušās kopīgas intereses – krievu valoda, tautiskās dejas, volejbols. Pēc dēla piedzimšanas gan tas viss pazudis, puika bieži slimojis, un sieva aizgājusi no darba. Kad piedzimis otrs dēls, viņai vēl vairāk izmainījies raksturs, bet par to viņam negriboties stāstīt. Centies saprast: bērni mazi, visiem grūti, jāpalīdz, jāpaciešas, bet viņa burtiski dzinusi vīru ārā no mājām. Tā viņš arī pirms septiņiem gadiem aizgājis. Tiesa, ne pavisam, tikai atradis draudzeni.
Protams, skolā visi rādījuši ar pirkstiem – četrdesmitgadnieku krīze, vajag savaldīt savas dziņas. Nomainījis skolu. Un draudzeni arī. Tā, kuru šoreiz uzaicinājis līdzi, ir cita, pavisam jauna. Tikko sākusi strādāt par sporta pasniedzēju. Azartiska, jautra, sprigana. Pat pārāk sprigana. Viņš savos četrdesmit septiņos netiekot līdzi. Te viņai vajagot daivingu, te ūdens motociklu, te velosipēdu un kvadriciklu. Kāda tā vairs atpūta. Re, savu riteni tā arī pameta pusceļā, jo viens garāmbraucošs Orfejs ar plīvojošām krēpēm paplikšķināja pa sava dzeltenā motocikla sēdekli, kaut ko iedziedāja austiņā, un šī aizlēca.
Skumjas Apolona balsī bija nomainījušas dusmas. Sapratu, ka viņam ļoti gribējās kādam izstāstīt savas ilgas, aizvainojumu un bailes, bet mēs jau bijām iebraukuši viesnīcas pagalmā. Atvieglota nokāpu no riteņa, jo, lai arī fiziski šis brauciens bija viegls, vīrieša grēksūdze un mana cenšanās to klausīties un sadzirdēt visam uzlika savu zīmogu. Skumju. Kaut kur pa ceļam bija izkaisījies arī mans vieglums.
It kā jau sen mani vairs nepārsteidz šie nevienlīdzīgie pārīši, kurus Kiprā redzu ik dienas – sirmot sākuši un pat gluži baltām galvām vīrieši, kuri cenšas sevī uzjundīt jaunības degsmi, un blakus – azotē iespiestas vai pie rociņas turamas – meitu vai mazmeitu vecuma jaunkundzes atkailinātiem pleciem un gurniem. Abi vairāk vai mazāk starojošām un nogurušām acīm, slēpti garlaikotiem skatieniem un ilgām pēc kaut kā nesasniegta. Tāpēc katrreiz man prātā vienas un tās pašas pareizās domas: un kā tad ar mīlestību? Un – kas būs pēc tam, vēlāk, kad beigsies nauda, spēks un pacietība?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas