Par Latvijas neatkarību, kuru nebija viegli iegūt, kurā nav viegli dzīvot

2019. gada 3. maijs 00:00

1340

Par Latvijas neatkarību, kuru nebija viegli iegūt, kurā nav viegli dzīvot

No Gulbenes novada savulaik nākušais politiķis Guntis Blūms ir viens no tiem, kuri tieši un personiski ir veicinājuši Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā. Šodien viņš ir 76 gadus vecs pensionārs, vairs politikā neiesaistās, taču cītīgi seko līdzi tam, kas notiek novadā, Latvijā, pasaulē.
- Kādi ir spilgtākie Latvijas neatkarības atgūšanas brīži jūsu atmiņās?
- 1990.gada 4.maijā mēs, PSRS tautas deputāti, arī bijām Rīgā un klausījāmies, vērojām, kā tiek pieņemta Latvijas PSR Augstākās padomes deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Toreiz fiziski skaitīja katra deputāta balsi. Skaļi nosauca vārdā katru deputātu un viņa balsojumu. Kad bija sasniegts vajadzīgais balsu skaits, uzreiz sākās lielas ovācijas. To translēja Latvijas Radio. Uz ielas cilvēki klausījās. Bija sapulcējies liels pūlis. Pēc tam Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti gāja uz Brīvības pieminekli. Mēs, PSRS tautas deputāti, gājām no muguras. Atceros, kā kolēģis Mavriks Vulfsons mēģināja izlauzties priekšā pie mikrofoniem, bet nekādi netika.
- Nevienam tad nebija bail, ka var sekot represijas?
- Tad laikam gan nē. Bet 1991.gada augusta puča laikā katram atbilstoši viņa pārliecībai bija citāds turpmākās vēstures scenārijs. Bija nepatīkami, kad naktīs no miega iztraucēja zvans uz mājas tālruni un bija jāklausās klausulē draudi, cik dienu man vēl esot atlikušas... Varbūt tie draudi bija saistīti ar Ļeņina pieminekļa demontāžu 22.augustā, taču drīzāk - ar rajonā atklātajām “žulicībām” zagtu automašīnu nelikumīgā legalizācijā. Mūsu vietējā policija to atklāja un lūdza palīdzēt, jo uzskatīja, ka taisnību nepanākt. Katram gadījumam, kā saka, man Jāzeps Odumiņš iedeva uz mājām Staru sovhoza fizkolektīvam piederošo mazkalibra šauteni. Tagad varu pasmaidīt, bet tolaik jautri nebija. Un tad mēs abi ar Nikolaju Stepanovu braucām kārtot jautājumu uz Rīgu. Es tolaik biju Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs, N.Stepanovs - izpildkomitejas priekšsēdētājs. Iekšlietu ministrijā tikām skaidrībā. To automašīnu legalizācijā viens no ķēdes posmiem bija arī savulaik slavenā firma “Auseklītis”.
- Jūs interesē čekas “maisu” publiskošana?
- Pazīstami cilvēki arī ir tajos “maisos”. Ir tur tādi, kuri uz visām pusēm “spēlēja” un kuriem, iespējams, to labo īpašību un darbu ir vairāk nekā slikto. Labi, ka tagad publisko ierakstus, ziņojumus, kas kartotēkā ir atrodami. Par savu kolēģi no PSRS tautas deputātu laikiem Edvīnu Inkēnu es nojautu jau tolaik. Bija vairāki tādi gadījumi, kurus novēroju. Pieminēšu vienu. PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā 1989.gadā pacēlās jautājums atzīt par nelikumīgu Molotova-Ribentropa 1939.gada 23.augustā noslēgto paktu. Pirms balsojuma skatos - E.Inkēns jau ticis pirmajā rindā, tad pēkšņi ir tribīnē. Bet tikt tribīnē nemaz nebija tik vienkārši! Vārdu vārdā neatceros E.Inkēna runu, bet doma, kuru viņš raidīja krievvalodīgo auditorijai, bija tāda: jūs esat okupanti, mēs esam okupēti. Pareizi jau pateikts. Bet krievi, protams, bija sašutuši. Uzreiz notika balsojums, kura iznākums bija pašsaprotams. Lēmums netika pieņemts. Sēde bija ievilkusies līdz pusnaktij. Pēc tam PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Mihaila Gorbačova “labā roka”, “perestroikas” idejas virzītājs Aleksandrs Jakovļevs pienāca pie mūsējiem un par E.Inkēnu jautāja: “Kas viņš ir? Vai provokators?” Nākamajā dienā turpinājās PSRS Tautas deputātu kongress. Notika atgriešanās pie Molotova-Ribentropa pakta un uzrādītajiem vēsturiskajiem papildu dokumentiem. Tā 1989.gada 24.decembrī tomēr tika pieņemts balsojums par pakta nosodījumu un atzīšanu par spēkā neesošu. Nejauši tajos čekas aģentu sarakstos laikam gan neviens nav nonācis. Vairs arī nav tādu, kuri saka: mani vienkārši ņēma un pierakstīja, es pats jau neko. Jāsaprot, ka cilvēki tajos “maisos” ir nonākuši dažādu iemeslu dēļ. Dažs sastrādāja nepatikšanas un tad bija nolikts izvēles priekšā. Tā izvairījās pat no cietuma. Cik un ko kurš stāstīja čekai, to pats vien zina. Dažs brauca uz ārzemēm un nevarēja izvairīties no kontaktēšanās ar čeku. Kāds vienkārši gribēja kļūt tādā veidā varens un lepojās ar to.
- Sapnis par neatkarīgu Latviju un īstenība. Vai atšķiras?
- Cerība, ka viss būs ideāli, cilvēkam ir raksturīga. Kopumā? Ir daudz trūkumu. Taču jāņem vērā, ka ir piedzīvoti diezgan lieli juku laiki, pārejot no vienas politiski ekonomiskās sistēmas uz otru. Tēlaini runājot - kad tekošu ūdeni samaisa, kas virspusē uzpeld? Tā arī dzīvē! Tas viss pieder pie lietas. Tas pieder pie demokrātijas. Pārsteidz, protams, vēlētāju loģika. Piemēram, visi zina, kurš Rīgā tiek dēvēts par “misteru 20 procenti” (Andris Ameriks – red.), bet viņš regulāri atkal tiek ievēlēts domē. Ir arī citi šādi piemēri Latvijā. Pēc līdzības: “Zaglis ir, bet viņš ir mūsējais.” Esmu par to runājis ar Marinu Kosteņecku, ar kuru reizē bijām PSRS tautas deputāti. Viņa man pretī teica: “Bet pagalmu pie manas daudzdzīvokļu mājas noasfaltēja.”
Es nesēroju. Notiekošajam sekoju, bet saprotu, ka nav vērts nervozēt par to, ko nevaru ietekmēt. Mans laiks ir pagājis. Tā tam ir jābūt. Protams, redzu, ka daudziem notikušās izmaiņas ir bijušas sāpīgas. Pārmaiņas ir notikušas milzīgas! Un tur nu bez upuriem nevarēja iztikt. Neviennozīmīgi šodien vērtēto tā saucamo “prihvatizāciju” es tomēr nenosodu, ja iznākumā ir veiksmes stāsts, kas turpinās. Ir arī mūsu novadā tādi piemēri. Jā, ir sliktās puses. Taču tās ir jāmēģina analizēt un mazināt. Padomju gados Latvijas laukos strādāja 30 procenti no visa darbaspēka. Attīstītajā Eiropā laukos strādā 4 procenti no visa viņu darbaspēka. Latvijā mums pašlaik laukos ir 8 procenti no visa valsts darbaspēka. Pie mums tagad sāk runāt, ka Latvijā trūkst darbaspēka, ka ir jāieved no ārpuses. Un tas jau notiek. Es redzu izeju. Ir jāsāk saviem cilvēkiem maksāt normālas algas. Bet mums jau darba devēji - kā tik nauda ienāk, vispirms grib jaunu džipu sev, tad sievai, vēl brūtei. Bet strādnieks lai strādā par minimālo algu. Un to pašu vēl var nesamaksāt.
- Kā vērtējat tagadējo novada domes priekšsēdētāju Normundu Audzišu?
- Viņš ir cilvēks, kurš kā vadītājs vadās pēc kristīgajām vērtībām, grib ievērot demokrātiju. Viņš uz visiem paļaujas. Domāju, ka to izmanto pašvaldības darbinieki. Ir tomēr jābūt noteiktībai. Ja palaidīs pašplūsmā, labāk nedarīs, nekā darīs. Vai nākamreiz (nākamajā sasaukumā – red.) N.Audzišs vairs tiks domē? Vēlētajiem būtu jāsaprot, ka ideāla vadītāja nav neviena. Katram ir savi plusi un mīnusi.
- Vai vajag tautas nobalsošanu novadu reformai Latvijā?
- Nē, nevajag. Tauta nobalsos, lai viss paliek, kā ir. Bet tik daudz novadu nevajag! Stulbums bija pieļaut mazo novadu izveidošanos. Piemēram, Carnikavas novads. Presē lasīju, ka priekšsēdētājas 2018. gada ienākumi ir tuvu
50 000 eiro. Likvidēs šo novadu, kur šī vēl izskatīgā dāma dabūs citu tik labi apmaksātu darbu? Nekur! Valmieras pilsētas pašvaldības vadītājam gada ienākumi ir tuvu 90 000 eiro. Labs cilvēks. Taču tā naudas kopsumma tomēr ir nesamērīga. Kad citi Latvijas iedzīvotāji salīdzina šādus ienākums ar savējiem... Tak citi arī strādā, ne jau tikai tie, kuriem darbs ir pašvaldībās! Taču atšķirība – milzīga. Ir valsts parūpējusies par sociālo spilvenu tiem pirmspensijas vecuma pašvaldību vadītājiem, viņu vietniekiem, kuri pēc 1990.gada 4.maija ir strādājuši divus sasaukumus. Viņi var saņemt ikmēneša pabalstu divu minimālo mēnešalgu apmērā. Tie ir 860 eiro pirms nodokļu nomaksas. Bet ko lai dara tie skolotāji, kuriem palikuši daži gadi līdz vecuma pensijai, taču skola tiek slēgta un darba vairs nav? Vajadzēja tomēr valstī padomāt par to. Varēja skolotājiem noteikt izdienas pensijas. Pašvaldībai, izšķiroties par kādas skolas slēgšanu, būtu jāiedziļinās katra skolotāja liktenī un katram jāatrod iespēja savā veidā palīdzēt, veiksmīgi aizvadot līdz vecuma pensijai. Citādi ar skolu slēgšanu daudzi skolotāji tiek burtiski nosviesti, tā sakot, “kā sūdi no lāpstas”.
- Skumji, ka šeit, savā novadā, mūsu paliek arvien mazāk...
- Vēl trakāk, ja šeit paliktu tie, kuri ir aizbraukuši! Jaunie cilvēki Latvijā šodien nevar nopelnīt tik, lai tiktu pie sava mājokļa un vēl paliktu pāri normālai dzīvošanai. Neviens nevar piedāvāt tādu darbu! Ja mūsu jaunatne Rīgā vai Pierīga neatrod, kur “aizķerties”, brauc uz ārzemēm. Kad mūsu pašvaldībai tiek pārmests, ka tās budžeta ievērojamu daļu veido finansējums no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, kā arī Eiropas Savienības investīcijas, es esmu sašutis! Vai kāds ir parēķinājis, cik pašvaldība un vecāki ir ieguldījuši savu bērnu skološanā, pirms šie bērni kļūst par darbaspēku Rīgā un ārpus Latvijas? Vai parēķināts, cik augsti izglītotu, kvalificētu speciālistu esam devuši Vācijai, Lielbritānijai? Tie ir novada iedzīvotāju bērni!
Es pieļauju, ka pienāks brīdis, kad novadā nebūs vairāk par 12 000 iedzīvotājiem, bet pilsētā – 4000. Infrastruktūra pašvaldībā būtu jāveido priekš tāda neliela iedzīvotāju skaita. Vajadzētu koncentrēties uz to. Atceros, ka manā bērnībā man līdz savai skolai bija jāiet kājām 3 kilometri. Tagad tos var pielīdzināt 30 kilometriem, jo bērnu aizved skolēnu autobuss. Šodien pagastu pārvaldēm nav atstātas gandrīz nekādas funkcijas. Nav pareizi, ka pagastu pārvaldēm ir atņemti autobusi. Tie ir vajadzīgi! Transportam būtu jābūt vienam no sociālās palīdzības veidiem, kuru nodrošina pašvaldība, ja nav iespējama pārvietošanās ar sabiedrisko vai personisko transportu. Piemēram, ja bērnam ir ieģipsēta kāja, kā lai māte ar viņu izbraukā galvaspilsētu ārstus, izmantojot sabiedrisko transportu?!
Un vēl. Varam saskaitīt, cik pirmklasnieku novadā būs pēc septiņiem gadiem. Un arī agrāk varējām saskaitīt! Bet vienalga skolu attīstībā ieguldījām milzīgas summas. Druvienā skolas vairs nav, bet kredīts par sporta zāles celtniecību nezin vai nomaksāts. Bet gribēja vēl Stāmerienā uzbūvēt miljonu latu vērtu halli un Beļavā – par 1,4 miljoniem latu. Arī tagad palaikam ieskanas idejas par jauniem, populāriem megaprojektiem. Man neērti par to runāt, no malas skatoties. Aicinu novada pašvaldībā rēķināt, domāt, analizēt. Tur ir pietiekami daudz gudru speciālistu. Un pensionāriem tomēr arī ir kāda teikšana. Runa taču ir par nodokļu maksātāju naudas izlietojumu. Esmu parēķinājis, ka pensionārs no, piemēram, 300 eiro pensijas katru sesto eiro samaksā nodokļos, kad pērk preces.
Nepatīk nesaprotami skaitļi kā arguments finansējuma saņemšanai. Lasu “Dzirkstelē” un brīnos. Piemēram, par vietējā muzeja vai bibliotēku apmeklētību novadā... Iznāk, ka uz mūsu bibliotēkām lasītāji iet gandrīz vai naskāk nekā uz Nacionālo bibliotēku Rīgā! Uzskatu - novadā kultūras iestādes un pasākumu rīkošana būtu jāieliek stingros finanšu rāmjos. Bet muzeju vispār būtu jāļauj cilvēkiem apmeklēt par brīvu. Taču ne jau tikai pašvaldības, arī valsts iestādēs joprojām dzīvo pāri līdzekļiem. Valsts policijā visu laiku sūdzas, ka ir mazas algas. Atceros - reiz novada domē, kad biju tur deputāts, izskatījām Valsts policijas lūgumu piešķirt naudu benzīnam, jo pietrūkstot degvielas. Es izgāju no sēdes zāles, lai paskatītos uz Valsts policijas pagalmu Gulbenē. Tur stāvēja kādas piecas “Volvo” markas automašīnas. Nu kāpēc tā... Cik naudas tiek atdots šo automašīnu nomai?! Beidzas viens nomas līgums, atkal ir jauns... Summas, ko Valsts policija tērē darba automašīnām, to aprīkojumam, ir daudz lielākas par ierindas policistu algām. Bet kāpēc Šveicē policisti brauc ar “Škoda Fabia” markas automašīnām un iztiek bez lepna aprīkojuma?

Fakti

Arhīvos atrodams laikraksta “Latvijas Jaunatne” 1990.gada 15.marta raksts, kuru parakstījuši Viktors Avotiņš, Ilmārs Bišers, Guntis Blūms un vēl 32 citi tālaika PSRS tautas deputāti. Tas bija aicinājums PSRS Augstākajai Padomei, lai vienlaikus ar Lietuvas un Igaunijas jautājumu tiktu izskatīts rosinājums par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par Latvijas neatkarību, kuru nebija viegli iegūt, kurā nav viegli dzīvot

Kategorijas