Atgriezās savā bērnības zemē

2019. gada 3. maijs 00:00

231

Birznieki labprāt “Dzirkstelei” izrāda vietu, kur saimnieko. Stāmeriena ir īpaša vieta, jo tā ir Viļa bērnības zeme. Pašlaik viņi eksperimenta kārtā mēģina audzēt šitaki. Par sēnēm pagaidām Vilis daudz nevēlas stāstīt, vien piebilst, ka vairāk pastāstīs tad, kad eksperiments būs galā. Bet tas vēl prasa laiku, jo no bluķu potēšanas līdz ražai jāgaida aptuveni četri gadi. “Tāpēc jau arī sākām, ka ir savs stūrītis zemes. Varbūt vēlāk domāsim par smiltsērkšķiem vai cidonijām. Paši plānojam, ko darīsim ar savu zemi, kur un ko stādīsim, kā saimniekosim,” saka Vilis.
Savukārt viņa sieva Dace nāk no Jēkabpils puses. Viņa gan atzīst, ka sākumā nevēlējusies nākt uz laukiem, bet tagad pārliecināti saka, ka nekādā ziņā neizvēlētos pilsētas dzīvi. “Varbūt tas ir vecums, kad gribas klusumu un mieru,” prāto Dace.
Viņa uzsver, ka Latvija ir īpaša ar savu dabu, sevišķi Stāmerienā, kur blakus ir ezers. “Mājās jau vienmēr liekas, ka ir vislabāk. Tas atsver citas negācijas. Negatīvo mēģini nolikt pie malas,” saka Dace.
Abi atzīst, ka diemžēl latviešiem piemīt tāda īpašība kā skaudība, kā arī patika otru skarbi aprunāt. “Cilvēki mēdz skatīties uz tiem, kuriem vēl labāka dzīve, gribam tiekties uz vēl labāku, bet patiesībā mums nekā netrūkst! Esam paēduši, un cik mašīnu ir cilvēkiem! Ko vēl vajag!? Paskat, kā ķīnieši dzīvo - cik saspiesti, vairāki cilvēki pāris kvadrātmetros dzīvoklī! Bet mums ir zeme, plašums, un tajā pašā laikā daudziem ir slikti. Bet nav slikti! Tikai skauž, ka kaimiņš, piemēram, uzlicis jaunu jumtu, un tā viens otru reizēm mēģina “šķērēt”. Ar vārdiem. Tas nav patīkami. Negācijas ir,” saka Vilis.
Savukārt Dace piebilst, ka ārzemēs šādu negāciju ir mazāk. Viņa to zina, jo tāpat kā Vilis ir dzīvojusi un strādājusi arī ārzemēs. “Mēs iepazināmies Austrijā. Atgriezāmies un sākām kopdzīvi Rīgā, bet, kad sākās krīzes laiks, mums bija piedzimusi meitiņa, nolēmām aizbraukt otrreiz ar visu meitiņu. Bet atgriezāmies atkal, jo ļoti gribējās mājās,” stāsta Dace.
Vilis atzīst, ka svešā vietā tu esi un paliec iebraucējs. “Mēs tur nejutāmies brīvi. Iebraucēji. Mūs neuztvēra tur kā savējos. Bija austrieši, kuri nezināja, ka neesam zem krieviem, ka esam brīva valsts,” stāsta Vilis.
Vai ir doma vēl kādreiz doties prom? Uz to Dace vīram saka: “Nekad nesaki - nekad.” Tam piekrīt arī Vilis, kaut gan šobrīd šādas domas nav, jo gaidāms arī ģimenes pieaugums, bet piedāvājumus braukt prom Vilis saņem palaikam.

Pagasts kļūst tukšāks
Ja kāds domā, ka laukos dzīvot ir lētāk, tad Vilis uzsver, ka tā nav. “Mums pat blakus te nav veikala. Cik malka maksā? Apkuri samaksāt ir vieglāk, atnāc mājās - jau ir silti. Laukos tu maksā par klusumu un mieru. Man patīk, ka nav jādomā, kur nolikt mašīnu. Ne tā kā, piemēram, Rīgā. Kad dzīvojām tur, tad katru vakaru, braucot mājās, domāju, vai būs vieta, kur nolikt mašīnu,” atminas Vilis.
Abi ar sievu atzīst, ka Stāmeriena kļūst arvien tukšāka. Cilvēku ziņā. Tie aizbrauc un neatgriežas. “Var izjust, ka ienāk turīgāki cilvēki. Nopērk te īpašumu ar domu, ka varbūt kaut kad dzīvos te,” saka Vilis.
Viņš zina - lai jaunie varētu uzsākt dzīvi laukos, ir jābūt sākuma kapitālam, lai būtu atspēriens. Gudri jau mums stāstot par dažādiem projektiem un reemigrācijas plānu. “Lai atgrieztos, jābūt stabilai darbavietai ar ienākumiem, tad varbūt atgrieztos,” spriež Dace.
Abi norāda, ka Stāmerienā aizslēdz skolu. Kas tad paliek darbavietu ziņā? Pagastmāja, doktorāts un veikaliņš. “Bet, neņemot to vērā, mēs neko nemainītu, mēs koncentrējamies uz savām darāmajām lietām,” saka Vilis, kuram tagad plānā ir paplašināt māju.
Dace zina stāstīt, ka pēc skolas slēgšanas viena ģimene pārcelšoties uz Lejasciemu, vēl kāda cita arī domā par dzīvesvietas maiņu. Arī Daces un Viļa vecākā meita Sintija mācās Stāmerienas skolā, savukārt mazākā Kate apmeklē bērnudārzu. Nākamajā mācību gadā abas mēros ceļu uz Gulbeni.
“Ja pilnīgi godīgi, mēs pat ļoti nebijām pret skolas slēgšanu. Es necēlos kājās un skolas sapulcē nebļāvu. To, kas cēlās un skaļi izteicās, bērni pat neiet šajā skolā.
Vajag domāt loģiski, kas tad būs? Tukšās telpas, bērnu maz, no griestiem sāk tecēt ūdens iekšā. Tajā pašā laikā Gulbenes skolās ir izremontētas klases, projektori, moderna vide. Ar ko mans bērns sliktāks?” retoriski vaicā Vilis, kurš vēlas, lai viņa bērni varētu mācīties modernā vidē un iegūt kvalitatīvu izglītību.
Arī Dace atzīst, ka tas viņai būs kā atvieglojums, jo jau tagad bērni tika vadāti uz pilsētu, lai varētu apmeklēt sporta skolu, kā arī bērnu popgrupu “Pipariņi”.
Vecākā meita Sintija gan neslēpj savu satraukumu par došanos uz jaunu skolu. “Nezinu, kāda būs skolotāja, jo mums ir ļoti laba skolotāja - Daina Rēdere,” saka Sintija.

Visu dara kopā
Ģimenes pavardam nepārtraukti ir jāpiemet “malka”: mīlestība, sapratne, uzticēšanās, rūpes par otru. To zina visi, bet vai prot? Vilis un Dace to prot. Vismaz pārņem tāda sajūta, viņos klausoties un redzot, kā mazākā meita sarunas laikā mīļi ieritinās vienam no viņiem klēpī un pieglaužas, savukārt vecākā visu laiku ir turpat blakus. “Mēs visu darām kopā,” saka Vilis.
Kopā viņi raugās nākotnes virzienā, kopā strādā pie malkas, kopā dodas uz pilsētu, ja ir tāda nepieciešamība, arī uz medībām par dzinējiem abi dodas kopā. “Nodomāju - kāpēc atstāt sievu mājās? Lai nāk līdzi! Kad dodamies medībās, bērnus aizvedu pie omes. Mēs neejam dzinējos gaļas dēļ. Mums tas ir azarts. Dacei patīk skriet, bet būt par dzinēju, tas arī ir nopietns sports - jānostaigā lieli kilometri. Un mums abiem tas ir iepaticies,” saka Vilis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atgriezās savā bērnības zemē

Kategorijas