Atslēgas vārdi – pacietība un miers

2019. gada 10. maijs 00:00

1996

Gulbeniete Dace Sīmane ir bagāta mamma, jo viņas ikdienu ieskauj četru bērnu pulciņš – vecākā meita Agate, dvīnītes Nora un Māra un mazais dēliņš Haralds. Sarunājoties ar viņu par mammas lomu, reizē pārņem pārdomas – viņa pati tik trausla un smalka, bet ar apbrīnojami neizsīkstošu enerģiju, milzu pacietību un izturību.

Kas ir “pietiek” un kas ir “par daudz”?
Bieži Dacei un viņas vīram Guntaram tiek uzdots jautājums, kā viņi tiek galā ar četriem bērniem.
“Vienkārši tas nav. Bet mēs atbildam: kāpēc jūs domājat, ka tiekam galā? Mēs citreiz arī netiekam!” abi smaidot saka. Dace gan tajā pašā laikā piebilst, ka nav jau tādu variantu - netikt galā. Esot jātiek. Vienu dienu ir grūtāk, citu - vieglāk. Kāds katram garastāvoklis. “Nav tā, ka jāsalāgojas diviem vai trim cilvēkiem, bet gan sešiem! Tas tiešām ir darbs: plānošana, dažādu lietu, notikumu, vajadzību saskaņošana un daudz sarunu. Kopumā ir jauki un mīļi, cenšamies, lai tā ir. Mājās visu laiku ir dzīvība un troksnis. Mums ir ļoti labi kaimiņi, jo nekad nevienu reizi neko nav teikuši, ka viņiem tas traucētu. Vai nu patiešām netraucē, vai arī viņi ir saprotoši un pacietīgi,” saka Dace.
Viņa ar vīru nāk no daudzbērnu ģimenēm, līdz ar to abiem tas liekas pašsaprotami, ja ģimenē ir vairāki bērni. Guntars domā, ka ģimenē pat ir jābūt trim vai četriem bērniem. “Bērni - tā nav tikai valsts, tā ir arī pašas ģimenes nākotne. Protams, cilvēkiem ir dažādi apstākļi - kam nevarēšana, kam negribēšana, bet ir arī tādi, kas saka: viens ir un pietiek. Tad uzreiz jāprasa, kas ir “pietiek” un kas ir “par daudz”,” saka Guntars.
Viņš nenoliedz, ka būt četru bērnu tēvam nav viegli - ir savas rūpes, toties pretī saņem labās emocijas, kas nav atsveramas. “Armija ir mans darbs. Kad esmu bijis ilgāk prom no mājām, visi skrien sagaidīt, katrs kaut ko stāsta. Bērnu satikšana pēc darba vai ilgākas prombūtnes - tie ir emocionālākie un skaistākie mirkļi,” saka Guntars.

Jāsaskaita, cik ir!
Dace atminas, ka tieši Mātes dienā 2014.gadā uzzinājusi, ka gaida bērniņu, bet vēl nenojautusi, ka tās būs dvīņu meitenītes. “Gaidījām sonogrāfu visi trīs – es, vīrs un vecākā meita. Māsiņa pajokoja: jāsaskaita, cik tad tur ir! Kad uzzinājām šo faktu, pirmā reakcija bija: “Nopietni?!” Ārsts gan atbildēja, ka ar šādām lietām viņš nejoko. Mazliet neticami tas šķita arī tāpēc, ka gan manas, gan Guntara māsīcas tolaik arī gaidīja dvīnīšus. Rados un paziņu lokā esam bagāti ar dvīņiem un vairs jau tas tik ļoti neizbrīna, jo tiešām nav retums. Ja runājam par audzināšanu, tad ar dvīņiem pilnīgi viss ir dubultā – prieki un asaras, bet arī apskāvieni un bučas tiek saņemti dubultā. Protams, man kā mammai bija sarežģītāk veikt mājas darbus, bet viss ir izdarāms. Par negulētām naktīm es nevaru sūdzēties. Mani bērni ir gudri un apzinīgi - paši gulēja un man atļāva gulēt. Protams, cita lieta, kad sāk slimot, bet tas jau ir atsevišķs stāsts,” stāsta Dace.
Tagad dvīņumāsas ļoti daudz un bieži par savām nodarbēm zina pašas. Viņas ļoti pieskata viena otru dārziņā, savukārt vecākā meita Agate ļoti rūpējas gan par māsām, gan par brālīti. Dace viņai droši uztic māsu pieskatīšanu pagalmā, par rotaļām mājās nemaz nerunājot. Pārsvarā viņām pašām rodas idejas spēlēm, bet diezgan daudz ko visi dara kopīgi. Tās ir pastaigas, ģimenes braucieni, kopīgi mājas darbi vai gatavošana.
Agate dzied, dejo un slēpo. Tētis viņu atbalsta, brauc līdzi uz sacensībām slēpošanā. Savukārt Dace vairāk iesaistās tautisko deju un muzikālo pasākumu sagatavošanā un Agates ieceru īstenošanā saistībā ar tiem. “Bērnam ir svarīgi just ģimenes plecu, tāpēc cenšamies visi apmeklēt koncertus un skatīties, kā māsa uzstājas. Mazās māsas tas ļoti interesē. Viņas visu laiku mājās dzied. Kad braucam mašīnā, arī dzied. Es vīram saku, ka radio varam neslēgt, jo mums ir savs pavadošais sastāvs,” stāsta Dace.
Meiteņu dziedāšana ir diezgan pašsaprotama, jo savus bērnus Dace ir midzinājusi ar miega dziesmām. Maziņiem viņa pati izvēlējās, ko dziedāt, kad meitenes paaugās, tad katra prasīja savu dziesmu. Tagad pirms miega tiek lasītas arī pasakas. Reizēm to dara Dace, reizēm Guntars, bet brīvdienās arī Agate mēdz lasīt māsām priekšā.

Svētkiem gatavojas īpaši
Īpašs stāsts ir arī par ģimenes svētku svinēšanu, jo lielajā radu pulkā svētku ir daudz. Ja gribētos, Dace un Guntars gandrīz katru nedēļu varētu atrast, ko svinēt, bet viņi ir sapratuši, ka tas būtu par daudz, tāpēc kopā tiek svinēti lielākie svētki un bērnu jubilejas.
Īpaši Sīmaņu ģimenei ir Ziemassvētki. Tos tikai pieminot, Dacei pārskrien skudriņas. “Vectētiņš man bija Jānis, un viņam 24.decembrī bija dzimšanas diena. Cik sevi atceros, bērnībā svētki vienmēr bija pie viņa Lizumā. Tagad vectētiņš ir miris, bet mēs šo tradīciju turpinām, svinot svētkus viņa dzimtajās mājās, kur saimnieko vectēva dēls ar savu ģimeni. Tas ir sirsnīgi un ārkārtīgi jauki, kad mēs visi tur sapulcējamies!” stāsta Dace.
Dzimšanas un vārda dienas ģimenē nepaiet bez kūkas, kuru parasti cep Dace. Viņa gatavo bieži, daudz un labprāt, viņai patīk eksperimentēt, pārsteigt ar kaut ko nebijušu vai tieši pretēji - ko ļoti iecienītu un visiem saprotamu. Dacei ir svarīgi ēdienu ne tikai labi pagatavot, bet arī skaisti pasniegt. Tāpat viņa pievērš uzmanību, lai tas, ko ēd, ir veselīgs un daudzveidīgs. “Viens no bērnu mīļākajiem ēdieniem, protams, ir pankūkas ar mammas vārīto “zapti”, bet galdā tiek celtas arī dažādas zupas, salāti, dārzeņu sautējumi, sacepumi, dažādas mērces, putras, gaļas un zivju ēdieni. Neiztrūkstoša ikdienas sastāvdaļa ir augļi un graužamie burkāni, tomēr pa reizītei tiek uzrīkots arī picu vai suši vakars, un ir taču arī dažādi saldie ēdieni, cepumi un kūkas,” stāsta Dace.
Arī meitenes labprāt un ar lielu interesi iesaistās virtuves darbos, klāj galdu ģimenes ēdienreizēm un mazgā traukus. “Gatavošana, protams, ir ikdienišķa lieta, bet svētki nav iedomājami bez klāta galda. Vismaz mūsu ģimenē tas vienmēr tā ir bijis, un te nopelns ir manām vecmāmiņām, kuras savulaik rīkoja gan godus, gan klāja galdus, gan uzņēma viesus. Tāpēc es meitenēm jau tagad mācu, ka svētki ir jārīko, tiem jāgatavojas, lai ar prieku var svinēt. Ir jāiegulda darbs un domas, lai kaut kas notiktu. Pa reizei mums arī izdodas sarīkot svētkus un radīt mirkļus, kas paliek atmiņā ne tikai fotogrāfijās,” saka Dace.

Atvēl laiku arī sev
Bērnu piedzimšana ir mainījusi Daces ikdienu un arī domāšanu. Viņa pievērš uzmanību daudzām lietām, kas saistītas ar bērnu drošību, piemēram, gluži neapzināti noliek tālāk asus vai karstus priekšmetus, ja redz, ka tie ir bērnam pa ķērienam. Tāpat daudzas lietas vērtē no vecāku skatpunkta – būs piemērots bērniem vai ne. Protams, uzmanība galvenokārt tiek koncentrēta uz bērniem, viņu labklājību, izaugsmi un ģimeni kopumā.
“Šobrīd ģimenei un bērniem veltu varbūt ne gluži simtprocentīgu, tomēr lielāko daļu savas uzmanības un laika. Ja man kaut kas jāizvēlas, tad es bieži vien nosliecos par labu ģimenei. Lai gan pēdējā laikā es atļaujos un gribu atvēlēt laiku arī sev. Tad es varu uzlādēt savu “bateriju” un atkal ar pilnu spēku darboties. Te gan jāsaka arī liels paldies manam vīram, kurš ir tik saprotošs, redz un zina, cik man tas ir svarīgi. Šobrīd es braukāju uz šūšanas kursiem Lizumā un piedalos goda tērpu darināšanas nodarbībās Druvienā. Vīrs man uzdāvināja šujmašīnu, kad piedzima pirmā meita. Es niekojos, bet sapratu, ka ir vajadzīgas zināšanas, tāpēc izmantoju iespējas tikties ar meistariem un paņemt pa drusciņai sev. Patīk man tā lieta. Mana mamma kādreiz daudz šuva. Mums ar māsu bija dažādas kuplas kleitas līdz pat zemei, kādas mēs arī vēlējāmies. Darbojos arī biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” projektā “Vecums nav vientulība”, kur organizēju pasākumus veciem, vientuļiem cilvēkiem,” stāsta Dace, kura ir ieguvusi psihologa un pedagoga izglītību.
Viņa atzīst, ka īstais viņas lauciņš tomēr ir bērni. Savulaik strādājusi skolā, pēc tam bērnudārzā. “Bērni ir mana sirdslieta,” atzīst Dace.
Viņa stāsta, ka bērnu audzināšanā atslēgas vārds ir “pacietība”. Ja to varētu kaut kur pasmelt, būtu labi, jo reizēm tās arī pietrūkst. Otrs vārds ir “miers”, prasme to saglabāt dažādās ikdienas situācijās. “Es ļoti cenšos un arvien mācos. Bieži savām atvasēm pacietīgi skaidroju: es esmu viena, bet jūs četri, un man ir jāpaspēj visiem kaut ko izdarīt. No manas puses biežs ir arī vārds “jāpagaida”. Bet nevar jau gribēt, lai gadu vai trīs četrus gadus vecs bērns visu saprot. Tas viss nāk ar laiku, ar sarunām, ar mācīšanos, skaidrošanu,” saka Dace.
Viņai ar vīru ir svarīgi, lai bērni izaugtu labi un godīgi cilvēki, lai viņi būtu izglītoti, ar saviem mērķiem un redzējumu, lai rēķinātos ar apkārtējiem. Arī paši ar vīru tādi ir un aizvien cenšas būt.

Daces atziņas
◆ Veltu laiku bērniem tagad, kamēr mazi, jo tieši maziem es viņiem visvairāk esmu vajadzīga. Es nekad vairs nevarēšu dot to, ko tagad, jo viņi izaugs, būs citas vajadzības, bet es ļoti gribu, lai atmiņas par bērnību ir skaistas un tajās ir mammas klātbūtne.
◆ Esmu sapratusi, ka bērniem ir vajadzīgas un pat nepieciešamas robežas - zināmi un viņiem saprotami noteikumi, lai nevis ierobežotu, bet radītu drošības sajūtu. Pasakot bērnam, kas atļauts un kas nav ļauts, tiek dotas norādes arī tam, kur justies droši, un ka ārpus atļautā var pastāvēt kas tāds, kas apdraud viņa drošību. Citiem vārdiem: ievērojot norunas, nekas ļauns nevar atgadīties, esi drošs!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atslēgas vārdi – pacietība un miers

Kategorijas