Labdarība ar dievpalīgu

2019. gada 10. maijs 00:00

1930

Viņai ir 74 gadi. Viņa varētu turēt rokas, klēpī salikusi, tērēt savu pensiju tikai sev pašai. Taču nekā! “Nevaru, nespēju atteikties no tā, ko daru, kut arī mani bērni aicina doties atpūtā. Toties garīgu atbalstu sniedz luterāņu draudzes mācītājs Ilgvars Matīss.
Es esmu viņa vadītajā draudzē. Mācītājs mani saprot un dod svētību darbam, kuru daru. Un mani klienti saka, ka nezinātu, kā tālāk dzīvot, ja es pārstāšu strādāt. Tāpēc visus mierinu un saku, ka strādāšu, cik vien varēšu,” “Dzirkstelei” saka Ilga Vanuška, kura 2014.gadā saņēma “Latvijas lepnuma” balvu.

Ir gan zupa, gan otrais ēdiens
Vislabākos vārdus par I.Vanušku saka arī Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes komitejas izpilddirektore Biruta Kozlovska. “Pie mums, Sarkanajā Krustā, dodam trūcīgajiem tikai zupu. Ilga dod arī otro ēdienu un svētkos pat saldo ēdienu,” saka B.Kozlovska. Atšķirībā no Sarkanā Krusta, kur zupu dala tikai pašvaldības sociālā dienesta klientiem, pie I.Vanuškas cilvēki netiek šķiroti. “Dažs nāk un rāda man pašvaldības dotu izziņu par savu trūcīgās personas statusu. Es saku, ka man neko rādīt nevajag,” stāsta I.Vanuška.
11 gadus kā lieliska pavāre un absolūta privātpersona viņa nodarbojas ar labdarību – vāra ēdienu un par brīvu to atdod visiem, kuriem nav naudas, kuri ir trūkumā un izsalkuši. Kuri var maksāt, tie arī labprāt ņem ēdienu no I.Vanuškas un iemaksā kādu kapeiku. Viņa šo naudu izmanto produktu iegādei un atkal vāra ēdienu. Daudz ir arī tādu, kuri nespēj saprast tādu I.Vanuškas dzīvesveidu, skatās ar aizdomām, aprunā. Viņa ir iemācījusies to neņemt ļaunā. “Es darbojos kā mājražotāja. Tā tas saucas. Ir pie manis bijušas pārbaudes no Pārtikas un veterinārā dienesta. Esmu gatava pārbaudēm,” viņa saka.
Zupas virtuve Gulbenē, Viestura ielā, atrodas patiešām pieticīgās telpās. Viss ir kā parastā, vecā lauku mājā: malkas plīts, veci katli, vienkāršs galds, bet uz tā – vāze ar tulpēm. Ir silti un dabiski.
Katru darbdienu I.Vanuška kalpo tiem, kuriem ir nepieciešama. Agrāk – pat brīvdienās. Tikai nesen pavāre atļāvusies sestdienās un svētdienās nevārīt zupu un atpūsties. Pirmajā brīdī uzreiz pretī esot saņēmusi pārmetumus. “Man teica, ka ies un sūdzēsies par mani “Dzirkstelei”,” stāsta I.Vanuška un labsirdīgi smaida. Viņa nespēj ne uz vienu dusmoties.
Nesen patiešām “Dzirkstele” saņēma vēstuli, kurā kāds gulbenietis rosina pārcelt I.Vanuškas zupas virtuvi no Viestura ielas uz Gulbenes dzelzceļa staciju. Tur patiešām pāris gadus ar pašvaldības atbalstu bija šāda bezmaksas pakalpojuma sniegšanas vieta. Cilvēki to atceras. Bet – kas bijis, tas pagājis. Nu jau astoņus gadus I.Vanuškas zupas virtuve atrodas šim nolūkam speciāli iekārtotā privātā dzīvoklī. Pašvaldība vairs neatbalsta.
No kā gatavo ēdienu? Šajā ziņā I.Vanuška paļaujas tikai uz sevi un savu pensiju. Ja ar produktiem kāds palīdz no malas, ir pateicīga. Šajā ziņā visvairāk pretimnākošs esot dārzeņu audzētājs Oskars Ignatāns. Ir bijuši arī citi palīgi. Cilvēki dāvinājuši ievārījumus. I.Vanuška tos liek galdā, dod līdzi tiem, kuri nāk pie viņas paēst.

Acupriekšā cilvēku dzīves un raizes
I.Vanuška saka – viņas labā roka ir palīdze Anita Pogodina. Jau daudzus gadus! Ilga vāra ēdienu, Anita to izdala, komunicē ar klientiem. Katru dienu uz Viestura ielu paēst vai līdzi paņemt ēdienu atnākot vairāk nekā 20 cilvēku. Un tie neesot visi! Daudziem vientuļajiem, slimajiem, arī daudzbērnu ģimenēm ēdiens tiek katru dienu pievests klāt. “Vedam pensionētai dakterītei. Viņai vīrs ir uz gultas, dēls ir invalīds. Daktere savā darba mūžā ir tik daudz laba citiem darījusi, kā lai viņai tagad nepalīdz?!” saka I.Vanuška.
Uz zupas virtuvi cilvēki sākot nākt jau no pulksten 10.30. Gribas taču ēst! Pulksten 13.30 jau viss ēdiens ir izdalīts. Vasarā vairāk sākšot nākt ēst bērni, jo viņiem būs brīvlaiks. Un tas nozīmē, ka skolas brīvpusdienu vairs nebūs. Visi zina, ka pie Ilgas varēs remdēt izsalkumu. Viņa saka, ka nedzen projām nevienu. Arī dzērājus pabaro, arī narkomānus. “Reizēm atnāk ēst nekad agrāk neredzēti puiši, kuriem ir tādas sejas, ka bail skatīties. Izturamies laipni. Pabarojam. Ir žēl visu,” saka A.Pogodina. Viņa bilst – cilvēki šeit mēdzot izkratīt sirdi, pastāstīt savas bēdas, atklājot iemeslus, kāpēc vajadzīga palīdzība: kādam sieva nomirusi, citam vienkārši nelaimīgs liktenis, zemi ienākumi vai nekādi.
“Godīgi sakot, tagad uz zupas virtuvi nāk mazāk cilvēku. Pirms dažiem gadiem tepat, Viestura ielā, mums stāvēja rindā 70 vai pat 80 cilvēki. Daudzu no viņiem vairs nav šajā saulē. Vecā paaudze, kurai bija niecīgas pensijas, pamazām aiziet. Un vispār Gulbenē ir palicis mazāk iedzīvotāju,” saka I.Vanuška. Viņa uzskata – labdarībā, ar kuru nodarbojas, Gulbenē alternatīvas nav. Klusībā I.Vanuška cer, ka darbam, kuru viņa ir iesākusi, nākotnē turpinātāja būs kāda no viņas meitām. “Manas meitas ir labas pavāres,” viņa klusi pie sevis nosaka.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Labdarība ar dievpalīgu

Kategorijas