Stellēs auž dzīves rakstus

2019. gada 14. maijs 10:07

632

Nesen Birutai Akmentiņai bija dzīves jubileja, kad gribas atskatīties, vērtēt un ieskicēt nākotnes ieceres. Tas bija liktenis vai varbūt nejaušība, ka pēc Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas jaunā aušanas meistare saņēma nosūtījumu darbam Gulbenes sadzīves pakalpojumu kombinātā. Iebraukusi svešā pilsētā, Biruta nezināja, kurp doties, tāpēc, nonākusi līdz kultūras namam, nolēma pajautāt. “Laikam jau nekas nenotiek tāpat vien. Tieši tolaik mana priekšgājēja – studijas vadītāja bija saslimusi un aizgājusi no darba, tāpēc šī vieta bija brīva. Kultūras nama direktore man uzreiz teica – šī ir īstā vieta,” atceras B.Akmentiņa. To, ka tā patiesi ir īstā vieta, apliecina viņas darbs studijā.

Vēlas saglabāt novada aušanas tradīcijas
Tieši pēdējos gados Biruta ir sapratusi, cik vajadzīga ir tautas lietišķās mākslas studija. “Var teikt it kā pierastus vārdus – tā saglabā aušanas tradīcijas, kas ir raksturīgas tieši Gulbenes novadam. Turklāt ar tradīcijām jāsaprot viss process, kurā top audekls. Senās prasmes ir atkal jāiedzīvina,” atzīst studijas vadītāja.
Tā tikai šķiet, ka visur aušana tiek veikta vienādi. Tradīcija ir pat tas, kā tin kamolu, kādus rakstus zīmē, kā veido kompozīciju, kā sasien mezglu. Tās var būt atšķirīgas lietas katrā novadā. Lai iedzīvinātu vietējās tradīcijas, B.Akmentiņa ļoti skrupulozi prasa, lai vismaz “Sagšas” telpās nesien mezglus tā, kā katrai ienāk prātā, bet kā studijā ir darīts gadu desmitiem. “Negribu būt kategoriska, bet mani vada vislabākās domas, lai saglabātu mūsu tradīcijas. Citādi daudz kas aiziet zudībā,” atzīst B.Akmentiņa.
Jaunu dalībnieču ienākšana kolektīvā liecina, ka studija aug, dzīvo un attīstās. Nenoliedzami, liela nozīme ir kolektīva vecmeistarēm, kuras gan prot, gan var atrast laiku arī sabiedriskām aktivitātēm. “No malas vērojot darbošanos studijā, to var salīdzināt ar to, kā puķe aug. Strādā vecmeistares, kurām blakus prasmes apgūst un pilnveido jaunākas dalībnieces. Viņās ir gan apņēmība, gan vēlme mācīties un apgūt tradīcijas,” saka B.Akmentiņa. Viņai ir prieks par jaunajām dalībniecēm, jo tām ir arī jaunas idejas.
Protams, pirms sēsties pie stellēm, vispirms ir jāapgūst aušanas teorija. Ir jāmācās, jāzīmē raksti, jāapgūst aušanas tehnikas pamatprincipi, veidojot rakstu. “Tas ir tāpat kā apgūt burtus, pirms var sākt lasīt,” salīdzina Biruta. Līdz ar gadiem ir mainījusies studijas darba dinamika, jo aušanai vai citiem rokdarbiem daudzas var atlicināt tikai vakara stundas vai brīvdienas, bet darbdienās ir jāstrādā.

Linu goda dvieļi – vecmāmiņu mantojums
Pagājušajā gadā plaša studijas darbu izstāde bija Gulbenes vēstures un mākslas muzejā, bet šogad gulbeniešu veikums skatāms citos novados. Viktora Ķirpa Ates muzejā bija skatāma studijas izstāde, kurā pavasarīgas noskaņas rada dzeltenie un zaļie linu dvieļi, Laimdotas Kliesmetes keramika un Antras Trusles floristikas darbi. “Ikviena studijas dalībniece ir pelnījusi atzinību, jo šajā izstādē redzami pēdējo divu sezonu darbi – vilnas segas un linu goda dvieļi. Ikviens darbs ir piepildīts ar tā darinātāja enerģiju, daudz ir domāts, līdz izlolota iecere, uzzīmēti raksti, sagatavots materiāls un tad noausts darbs,” uzsver B.Akmentiņa.
Tagad studija atgriežas pie goda dvieļu aušanas ar tamborētām mežģīnēm. Senāk tādi grezni dvieļi bija tradicionāli ar rotātiem galiem, ar monogrammām vai divrindēm. “Tā ir katra izvēle, kam goda dvieli vēlas darināt. Es parasti rosinu uz praktisku lietojumu. Tādu dvieli nereti dāvina kāzās vai citos svētkos,” stāsta B.Akmentiņa.
Goda dvieļi ir īpaši ar rotājumu. “Tamborēta mežģīne ir liela māksla. Tā tikai šķiet – kas tur ko nenotamborēt. Svarīgi ir mežģīni pieskaņot dvielim, lai veidotu vienu veselumu. Varam secināt, ka mūsu senču sievietes bija ar māksliniecisku gaumi un teicamām prasmēm,” saka Biruta. Viņai ir vecmāmiņas dvieļi ar tamborētām mežģīnēm. “Gribu, lai mums mežģīnes izdodas tādas kā mūsu vecmāmiņām, lai tās ir stingras. Pāris reizes jau esam mēģinājušas tamborēt,” stāsta studijas vadītāja. Par dvieļu veidiem domāt un tos darināt rosināja izstāde un tikšanās ar citu studiju dalībniecēm, arī mazākumtautību rokdarbniecēm, Rakstu svētkos Krustpilī.

Gulbenei ir raksturīgi melnie priekšauti
Īpaši augstvērtīga ar māksliniecisku vērtību ir priekšautu izstāde Līgatnē, kuras darbi izvietoti atpūtas kompleksā “Zeit” un kultūras namā. Šajā izstādē ir arī priekšauti no Gulbenes novada – Stāmerienas pagasta aušanas un rokdarbu kopas “Saulessvece” dalībnieces Aijas Dzērves un tekstilmākslinieces Ilzes Šuļjas, kā arī “Sagšas” dalībnieču M.Suntažas, L.Kazākas un Maigas Dolgās priekšauti.
Studija “Sagša” ir iesaistījusies projektā “Priekšauta stāsts”. “Visa gada garumā tiek aktualizēta priekšauta tēma, kuru aizsāka februārī Limbažos. Semināros teorētiski un praktiski izceļ priekšauta simbolisko un praktisko nozīmi, darināšanas un valkāšanas tradīcijas no tautastērpa un profesionāla apģērba sastāvdaļas līdz dizaina un mākslas priekšmetam. 3.augustā Limbažos būs tērpu skate un seminārs “Stāsts par priekšautu”, bet decembrī - grāmatas “Priekšauta stāsts” atvēršanas svētki,” perspektīvu ieskicē B.Akmentiņa. Par rakstu krājuma/albuma izdošanu rūpējas tekstilmāksliniece Baiba Vaivare, kas ir Limbažu tautas lietišķās mākslas studijas “Dzilna” vadītāja, un Līgatnes dienas, interešu un amatniecības centra vadītāja Areta Raudzepa.
“Izstādē redzami 170 priekšauti. Biju dzirdējusi par melniem priekšautiem, par tiem ir rakstīts grāmatā “Arheoloģija un etnogrāfija”, taču tajā nav attēlu, tāpēc bija grūti iztēloties, kādi tie izskatās. Aizkraukles muzeja krājuma prezentācijā varēja redzēt melnos priekšautus, kas bijuši raksturīgi arī Gulbenes novadam,” skaidro Biruta.
Melnie priekšauti bija arī goda apģērba daļa, tāpēc tie var būt ļoti grezni. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā Gulbenē turīgākās saimnieces valkāja melnus satīna priekšautus ar melnām tilla mežģīnēm, taču tie bija īslaicīga modes apģērba sastāvdaļa. Tiesa, bija arī melnie darba priekšauti, katra darba darītājiem – atšķirīgi.

Iedzīvinās novadnieka Jūlija Straumes rakstus
Aprīlī Rakstu svētkos Krustpilī viena no tēmām bija latviešu tautas ornamenta tradīcijas un Jūlija Straumes daiļrade. Svētkus rīkoja tautas lietišķās mākslas studija “Saulgrieži”, ar kuras vadītāju Sandru Jakuboviču Biruta vienojās par sadarbību, rīkojot kopēju izstādi.
“Divu studiju dalībnieču tikšanās, pieredzes apmaiņa, arī izstāde ir bagātīgāka, jo tajā ir atšķirīgi darbi. Mūsu novadnieka Jūlija Straumes 145. jubilejas gadā iepazīsim viņa veidotos rakstus un, iedvesmojoties no tiem, darināsim audumus ar viņa rakstu paraugiem. Mākslinieka raksti, tapešu zīmējumi ir jau apkopoti mapītē, lai ar tiem veidotu kompozīcijas. Tas ir iedvesmojoši, jo raksti ir ļoti krāsaini un skaisti. Tomēr tos pārnest lietišķās mākslas izstrādājumos nav vienkārši. Esam vienojušies, ka rakstus varētu ieadīt cimdos, ieaust šallēs, taču vispirms tie jāuzzīmē uz rūtiņu papīra. Iespējams, ka sadarbībā ar Gulbenes mākslas skolas direktori Sandru Dikmani izdosies atrast veidu, kā varētu izmantot tapešu zīmējumus, kuros ir liektas līnijas,” stāsta B.Akmentiņa.
Rudenī Gulbenes vēstures un mākslas muzejā paredzēts rīkot gadskārtējo novada amatniecības un mākslas izstādi “Cimds - tradicionālais un citādais”.
- Mārīte Dzene

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Stellēs auž dzīves rakstus

Kategorijas