Kipras asaras

2019. gada 14. maijs 10:33

Negribējās Apolonu pamest šādā aizvainojuma un dusmu pilnā noskaņojumā, tāpēc uz kabatā atrasta kases čeka uzrakstīju sava telefona numuru – varbūt viņš vēlas vakarā piezvanīt un izstāstīt, kā šī diena ir beigusies: vai draudzene atgriezusies pati vai nācies doties viņu meklēt, vai abi ir salabuši un rīt tomēr plānos kopīgu atpūtu...
Apolons gan atmeta ar roku: ai, ko nu tur… Pats vainīgs, ka ar tādu spindzeli sapinies. Pēc divām dienām viņš aizlidojot, iespējams, ka viens, jo draudzene, pirms aizsteigusies tālēs, dusmīgi izkliegusi: “Mani nemeklē!” Skaidri saprotams, ka šī dienvidnieciskā klimata kārdinājumi izrādījušies stiprāki par īslaicīgo “dienesta romānu”.
Steidzos iebilst, ka dusmas reizēm viegli noplok, un – ko gan viņa te viena iesāks bez naudas, bet Apolons atbildē tikai nopūtās. Sākumā viņš esot bijis stāvā sajūsmā par līdzīgiem spontāniem lēmumiem. Katrs šāds pavērsiens, kas negaidīti izmainījis mierpilnās dzīves ritējumu, Apolonu patīkami pārsteidzis. Diemžēl ar laiku šādi pēkšņi izlēcieni kļuvuši nepatīkami un kaitinoši.
Mani Apolons uztverot kā gudru un saprotošu cilvēku, kas protot uzklausīt, tāpēc viņš gribētu mani satikt, turklāt jau nākamajā dienā, tajā pašā vietā un laikā, un, ja vien es vēlētos, mēs atkal varētu pavizināties ar velosipēdiem. Pieklājīgi pateicos un iebildu, ka sarunāties daudz vieglāk ir blakus ejot. Apolons iepriecināts piekrita: jā, tieši tā! Tad viņš daudz vairāk man varēšot izstāstīt par savu dzīvi un draudzeni, par to, kā viņi iepazinušies, cik interesanti pavadījuši laiku, cik ļoti viņas klātbūtne likusi justies jaunam…
Sapratu, ka man laiks atvadīties, pie viena noraidot pašā sākumā izteikto piedāvājumu – braukt ar mašīnu. Mājupceļu sagribējās mērot, nesteidzīgi ejot gar ziedošo akāciju un vanagzirņu kupenām. Varbūt kaut kur pa ceļam atradīšu arī savu pazudušo, pirms īsa laiciņa lidojumā notverto, gaisīgo noskaņojumu – debesis, kurās īsu brīdi biju pacēlusies spārnos... Apolons neiebilda un, īsi atvadījies, aizsteidzās prom.
Kā beidzās viņu kopīgais ceļojums ar draudzeni, diemžēl nezinu, jo ne nākamajās dienās, ne arī vēlāk Apolons man nepiezvanīja. Iespējams, ka, tīrot kabatas, saburzītais čeks tika izmests ārā, bet varbūt tas nemaz netika meklēts. Iespējams, draudzene atgriezās viesnīcā, un Apolonam vairs nevajadzēja plecu, uz kā paraudāt. Viņa spriganajai mīļotajai taču nepatīkot nīgri un kašķīgi veči.

Martinoss
Par dialogiem, kas aizsākušies, kādam paceļot uz ielas nokritušu bērna mantiņu vai zeķīti, arī varētu uzrakstīt stāstu sēriju. Nejauši uzsāktas sarunas šeit ir ikdienišķa parādība. Viens uzsmaida bērnam, otrs – man, trešais piedāvājas izpalīdzēt. Uzbāzīgos padomus, kā labāk rīkoties, lai tā nenotiktu, gan neatceros dzirdējusi.
Māneklītis no ratiņiem izkrita pie tuvējā restorāna “Martelli Pizza”. Pareizāk sakot – tika izmests, jo lielākie bērni jau atkal skraidīja ap ietves malā stāvošo milzīgo pavāra statuju, mazākā – ratiņos brīnījās par viņu izdarībām, es – centos to visu savaldīt normas robežās. Bērna plašo žestu un māneklīša pazušanu neviens no mums pat nepamanīja.
To, ka pazudis būtiskais iemidzināšanas līdzeklis, es atklāju tikai pēc laba laiciņa – jau bijām nogriezušies no galvenās ielas un tuvojāmies jūrai. Atpakaļ doties negribējās, turklāt cerība, ka knupītis mūs gaidīs tajā pašā vietā, kur pazudis, bija visai maza. Gājām ierasto loku, bērns iemiga viegli, bez raudāšanas, un mēs nesteidzīgi pagriezāmies mājupceļam. Apmēram pēc stundas mūsu trokšņainais bariņš atkal virzījās gar restorānu “Martelli Pizza”.
Bērni kā parasti apskrēja loku ap būdīgo pavāra statuju, es pacēlu skatienu augšup un jau nez kuro reizi pabrīnījos par milzeņa zilajām acīm – attēlotais noteikti nav domāts kiprietis… Turpat blakus aiz kāda galdiņa izslējās gadus septiņdesmit vecs padrukns sirmgalvis un panācās mums pretim:
- Jūs kaut ko nepazaudējāt?
Viņa plaukstā nepārprotami atradās mūsu noklīdušais māneklītis.
Bērni priecīgi pateicās četrās valodās: “Paldies, “spasibo”, “thank you”, “efharisto”!” Un arī es atļāvos kādu garāku komplimentu par vērīgu aci un izpalīdzēšanu.
Atklājās, ka vīrietis ilgus gadus dzīvo Kiprā, ļoti labi prot gan grieķu, gan itāļu, angļu un krievu valodu. Saņēmis apstiprinājumu minējumam, ka mēs dzīvojam kaut kur tepat netālu, viņš aicināja mūs piesēst un uzcienāties ar picu. Apsolījusi kādu citu reizi šo piedāvājumu izmantot, aizbildinājos ar mazā bērna vajadzībām un atvadījos.
Pāris dienas vēlāk atkal gājām gar “Martelli Pizza”, šoreiz māsiņu pastaigā pavadīja tikai mazākais brālis, kuram kā parasti gribējās nofotografēties pie pavāra statujas. Īsais apstāšanās mirklis, protams, piesaistīja restorāna apmeklētāju uzmanību: vieni māja draudzīgus sveicienus, citi vienkārši pasmaidīja. Starp tuvāk sēdošajiem es pamanīju arī nokritušā māneklīša atradēju. Sirmgalvis atkal sēdēja pie lielas, tikpat kā neaiztiktas picas un, šķiet, gaidīja mūs. Aicinoši mādams ar roku, viņš ar otru atbīdīja krēslu, un es sapratu, ka šoreiz nāksies piestāt. Puika, sagaidījis manu atļauju, priecīgs ieslīdēja brīvajā krēslā, oficiante piesteidzās palīdzēt ratiņus novietot tuvāk galdam, un vīrieša sejā uzplauka plats smaids:
- Es jau baidījos, ka arī šodien man lielo picu nāksies apēst vienam!
Atzinos, ka lielākais picas ēdājs – vecākais mazdēls – pašlaik vēl ir skolā, bet kompāniju sastādīt kādu brīdi varēsim.
- Martinoss, - vīrietis stādījās priekšā. – Lielākais picas ēdājs Pafosā! - viņš plati smēja un paskaidroja: - To droši var apgalvot kaut vai tāpēc, ka lielu daļu dienas es pavadu šeit. Sieva gan kādreiz teica, ka es te dzīvojot, bet mājās atnākot tikai pāris stundas pastrādāt, un es pat netaisījos viņai iebilst. Sievietēm vienmēr ir taisnība.
Atsmēju, ka tik viennozīmīgi gan nevajadzētu vīriešus nostādīt zemāk, uz ko Martinoss atbildēja:
- Es jau nenostādu zemāk, es tikai saku, ka ar sievietēm nevajag strīdēties, bet visā un vienmēr viņām piekrist. Mana dzīve ir labs pierādījums tikko teiktajam – klausi tik sievieti un tu tālu tiksi.
Pie sevis izbrīnījos par tik pakļāvīgu vīrieša raksturu, bet skaļi teicu:
- Tad jau jums ir ļoti paveicies, ja tik gudra sieviete blakus gadījusies – viss, ko viņa darījusi, izrādījies pareizs un lietderīgs.
Manīju, ka sirmgalvis aizdomājas pie mana teiktā.
- Vai tad es teicu, ka viss izrādījies pareizs? – viņš domīgi novilka. – Ja tā labi padomā, tad nepavisam, vienkārši tā ir ērtāk - piekrist un pretim nerunāt. Miers mājās un miers dvēselē. Visiem. Lai notiek tā, kā viņa grib. Visu, ko pati sadomā, lai pati arī dara. Es tur nejaucos un pretim nerunāju.
- Tas jau ir ļoti labi, ka jums abiem tā saskan domas, tā tāda reta sagadīšanās, - atzinīgi noteicu. – Sieva tātad neiebilst, ka jūs te it kā “dzīvojat”?
- Nu jau sešus gadus kā neiebilst, - vīrietis skumji pasmaidīja. – Viņa ir mirusi. Tagad varu teikt, ka ar šo situāciju esmu apradis, bet sākumā biju kā bez rokām. Galvā - tukšums, muskuļos - nespēks. Jutos pilnīga nulle. Viss taču balstījās uz sievas pleciem: gan mājas dzīve, gan šī taverna. Arī pirms viņas bija tāpat. Ja tā labi padomā, tad manu dzīvi no paša sākuma vadījušas sievietes. Vispirms vecāmāte, kura stingri pieskatīja visus trīs sava dēla bērnus. Kad viņa nomira, “pātagu” un varas grožus pārņēma māte, cienīga savas priekšgājējas sekotāja. Tagad saprotu, ka tieši viņas ielika manī saprašanu, ka sievietēm nav vērts runāt pretim. Laikam jau nespēja pateikt “nē” manī ir ieaudzināta no bērnības. Iepērta, iedauzīta, iedzīta...
Skatījos uz spēcīgo vīrieša augumu, ieklausījos viņa teiktajā, kas nebūt neizklausījās kā apmulsuša, nomākta un vāja rakstura diktēts, un man bija to visu grūti savienot ar tikko dzirdētā jēgu.
- Kā jūs domājat – cik man ir gadu? – vīrietis pēkšņi paliecās uz priekšu, lai dziļāk ieskatītos man acīs.
Apmulsu ne pa jokam. Jau vairākas reizes esmu pamatīgi kļūdījusies, minot kādam vecumu. Dienvidos visi noveco straujāk. Sievietes, kuras domāju esam sešdesmitgadnieces, izrādījās vismaz desmit vai piecpadsmit gadus jaunākas. Vīriešiem it kā arī vērojama šī pati tendence, bet ir gadījies, ka gēni nav ļāvuši ārēji novecot. Vai minot skaitli “70” es tomēr neaizšaušu pārāk greizi? Izvēlējos būt piesardzīgāka un teicu:
- Es teiktu… sešdesmit.
Vīrietis iesmējās:
- Arī jums es šķietu galīgs vecis! Tomēr jūs bijāt saudzīgāka nekā tie citi. Atzīstieties, ka patiesībā jūs domājāt vismaz desmit gadus vairāk, vai ne?
Samulsu vēl vairāk, jo atzīties nešķita korekti, tāpēc izvairījos ar pretjautājumu:
- Un cik tad ir patiesībā, ja arī sešdesmit ir par daudz?
Martinoss gari nopūtās:
- Kad paskatos uz ierakstu pasē, gribas piecelt māti no kapa un pajautāt, kur viņa mani desmit gadus slēpusi… Ja pēc dokumentiem, tad man nesen palika piecdesmit divi, bet pašam ir sajūta, ka šajā pasaulē esmu daudz ilgāk. Tik daudz kas viss piedzīvots un pārdzīvots. Bezgalīgā mētāšanās no vienas vietas uz otru… Gan jau jūs kaut ko zināt par turku iebrucējiem un pontiešu likteni…
Pamāju ar galvu, bet baidījos ko teikt. Jutu, ka pats interesantākais vēl tikai sekos. Mazulīte ratiņos bija iemigusi, puika vēl arvien apmierināts mielojās ar picu un apelsīnu sulu, tāpēc man atlika laiks paklausīties.
- Lai arī es biju jaunākais dēls, māte mani izprecināja pirmo. Kaimiņienes vīrs gāja bojā celtniecības darbos grants nobrukumā, piecgadniekiem dvīņiem vajadzēja tēvu un viņai vīrieti. Es izskatījos ļoti līdzīgs bojā gājušajam. Tolaik man bija astoņpadsmit, viņai – trīsdesmit seši. Man tā sieviete nepatika, pat ļoti, viņa bija prasta un rupja kā vecis, turklāt es mīlēju citu, bet māte pastāvēja uz šīm laulībām, un es nepratu iebilst. Varat neticēt, bet es uzdrošinājos pretoties, lai gan zināju – notiks tā, kā nolēmusi māte.
Kad sapratu, ka manā runāšanā neviens neklausās, aizbēgu no mājām. Mātes paziņas mani ātri atrada, jau pēc diviem mēnešiem. Pēc pamatīgā kāviena es saslimu, un šķiet, ka tieši pēc tās dienas man deniņos parādījās sirmums. Kad atlabu, es it kā pazaudēju pasi, it kā dabūju lipīgu slimību ar pretīgiem izsitumiem, sabojāju kāzu uzvalku un neatceros, kādas vēl puiciskas muļķības sastrādāju.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas