Nedēļa vēsturē

2019. gada 14. maijs 10:35

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz maiju pilnīgi citā laikmetā.

1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis izklāstīja savu vīziju par apvienoto Eiropu, kas ļautu šajā pasaules daļā nodrošināt un saglabāt mieru. Viņa piedāvājums ir mūsdienu Eiropas Savienības (ES) pamatā, tāpēc šajā datumā tiek atzīmēta Eiropas diena.
Šūmaņa deklarācijā bija ietverts piedāvājums Francijas un Rietumvācijas ogļu un tērauda rūpniecības nozari nodot kopējas institūcijas – Eiropas ogļu un tērauda kopienas – pārziņā. Dokumenta mērķis bija, lai kontinentālās Eiropas ekonomiski attīstītākas valstis (arī Itālija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga) apvienotu savus stratēģiskos resursus. R.Šūmaņa prognoze, ka tādā gadījumā Vācijas un Francijas karš kļūs “ne tikai neiespējams, bet arī būtībā neiedomājams”, ir piepildījusies. ES valstis nudien nav karojušas, tiesa, visticamāk, tas nenotiktu arī bez deklarācijas parakstīšanas.
Deklarācija uzskatāma par Francijas un Vācijas sadarbības sākumu pēc Otrā pasaules kara, tā palīdzēja Rietumvāciju no jauna iekļaut Rietumeiropā. Ogļu un tērauda kopiena izrādījās veiksmīga un pavēra ceļu turpmākai Eiropas integrācijai. 1957. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena un Eiropas Atomenerģijas kopiena. ES, kādu to pazīstam šodien, tika izveidota 1993. gadā – to paredzēja 1992. gadā parakstītais Māstrihtas līgums. Pašlaik ES, izveidojot standartizētu un visām valstīm saistošu likumu sistēmu, ir attīstījusi vienotu tirgu, kā arī atļauj brīvu cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla plūsmu.

2005. gada 10. maijā Otrā pasaules kara beigu 60. gadadienai veltīto pasākumu ciklā Berlīnē blakus Brandenburgas vārtiem atklāja piemiņas memoriālu sešiem miljoniem ebreju – holokausta upuriem. Laukumā, kas pēc platības līdzīgs apmēram diviem futbola laukumiem, izvietoti 2711 tumši pelēki 0,2–4,7 metrus augsti betona bloki. Cilvēks, kurš dodas tos aplūkot, nonāk akmens labirintā, izeja no kura jāmeklē pašam. Memoriāla pazemē 800 kvadrātmetru platībā iekārtota “Informācijas vieta”, kur savākti arhīvu materiāli par “ebreju jautājuma galīgo atrisināšanu” (nacisti šādi dēvēja ebreju iznīcināšanu), tā cēloņiem un sekām. Izstādīts, piemēram, Izraēlas piemiņas kompleksā “Jad Vašem” izveidotais holokaustā bojāgājušo saraksts ar vairāk nekā trīs miljoniem vārdu. Memoriāla atklāšanas ceremonijā piedalījās visa Vācijas politiska elite, kā arī apmēram tūkstoš viesu no visas pasaules, to vidū bija arī vairāki cilvēki, kuri pārdzīvojuši holokaustu.

1960. gada 11. maijā Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā aizturēja bijušo SS šturmbanfīreru Ādolfu Eihmani – cilvēku, kurš nacistiskajā Vācijā bija atbildīgs par “ebreju jautājuma galīgo risinājumu”. 1945. gadā
Ā.Eihmanim izdevās izvairīties no aizturēšanas, un 1950. gadā jūlijā viņš ieradās Argentīnā. Izraēlas specdienesti viņu meklēja pa visu pasauli, bet pēdas izdevās sadzīt tikai 1960. gadā – ne bez Eihmaņa vecākā dēla Klausa palīdzības. Puisis bija nopietni aizrāvies ar kādu meiteni un, lai celtu savu reitingu mīļotās acīs, nemitīgi lika nojaust, ka viņa tēvs kādreiz bijis ārkārtīgi ietekmīga persona. Meitenes tēvam šī nepārtrauktā lielīšanās likās aizdomīga, un viņš atrada veidu, kā par to paziņot attiecīgiem Izraēlas dienestiem. Argentīnā inkognito ieradās specdienestu kaujinieku grupa paša Izraēlas pretizlūkošanas dienesta šefa vadībā. Eihmani (bez Argentīnas varas iestāžu sankcijas) izdevās nolaupīt. “Piepumpētu” ar narkotikām, viņu pēc deviņām dienām izveda no valsts lidmašīnā, ar kuru uz Argentīnas 150 gadu neatkarības jubilejas svinībām bija ieradusies oficiālā Izraēlas delegācija. Astoņus mēnešus ilgajā tiesas procesā Eihmanim piesprieda nāvessodu, 1962. gada 31. maijā viņu pakāra, mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus izkaisīja virs Vidusjūras.
1885. gada 12. maijā, dienu pēc savas 31. dzimšanas dienas, vācu izcelsmes amerikānis Otmārs Mergentālers saņēma ASV patentu Nr. 317828 par “Mašīnu rindu ražošanai”. “Mašīna” kļuva par vienu no lielākajām revolūcijām grāmatu iespiešanā kopš Johana Gūtenberga laikiem. Līdz tam iespiežama teksta salikšana notika režīmā “burts pēc burta”, bet Mergentālera ierīcē, kuru viņš pats nosauca par linotipu (no angļu “line” – līnija un “type” – drukāt), ar klaviatūru no burtu matricām speciālā renītē sakomplektēja veselas rindas; uzlejot tām izkausētu svinu, izveidojās tekstu iespiešanai derīgi stienīši. Pēc daudzu tehnoloģisku un konstruktīvu uzlabojumu ieviešanas linotips sāka strādāt. 1886. gada 3. jūlijā ar tā palīdzību pirmā tika salikta avīze “New York Tribune”.

1981. gada 13. maijā divdesmit tūkstošu svētceļnieku un tūristu acu priekšā turku grupējuma “Pelēkie vilki” loceklis 23 gadus vecais Mehmets Ali Agdža Romas Sv.Pētera laukumā atklāja uguni pa automobili, kurā atradās Romas pāvests Jānis Pāvels II. Pāvestu ķēra četras lodes, smagi ievainojot vēderā un rokā. Šāvēju nekavējoties sagūstīja, tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. 1983. gadā pāvests, pārcietis ļoti sarežģītu operāciju, Agdžu apmeklēja cietumā. Abu saruna bija ilga, katoļu baznīcas pontifiks tās saturu neatklāja: “Tas, ko mēs runājām, paliks noslēpums. Es ar viņu runāju kā ar brāli, kuram esmu visu piedevis un pilnībā uzticos.”
2000. gadā Agdžu pēc pāvesta lūguma apžēloja un izdeva Turcijas jurisdikcijai. Dzimtenē viņam pienācās atsēdēt vēl desmit gadu par iepriekšējiem noziegumiem – slepkavību, divām bruņotām laupīšanām un bēgšanu no cietuma –, taču 2006. gadā “par priekšzīmīgu uzvedību” atbrīvoja. Iznācis brīvībā, Agdža paziņoja, ka esot otrs Mesija, pasludināja pasaules galu vēl 20. gadsimtā, populārajam rakstniekam Denam Braunam piedāvāja romānu “Vatikāna kods” rakstīt kopīgi, paziņoja, ka dosies uz Afganistānu, lai nogalinātu “Al Qaeda” līderi Osamu bin Ladenu, un tūlīt pat sāks rakstīt jaunu Bībeli, lai izlabotu vecajā pieļautās kļūdas. Savus paziņojumus viņš parakstīja – Mūžīgais Kristus Mehmets Ali Agdža. Grāmatu par savu dzīvi viņš tiešām uzrakstīja, tajā apgalvoja, ka pāvestu nogalināt viņam uzdevis Irānas tā laika garīgais līderis ājatolla Rūholla Homeinī.

1993. gada 14. maijā Riodežaneiro (Brazīlijā) tiesa ar sešu gadu ieslodzījumu cietumā sodīja 14 galvenos nelegālās loterijas “Zvēru spēle” (loterijas biļetes rotāja 25 dažādu dzīvnieku attēli) darboņus. Sākās šī populārā azartspēle 1892. gadā, kad barons Žuans Batista Drimons vēlējās palielināt sava pirms dažiem gadiem atvērtā Rio zooloģiskā dārza ienākumus. Viņš izdomāja pie zooloģiskā dārza vārtiem piekārt kāda dārza iemītnieka attēlu, bet pirms tam organizēt totalizatoru (protams, ar dalības maksu) ar naudas prēmijām tiem, kas uzminēs, kura dzīvnieka “portrets” parādīsies šoreiz. Drīz vien ziņa par jauno izklaidi plaši izplatījās, loterijas biļetes gāja uz izķeršanu, spēlēja pat tādi, kas savā mūžā nebija zooloģiskajā dārzā pabāzuši degunu. Ar laiku, kā jau tas parasti notiek, spēli savā kontrolē pārņēma mafija.

1932 . gada 15. maijā Padomju Savienības valdība publicēja Staļina parakstītu dekrētu par “Bezdievju piecgades” izsludināšanu. Tās mērķis saskaņā ar “dižā tēva un skolotāja” ieceri bija panākt, “lai līdz 1937. gada 1. maijam visā valsts teritorijā Dieva vārds būtu aizmirsts”. Kampaņa, protams, izgāzās, bet ateistiskās propagandas plūdi darīja savu, sevišķi jaunatnes vidū, izaudzinot veselu cinisma un neticības pilnu paaudzi. Par spīti tam, dziļas ticības saknes Krievijā saglabājās. Protams, dzima anekdotes, šoreiz – par apdomīgo ebreju zēnu.
Bērnudārza audzinātāja: “Bērni, debesīs nekāda Dieva vispār nav! Tāpēc tagad visi parādīsim debesīm pigu! Izja! Kāpēc tu nerādi pigu?” “Ja Dieva nav, tad kam to rādīt? Bet ja ir, kāpēc bojāt attiecības?”

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas