Daļu manas sirds aizņem teātris

2019. gada 17. maijs 09:52

2247

Gulbenietis Rihards Siļķēns ar tautas mākslu ir saistīts kopš bērnības. Un tas nav nekas neparasts. Viņa mamma Edīte Siļķēna, kuru pazīstam kā ilggadēju Gulbenes Tautas teātra režisori un novada kultūras pasākumu organizētāju, Rihardu jau maziņu ņēma līdzi uz mēģinājumiem. Gulbenes kultūras centrs – tā bija viņa pasaule, kuru ar aizrautību un bērnam piemītošo zinātkāri viņš centās iepazīt.
“Edīte ir mana mamma, kā tad es nevarētu būt saistīts! Protams, esmu! Atceros, ka bērnību vairāk vai mazāk pavadīju Gulbenes kultūras centrā. Tur notika pirmās eglītes, kad vēl baidījos no salaveča. Atceros, kamēr gāja mēģinājumi, es ložņāju pa kultūras centra lūkām zem skatuves. Man kā mazam bērnam tas bija interesanti,” atminas Rihards.
Kāpšana uz skatuves un teātra spēlēšana Rihardam nāca dabiski. Viņš iesaistījās Gulbenes Tautas teātra jauniešu studijā, kaut gan vecuma ziņā bijis visjaunākais. “Jauniešu studijai vajadzēja puišus. To trūka, tāpēc mani pieņēma, lai gan biju vēl mazs. Pirmo reizi ierodoties jauniešu studijā, man liekas, es pat raudāju, jo biju nobijies no lielajām meitenēm. Lielā meitene bija arī Ilvita Kļaviņa, kura tagad ir Stāmerienas amatierteātra režisore. Bet visi mani mazo Rihardiņu pieņēma, un viss bija kārtībā,” stāsta Rihards.

Lapsa ar gulbeniešu akcentu
Teātra spēlēšanai Rihards neatmeta ar roku, arī mācoties jūrskolā, uz kuru devās pēc Gulbenes vidusskolas 9.klases absolvēšanas. Jūrskolas filiāle atradās vienā ēkā ar Salacgrīvas vidusskolu. “Tur bija jauka režisore. Atceros, ka sākumā man nekādas lielās lomas negribēja dot gulbeniešu akcenta dēļ, bet es gāju un centos. Man bija arī piešķirta neliela loma, bet sanāca tā, ka izrāde bija par lapsu, bet viens no galvenajiem aktieriem, kuram bija lapsas loma, tomēr nespēlēja. Ielika mani. Un es šo lapsas lomu arī ļoti gribēju nospēlēt! Rezultātā visiem tas tā patika, ka lapsa ir ar tādu īpašo gulbeniešu akcentu!” saka Rihards.
Kāpēc tieši jūrskola? Rihards atbild īsi un konkrēti: “Tāpēc, ka tētis tajā laikā gāja jūrā. Tas mani arī interesēja. Bet par jūrnieku nekļuvu.”

Teātris ir ielikts šūpulī
Lai arī pieredze uz skatuves Rihardam nav tik liela, viņš atzīst, ka teātris viņam ir ielikts šūpulī un viņš ar to dzīvo, līdz ar to tas ir viena no viņa dzīves sastāvdaļām. “Daļu manas sirds aizņem teātris. Jā, tā tas ir,” pārliecināti saka Rihards.
Viņam nav sapņu lomas, ko gribētu nospēlēt, bet vēlētos spēlēt nopietnā izrādē un smagu lomu. Varbūt tas esot tāpēc, ka gribot šādā veidā pārvarēt grūtības, jo dažreiz Rihardam patīk darīt to, kas sagādā grūtības - nākas izaicināt un pārlauzt sevi. Konkrēta aktiera favorīta viņam nav. Bet ir aktieri, kuri viņam patīk. Jaunajā Rīgas teātrī viņš skatījies izrādi “Vectēvs” ar Vili Daudziņu galvenajā lomā. “Fantastiski! Pārliecināja, ka viņš ir lielisks aktieris,” vērtē Rihards.
Viņš cenšas aizbraukt arī uz mammas pirmizrādēm Cēsīs (Edīte Siļķēna ir Cēsu tautas teātra režisore – red.). “Arī jaunākais brālis tagad spēlē teātri. Viņš mācās skolā ar teātra novirzienu - Valmieras Viestura vidusskolā. Viņu interesē tā lieta, un viņam arī labi sanāk,” stāsta Rihards.

Uz skatuves vairs neesi tu pats
Pēdējā loma, kuru nospēlēja Rihards, ir Valguma kungs Stāmerienas amatierteātra “Spēle” izrādē “Pieklīdušais kaķēns”, kuru nupat aizvadītās nedēļas nogalē varēja redzēt novada teātru parādē. “Foršs džeks, tikko atnācis no armijas. Disciplinēts, ar stāju, ieturēts. Lieku nerunā. Dara to, ko pasaka,” tēlu, kurā iejuties, raksturo Rihards.
Šajā izrādē kopā uz skatuves bija arī viņa sirdsdraudzene Daina Rēdere, kura ieguva titulu “Zelta aktrise”. Rihards atzīst, ka kādreiz mājās sanāk lielāka diskusija, kā vajadzētu darīt, lai labāk saspēlētos uz skatuves, kaut gan tajā pašā laikā Rihards uzsver, ka mājās tomēr maz runā par teātri.
Vieglāk pieņemt tēlu esot tad, kad pašam dzīvē ir bijusi līdzīga pieredze. Piemēram, bārmeņa loma, Rihards pats ir strādājis par bārmeni. “Protams, ka man ir satraukums pirms izrādēm, bet, kad uzeju uz skatuves, tas pazūd. Tu dari to, kas tev ir jādara. Uzskatu, ka mazliet “lampu drudzim” ir jābūt, jo tas ir tikai normāli, ka uztraucies - tas nozīmē, ka tev tas ir svarīgi,” zina teikt Rihards.
Rihardam patīk spēlēt tad, ja zālē ir daudz cilvēku, tad vairāk esot jūtama enerģija. “Ja mani aicinās vēl uz kādu lomu, uzspēlēšu arī turpmāk,” sola Rihards.

Garam, staltam puisim jādejo
Rihards ne tikai spēlē teātri, bet nu jau divus gadus un trīs mēnešus arī dejo Stāmerienas jauniešu deju kolektīvā “Poga”, kaut gan līdz tam nekad nebija dejojis. Un arī te viņš nokļuvis tieši tāda paša iemesla dēļ, kā savulaik Gulbenes Tautas teātra jauniešu studijā. Tas bija kārtējais puišu trūkums. Viņš atceras, kā apmeklējis pirmās adventes koncertu, kurā dejoja “Poga” - licies tik skaisti! “Zaiga (Zaiga Mangusa ir Stāmerienas tautas nama jauniešu tautisko deju kolektīvs “Poga” vadītāja – red.), nākot man garām, teica: “Tu tāds garš, stalts puisis, tu varētu nākt dejot.” Es tikai nosmējos. Bet pēc diviem mēnešiem jau biju uz pirmo mēģinājumu. Man patīk dejot, bet jāiegulda ļoti liels darbs. Nav man tā pamata, ko iemāca, ja dejo jau kopš bērnības. Es to pašu polku nemācēju. Katrs solis jāmācās no jauna, bet - jo vecāks kļūsti, jo grūtāk iemācīties. Man bija daudz individuālo mēģinājumu,” par dejošanu stāsta Rihards.

Sakārtot domas - aiz polārā loka!
Rihards pirms trim gadiem ir izbaudījis dzīvi arī ārzemēs. Atsaucies drauga uzaicinājumam un devies uz Norvēģiju. Redzējis pasauli aiz paša polārā loka. Tas gan bija īss periods – trīs mēneši. “Kad pabeidzu jūrskolu, devos jūrā. Patika, bet bija tādi apstākļi, ka atgriezos atpakaļ Gulbenē. Pēc tam pārcēlos dzīvot uz Dobeli. Tad atkal atgriezos Gulbenē. Un tad bija periods, kad gribējās no visa atslēgties, un tieši tajā mirklī nāca piedāvājums no drauga aizbraukt pastrādāt uz Norvēģiju. Aizbraucu uz Norvēģiju lielajā peļņā,” smaidot saka Rihards.
Tur visus trīs mēnešus piedzīvojis polāro dienu. Esot bijis skaisti, kaut gan sākumā bijis grūti pierast, jo “saulīte visu laiku iet pa riņķi un nenoriet”. Strādājis zivju fabrikā, kur bija jāveic vienkāršs, monotons darbs. Un tieši šāda veida darbs tajā mirklī viņam bijis nepieciešams. Tā bijusi kā svaiga elpa.
Lai arī neko daudz nav nopelnījis, tomēr tas esot bijis patiešām labs laiks, lai sakārtotu savas domas, pārdomātu dzīvi un vērtības. “Ikdienā mēs visi bieži vien skrienam un skrienam, neapstājamies, lai saprastu, kas notiek apkārt,” saka Rihards.
Esot prom no mājām, viņš pārliecinājies, ka viņam ir svarīgas savas dzimtas saknes. Viņam ir svarīgi būt te, Gulbenē, kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Tikai tam ir nozīme un vērtība. “Te ir mana vieta un mani cilvēki, kas mani saprot un atbalsta. Esmu atgriezies mājās, tagad strādāju tirdzniecības jomā. Redz, kā tajā dzīvē notiek - lai arī kur tie dzīves ceļi aizvestu, tie beigās atved mājās,” saka Rihards.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Daļu manas sirds aizņem teātris

Kategorijas