Galdauts saista paaudzes

2019. gada 21. maijs 10:07

717

Latviešu folklorā visvairāk tiek daudzināta baltā krāsa: balta mana māmulīte, balta gāja sērdienīte, daudz baltu dieniņu... Tautas dainas apliecina baltas pasaules izjūtu, kurā skaistais un labais ir vienuviet. Manuprāt, tieši šis aspekts ir jaunās tradīcijas - Baltā galdauta svētku - pamatā.
Tās meklējumi aizveda uz “Ķirbeļiem” - senu māju Gulbenes nomalē, kurā dzīvo Antra Trusle ar māti Annu Lietuvieti. Viņas atklāja savu baltā galdauta stāstu.

Baltais galdauts ikdienišķo pārvērš svētkos
“Ķirbeļos” uz galda arī ikdienā ir balts linu galdauts, kuru apmēram pirms 20 gadiem audusi Antra. Taču svētkos, kad sabrauc radi un ciemiņi, galds tiek apklāts ar daudz senāku galdautu. Tā stūrī redzama monogramma – MK. To audusi Antras vecmāmiņa – Marta Krūmiņa. No viņas galdautu mantojusi Antras māte, bet tagad viņas vēlas to atstāt saviem bērniem un mazbērniem. “Otru tādu pašu galdautu atdāvinājām māsas ģimenei, kurā izaudzis dēls. Viņam ir meita, tāpēc ir cerība, ka arī viņa saglabās galdautu,” saka A.Trusle.
A.Lietuviete atceras, ka agrāk svētkos vienmēr tika klāts balts galdauts, nevis krāsains vai raibs. Viņa atzīst, ka tas netika kaut kā īpaši akcentēts vārdos, jo bija it kā pats par sevi saprotams. “Kad bija vajadzība, tad to klāja. Pārējā laikā galdauts bija skapī. Tas vēl arvien ir stiprs un balts, lai gan tam būs jau vismaz 100 gadi,” atzīst A.Lietuviete.
Antra piebilst, ka tas nav vienkārši balts galdauts. Monogramma atklāj, ka tas ir paaudžu mantojums. Tiesa, pirms vairākiem gadiem par to netika domāts, bet tagad ir radusies izpratne un atziņa, cik tas ir nozīmīgi. Galdauts ierasto un ikdienišķo spēj pārvērst svētkos, ar savu baltumu vienojot paaudzes un radot neaizmirstamus mirkļus. Tā galdauts ir tradīciju pārmantotājs, kas saista ar atmiņām, sapņiem un iecerēm. Turklāt linu audekls pēc katras mazgāšanas reizes kļūst arvien baltāks.

Rokdarbos – laikmetu atšķirības
A.Trusle ir Gulbenes tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” audēja, tāpēc nepārsteidz, ka arī viņa noaudusi baltu linu galdautu, taču tas ir ļoti atšķirīgs. “Acīmredzot linu diegi ir bijuši citādi. Manis austais galdauts nav tiks spodri balts kā senais,” salīdzina A.Trusle.
Viņa atceras, ka bērnībā arī linu gultas sega bija spoži balta un izskatījās zīdaina. Anna piebilst, ka agrāk nebija mākslīgo šķiedru. Daudzi linus audzēja savām vajadzībām, mērcēja mārkos, kulstīja, vērpa un auda. Tagad linu diegus aušanai meklē Lietuvā. Padomju varas gados veikalos par pieņemamu cenu varēja nopirkt gan linu sedziņas, gan audumus un apģērbus, bet tagad to cenas ir ievērojami augušas. Lai gan mājās bijušas stelles, Anna neaudusi, bet rokdarbi viņai patikuši. Par to liecina gan viņas tamborētās sedziņas, gan seģene no tamborētiem kvadrātiņiem, gan cimdi un citi darbi.
“Kopš mazām dienām esmu pieradusi, ka pati varu daudz ko darināt. Man patīk, bet vienmēr pietrūkst laika, tāpēc jāizvēlas, cik var atlicināt,” stāsta A.Trusle. Viņa strādā ziedu veikalā, bet garajos ziemas vakaros ir mazbērniem noadījusi cepurītes, kā arī “Sagšā” sēdusies pie stellēm, lai austu. Ir noausta sega, kas tāpat kā galdauts saglabāsies ilgi. Antra veido arī floristikas darbus, kas ir skaisti, bet salīdzinoši īsam laika sprīdim. “Žēl, ka skaisti darbi dod prieku tikai kādiem mirkļiem. Turklāt ļoti daudz tajos tiek ieguldīts, gan vācot augus, ziedus un dabas materiālus, gan veidojot to kompozīcijas. Turpretim austi darbi paliks nākamajām paaudzēm,” salīdzina Antra.
Viņai ir arī seģenes, ko audušas abas vecmāmiņas. “Kad mani mazu ar zirgu veda uz skolu, tad ragavās saklāja seģenes un arī pašu ietina tajās. Bija silti!” atceras Antra.

Ar tautastērpu apliecina piederību
“Ķirbeļos” ir daudz senu lietu, un droši vien par katru ir kāds īpašs stāsts. Dīvāns ar spoguli ir no pirmskara perioda. “Dīvānu izmetām laukā, bet pēc tam atkal novietojām istabā. Gan dīvāns, gan skapis un citas vecās mēbeles ir izturīgas,” vērtē Antra. Neparasta ir izveidota vecā krāsns, kas tagad ir pārtapusi par kamīnu.
No A.Trusles bērnības bijis saglabājies rotaļu lācītis, kas tagad attēlots gleznā kopā ar Antras māsu Sarmīti. “Lācītis ir no dabiskās ādas, pildīts ar skaidām, tas tika pirkts Rīgā tirgū. Kad lāčuks bija pavisam pajucis, skaidas bira laukā – gluži kā dzied dziesmā, tas tika restaurēts un vēl attēlots gleznā,” skaidro Antra. Lācītis palicis gleznas autorei.
Uz krēsla redzami svītraini tautiskie brunči, kas bijuši māsai, kad viņa dziedāja korī. Diemžēl kodes skapī tos pabojājušas. “Man pašai jau ir noausti tautiskie brunči. Esmu nolēmusi sev darināt Vecgulbenes tautastērpu, jo jūtos piederīga šai vietai. “Sagšas” dalībnieces piedalās Dziesmu svētkos, kuru laikā iet gājienā, tāpēc gribas savu tautastērpu. Kādreiz aizeju uz baznīcu, arī Ziemassvētkos varēšu uzvilkt tautastērpu,” spriež Antra. Tiesa, Neatkarības atjaunošanas dienā, kad Rīgā notiek gājiens tautastērpos, pagaidām viņa nedomā piedalīties, lai gan nu jau vairākām gulbenietēm ir tautastērpi, tāpēc varbūt kopā varētu domāt arī par dalību svētku gājienā.
Kāpēc pēdējos gados jūtama vēlme atjaunot latviskās tradīcijas, darināt tautastērpus un apgūt senās amatu prasmes? “Manuprāt, ir apnikuši mākslīgie darinājumi. Kad pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā no Rīgas atveda māla gulbīti, domāju – kā tādas lietas var patikt! Protams, sekoja vēl citas it kā modes lietas – visneiedomājamākās. Tagad daudzi meklē kaut ko citu un atgriežas pie latviskām vērtībām, jo rodas izpratne par tām,” pamato Antra. Viņa atzinīgi vērtē, ka Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienā tiek ieviesta baltā galdauta svētku tradīcija. “Māsai Sarmītei 2.maijā ir dzimšanas diena. Tad tradicionāli tiekamies un svinam pie balti klāta galda,” akcentē A.Trusle.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Galdauts saista paaudzes

Kategorijas