Kipras asaras

2019. gada 21. maijs 10:56

(Turpinās no 14.maija laikraksta)
Nokodis pamatīgu gabalu no sātīgās picas, Martinoss to ilgi un nesteidzīgi košļāja. Sapratu, ka nevajag viņu skubināt, tāpēc pievērsos mazdēlam. Kamēr mēs abi iztukšojām iesāktās sulas glāzes, vīrietis bija izgaršojis kumosu, un nu arī viņš vēlējās parunāties ar puiku. Iespiedis Sašam rokās vēl vienu picas gabalu, Martinoss pievērsās man:- Jūs vēl negribat bēgt prom no tāda neveiksminieka? Jūs interesē klausīties manas sastrādātās muļķības? Es tik daudz par sevi...
- Nē, pat ļoti interesanti, lūdzu, turpiniet. Kamēr mazbērni ļauj, labprāt jūs klausos, - mudināju vīrieti stāstīt tālāk. Viņš izrādījās prasmīgs stāstītājs, un mani patiešām ieinteresēja viņa dzīvesstāsts. – Kā tad beidzās tā izvairīšanās no precībām?
- Laulības, protams, notika. Ja māte ko izplānoja, tad tas bija kā akmenī iecirsts, - Martinoss šķībi pasmīnēja. - Jau nākamajā dienā pēc kāzām man nācās stāties pie jaunā saimnieka pienākumu pildīšanas, lai gan sievas vecāki vēl bija dzīvi. Līdz ar to nākamos septiņus gadus kalpoju trijiem kaklakungiem, kuriem reti kad bija vienots viedoklis. Visskaļāk kliedza mana sieva, tāpēc viņai piederēja galavārds.
Lai arī māte mūs, bērnus, jau kopš mazotnes bija radinājusi pie fiziska darba, šis jaunās dzīves vezums maniem astoņpadsmit gadiem bija par smagu. Naktīs bieži sapņoju, ka mani reiz paņems armijā un es kādu laiku atpūtīšos no šī sloga. Es nezināju, ka māte arī tur bija pielikusi savu roku – dabūjusi kaut kādus dokumentus, kas mani atbrīvoja no dienesta.
Ilgus gadus es pa dienu strādāju celtniecībā, bet vakaros – sievas vecāku saimniecībā. Bērniem spēka vairs neatlika, un visi man par to nepārtraukti pārmeta. Protams, ne jau tikai to vien es nespēju un nepratu, viņiem jau bija, ar ko salīdzināt – mans priekštecis bija sīksts vecis. Sieva to atgādināja pie katras iespējas, un viņas nemitīgās pamācības un rīkojumi daudz neatpalika no mātes tirānijas. Manus iebildumus arī tajā mājā neviens nedzirdēja.
Tad atklājās, ka manai sievai ir audzējs. Šī ziņa visus satrieca, jo ārsts teica – laika atlicis pavisam maz. Tā arī bija. Pēc pāris mēnešiem viņa tika apglabāta. Tā kā sievastēvs arī nesen bija miris, abus bērnus mana māte paņēma pie sevis, bet man lika posties uz pilsētu – meklēt labāku darbu. Godīgi atzīšos – jutos bezgala laimīgs šādas negaidītas brīvības priekšā, tomēr ar bažām gaidīju jaunas lamatas no mātes puses. Nojautu, ka tā vienkārši, bez sava labuma, viņa mani neatlaidīs, - Martinoss gari nopūtās.
– Un ko tad māte bija izdomājusi tagad? – nogaidījusi, kamēr vīrietis apēd kārtējo picas kumosu, vedināju stāstīt tālāk.
- Hm, - īsi iesmējās Martinoss. – Izrādījās, ka viņai patiešām brieda kāds plāns. Nezinu pa kādiem kanāliem, bet viņa bija uzmeklējusi senu paziņu, izbijušu draudzeni, kura reiz bija apprecējusies ar kādu galvaspilsētas švaukstu. Laika gaitā viņš bija strauji pakāpies pa karjeras kāpnēm un galu galā iesēdies ietekmīga valsts darbinieka krēslā. Mātes plāns bija uz laiku iemitināt mani pie šīs savas paziņas, un, kas zina, varbūt arī man paveiktos… Viņi novērtētu manas prāta spējas un ieteiktu kādam amatam vai arī – manī ieskatītos šī valsts darboņa meita...
Man jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tās ir naivas cerības – kas tad es tolaik biju? Prasts lauķis, celtnieks, bez iemaņām un sajēgas par sabiedrības krējuma dzīvi. Es pat kārtīgu restorānu līdz šim nebiju apmeklējis, par etiķeti biju tikai dzirdējis. Īsā laikā sapratuši, ka neatbilstu viņu standartiem, viņi vienprātīgi izlika mani aiz durvīm. Līdz ar to šī mātes plāna daļa izgāzās.
Palicis uz ielas, pirmajā brīdī nezināju, ko iesākt. Savācis savu niecīgo iedzīvi, nopirku autobusa biļeti līdz Atēnām, tur iegāju kādā kebabu ēstuvē – tiem man vēl naudas pietika. Ēstuves saimniece Aurora izrādījās brīva sieviete, kaut arī tikko pārkāpusi piecdesmit gadu slieksnim. Viņa man pajautāja, vai negribu pastrādāt par oficiantu. Tā kā es sākumā šaubījos, jo skaidri apzinājos, ka man nav nekādu iemaņu, Aurora sāka mani pierunāt, solot gan ātru iemaņu apgūšanu, gan apmaksātus pavāru kursus. Manīdama, ka ieklausos un aizdomājos, viņa padalījās ar nākotnes plāniem, kuros ietilpa ne tikai stabili ienākumi, bet pat, iespējams, kopīgs īpašums.
Galu galā Aurora mani apvārdoja tik tālu, ka es šo piedāvājumu sāku uztvert kā likteņa pirkstu, kā Dieva gribu, kā to zelta graudu, kas patrāpās aklai vistai. Bezmiega nakti kaut kā nomocījis, izvērtējis visus par un pret, nākamajā rītā devu savu piekrišanu, tikai nezināju, kā ieskaidrot, ka man jau pietiktu ar pašu sākumu, lai es varētu nostāties uz savām kājām.
Nepagāja pat nedēļa, kad es jau bez atpūtas skraidīju starp apmeklētāju galdiņiem, un, priekšnieces vīna un glaimu apreibināts, kādā rītā pamodos viņas apskāvienos. Sapratusi, ka, piedāvājot vietu laulības gultā, viņa iegūs lētu darbaspēku, Aurora steidzās organizēt nelielu kāzu mielastu saviem tuvākajiem draugiem.
Protams, sākumā pret laulībām centos iebilst, jo manī nebija nekādu dziļāku jūtu pret šo sievieti, kura bija tikai nedaudz jaunāka par manu māti. Tāpat es sapratu, ka pēc kāzām mani personīgie ienākumi saruks līdz minimumam jeb pareizāk – sauksies “mūsu”, tomēr Aurora neļāva man ilgi domāt. Nopirkusi kāzu uzvalku, viņa aizvilka pie friziera, kurš no manas galvas nocirpa visu lieko un “iztaisīja mani par cilvēku” – tā Aurorai patika izteikties. Zaudējis garās, biezās lokas un kuplo vaigu bārdu, es vairs neizskatījos tik savdabīgs un pirmatnējs, un apmeklētāji vairs neaicināja mani kopā fotografēties. Toties tagad es droši varēju pretendēt uz cienījamo pavāra titulu.
Starp citu, Aurora kāzas noorganizēja tik drīz, ka mana māte neko daudz nedabūja iebilst. Es gan arī tikai pāris dienas pirms laulībām viņai atzinos, ka laukos neatgriezīšos, mācīšos par pavāru un kopā ar nākamo sievu vadīšu restorānu. Centos izteikties gudri, jo tagad taču es biju pilsētnieks ar konkrētiem nākotnes plāniem, tikai māte man kā parasti neļāva runāt un sāka kliegt, ka tas nav nekāds vīrieša darbs – aiz plīts stāvēt. Ar pavārnīcu rokās vēl neviens neko daudz neesot nopelnījis! Es laikam esot aizmirsis, ka man jāuztur divi bērni un māte, kura velkot visu saimniecību!
Par manas nākamās sievas vecumu es noklusēju, jo paredzēju, ka šis fakts mātei būs kā uguns pakulās. Jau par Auroras vārdu vien viņa ilgi zvaigāja un smējās, tāpat kā par viņas korpulento figūru un sarkanajiem matiem. Kāpēc es vispār mātei par to stāstīju…
Aurorai es, protams, neko neteicu par šiem iebildumiem, cerēju, ka, uz mani pa telefonu izbļaustījusies, māte liks mūs mierā. Tomēr es biju aizmirsis, ka pēdējais vārds vienmēr piederējis mātei. Viņa zvanīja atkal un atkal, laikam jau gribēja izdibināt kaut ko vairāk un mani atrunāt no šīm laulībām, tikai es vairs necēlu klausuli.
Kad mani jau atkal pilsētā uzmeklēja mātes nolīgtie izsitēji, es jau nedēļu biju precējies, turklāt no Auroras negantās kulaku vicināšanas, no kliegšanas un lamāšanās nelūgtajiem viesiem kļuva sārti vaigi, un viņi ātri aizbēga. Pēc šī apmeklējuma māte man ilgus gadus nezvanīja, lai gan es joprojām ik mēnesi turpināju viņai sūtīt naudu.
Pavāru kursos atklājās, ka kulinārija ir mans aicinājums. Man šis darbs patika, un drīz vien es pats sāku gatavot ne tikai kebabus, bet arī lieliskas picas, pelmeņus un dažādus desertus. Redzot, ka apmeklētāji nesteidzas pamest telpas, Aurora nokārtoja alkohola tirdzniecības licenci. Kādā prāta apmulsuma brīdī es ieteicos, ka mēs varētu pasniegt arī kādus salātiņus, un mans darba apjoms palielinājās.
Tad sievai radās doma, ka varētu mainīt iestādes statusu, no bezpersoniskas ieskrietuves to pārvēršot par picēriju vai pat kafejnīcu. Sapratu, ka darba būs vēl vairāk, bet vai tad es ko varēju iebilst? Aurorai pretim nerunāja neviens, citādi pie skaļas pārliecināšanas varēja norauties arī pa ausi. Virtuvē tika pieņemts vēl viens palīgs, bet viņš ilgi neizturēja darba un emociju spriedzi. Tad tika meklēts cits un atkal cits…
Tajā laikā es sapratu, ka nav vērts braukt to lielo gabalu no darba uz mājām, un iesāku dzīvot kafejnīcā. Rāvos sviedriem vaigā līdz nespēkam, uz kādām sešām stundām iegrimu miegā un rāvos tālāk. Jāatzīst, ka īstais dzinējspēks bija Aurora – viņas enerģija kūsāja kā putojošs alus kauss. Kur viņai radās spēks, es nezinu, man atlika tikai viens – turēt līdzi sievai.
Apmeklētājiem patika pie mums. Pēc telpu paplašināšanas kafejnīca bija kļuvusi pievilcīgāka – gaišāka un mājīgāka. Pastāvīgie ienākumi ļāva pasapņot par braucienu uz ārzemēm, un tikai tad es uzzināju, ka Veronā dzīvo Auroras pusmāsa Tellija – meita no viņas tēva otrās laulības. Tā kā tas bija mans pirmais ārzemju brauciens, jutos satraucies un pat nepajautāju, kas un kāda ir šī it kā tuvā radiniece, kāpēc viņa neieradās uz mūsu kāzām. Daudz vairāk man rūpēja tās dienas ēdienkarte un kārtējais jaunais pavāra palīgs.
Toties Aurora jau laikus sāka gatavoties šim ceļojumam. Īsā laikā pārdeva veco auto un iegādājās jaunāku modeli, nopirka ceļojumu somas, kuras pamazām pildīja ar dāvanām un jaunu garderobi sev. Man jau neko daudz nevajadzēja – tā kā ceļojām vasarā, pietika ar pāris biksēm un krekliem.
* * *
Lai arī kā negribējās, šajā vietā Martinosa stāstījumu biju spiesta pārtraukt, jo jau labu laiku manīju, ka manam trīsgadniekam ilgā sēdēšana uz vietas bija apnikusi. Vīrietis gan piedāvājās bērnam nopirkt vēl vienu sulu vai saldējumu, taču arī mazmeitiņa modās, un mums bija laiks doties mājup. Apsolījos atrast kādu brīvāku brīdi nākamajā dienā, jo stāstījums šķita aprāvies pašā interesantākajā vietā. Man tik ļoti gribējās dzirdēt turpinājumu!
Redzēju, ka Martinoss patiesi priecājas par šo ziņu, un vīrieša atgādinājums, ka te viņš sastopams katru dienu, bija droša zīme, ka drīkstu ierasties jebkurā laikā.
Nākamajā dienā Martinosam ilgi neliku uz sevi gaidīt. Otrajās brokastīs tieši iederējās pica un līdz galam neizstāstīts stāsts. Jau iztālēm mani ieraudzījis, Martinoss pieslējās no galda un māja kā senai paziņai. Šajā laikā apmeklētāju bija maz, tāpēc varējām justies netraucēti.
- Lai arī man tas šķita pārgalvīgi un nenopietni, Aurora uz Veronu vēlējās doties ar savu jauno mašīnu, - Martinoss atsāka savu stāstījumu. – Patiesībā, nekāda jaunā jau tā nebija, kādus desmit gadus nokalpojusi savam iepriekšējam saimniekam, bet, labi turēta un apkopta, tā izskatījās spoža un svaiga. Tieši tāda izskatījās arī Aurora, dienā, kad devāmies ceļā – starojoša priekā un laimē, brīva no pienākumiem un spārnota no cerībām, vismaz gadus desmit jaunāka. Man tik ļoti gribējās pateikt sievai ko mīļu un jauku, bet ņa mani nesaprata, pat apvainojās, un vai gan es ko drīkstēju pārmest? Līdz šai dienai man tāda vēlēšanās nebija radusies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas