Citādi domājošais Artūrs Ikvilds

2019. gada 24. maijs 00:00

1326

Šodien brīvdomātāji vairs nav disidenti, kā tas bija kādreiz. Šodien citādi domājošie ir cilvēki, kuri cenšas izkāpt no rāmjiem. Viens no tādiem ir 31 gadu vecais Artūrs Ikvilds.
Viņš stāsta, ka jau kopš bērnības bijis ideālists un tādēļ nav varējis būt pret daudz ko vienaldzīgs. Tā iesākās viņa gaitas partijā “Visu Latvijai!”, no kuras pirms gadiem izstājies ar dziļu vilšanos. Vēloties iet citu ceļu, tapušas trīs iniciatīvas, kas atspoguļotas portālā “ManaBalss.lv”. Vislielāko atsaucību tautā guva viņa iniciatīva “Par solidāru Saeimas deputātu atteikšanos no kompensācijām”, ko viņš iesniedza 2016.gada decembrī, kad deputāti lēma par jauniem mikrouzņēmumu nodokļiem. Kā viņš pats atzīst - tas notika emociju iespaidā, jo jutās nokaitināts par politiķu kārtējo izgājienu. “Privātajā biznesā šādas piemaksas pienākas par labi padarītu darbu, taču Latvijas rādītāji par tādu neliecina. Latvijas iedzīvotāji vairumā gadījumu ir spiesti domāt paši par savu “sociālo spilvenu”, ja nu pēkšņi dzīvē rodas sarežģījumi ar darbu, veselību vai ko citu. Katrs rēķina līdzi savus izdevumus un plāno savu dzīvi, darba un ģimenes gaitas. Kāpēc Saeimas deputātiem vajadzētu būt citādāk?” skaidro A.Ikvilds.
Iniciatīva kļuva aktuāla brīdī, kad negaidīti viņam paziņoja, ka tā ieguvusi 10 631 balsi. Tādēļ 8.maijā A.Ikvilds bija aizbraucis uz Rīgu, lai kā iniciatīvas pārstāvis piedalītos Saeimas komisijas sēdē, kurā bija paredzēts izskatīt arī citu iedzīvotāju iniciatīvas. Taču par pārsteigumu no kopumā 14 Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļiem, sēdē ieradās tikai 3 deputāti - kvoruma trūkuma dēļ sēde ilga minūti. A.Ikvilda publiskotais ieraksts sociālajos tīklos bija: “Pirmais piegājiens sanācis šāds - Ētikas komisijas neētiska attieksme.”
“Dzirkstelei” viņš stāsta, ka uz nākamo komisijas sēdi, kas notika 15.maijā, izvēlējies nebraukt, bet iesniedzis lūgumu, ka viņam tiek nodrošināta iespēja piedalīties komisijas sēdē attālināti, kas ticis respektēts. Tā A.Ikvilds no mājām ar interneta palīdzību piedalījies Saeimas komisijas sēdē, kur “padsmit” minūtēs jautājums izskatīts un viņa iniciatīva nodota Juridiskajā komisijā. Viņš atzīst - labi vien ir, ka nav mērojis tik garu un ilgu ceļu, jo sēdē bijusi vairāk formāla un sasteigta, jo deputātiem bijis jāsteidzoties uz frakciju sēdēm, taču novērtējis šādu pieeju.
Tagad viņam jau ir jaunas idejas, pie kā strādā. “Gribētu kopā ar domubiedriem aktualizēt Latvijā jaunu referenduma rosināšanas sistēmu, kā tas ir Šveicē,” saka A.Ikvilds. Viņš piemin, ka agrāk varēja vienkāršāk sapurināt tautu uz referendumu, taču tagad šī kārtībā ir mainīta. Izmaiņas pieņemtas, baidot vēlētājus ar “Saskaņas centra” savulaik ierosināto referendumu par divvalodību. Atsakoties no iepriekšējās kārtības, faktiski šodien ir apslāpēta tautas apziņa, ka tā pati var kaut ko panākt. “Līdz ar to lozungs “Būsim saimnieki savā zemē!” vairs neiztur kritiku,” uzskata A.Ikvilds. Šobrīd valsts iekšpolitikas rezultātā cilvēki, vairumam to nemanot, zaudē savas tiesības.

No pilsētas - uz dziļiem laukiem!
A.Ikvilds stāsta, ka audzis Jelgavā, strādājis Rīgā, kur ieguvis juridisko izglītību, taču pēc tam ceļi veduši uz laukiem un pa gadam ir dzīvots gan Sakstagala pusē, gan Lēdmanes pusē, kad paspēts piedalīties Ikšķiles vidusskolas piebūves celtniecībā. Starp izvēli dzīvot pilsētas dzīvoklī vai lauku mājā, izvēlējies pēdējo un kopš rudens dzīvojot Gulbenes novadā. Lauku viensētā ir vislabākā vieta, kur sakārtot domas, apjēgt un izvērtēt dzīvi. Tā A.Ikvilds raksturo savu izvēli atteikties no ierastās dzīves, lai pārceltos uz īrētu māju laukos. Par šo iespēju viņš ir parūpējies pats - pēdējā darbavietā strādājis ar atdevi un izveidojis uzkrājumu, nodrošinot sev “sociālo spilvenu” kādam laikam. Izdarīt krasu savas dzīves pagriezienu mudinājusi nepieciešamība veltīt vairāk laika sev un saprast: kas es esmu, kur es esmu, kāpēc es esmu! Puisis negrib būt tikai darbaspēks, bet cilvēks, kurš rada vērā ņemamu pienesumu arī savai tautai.
A.Ikvilds šobrīd izdzīvo lauku dzīvi pieticīgā minimālismā un saprot, ka cilvēkam nevajag neko daudz, lai justos pašpietiekami. Tas esot sarežģītāk, bet tajā pašā laikā ir vēlme iepazīt šo otru pasauli - lauku vidi. Esot prom no dinamiskās pilsētas, domas kļūst skaidrākas, citādākas, kas palīdz paskatīties uz visu no malas un iedziļināties sevī.
A.Ikvildam ļoti paveicās, jo izrādījās, ka cilvēki, no kuriem viņš īrē lauku māju, ir tādi paši kā viņš – atšķirīgi domājoši pilsētnieki, kuri vasarā atrod laukos patvērumu no Rīgas. Viens no viņiem ir Rolands Černis, kurš ir nodibinājis “Cilvēka Apziņas Skolu”. Tā domāta tiem, kuri ir gatavi apgūt zināšanas, kā pašiem uzņemties atbildību par savu dzīvi un veidot savu likteni (dibinājumam ir savs konts vietnē “Facebook.com”).
A.Ikvilds sākumā nav izpratis šīs skolas idejas, taču laika gaitā sapratis, ka ir kļūdījies, jo dzīvojis rāmjos, ko noteikusi agrākā vide. Iepriekšējā vasarā viņš ir piedalījies šis skolas organizētajā vasaras nometnē, kura notiek vairākas dienas lauku vidē bez jebkādiem sakariem. A.Ikvilds saka – šī skola viņam palīdzējusi saprast, uz kādiem pamatiem ir veidots cilvēks un uz kā var balstīt turpmāk savu nākotni un arī valsti. Tas ir viens vienīgs atslēgvārds – dzimta. Tikai pēc tā var mēģināt sarindot un pakārtot citas vērtības. Ja šīs vērtības cilvēks neizprot, viņš ”izšķīst”, dzīve zaudē jēgu un agri vai vēlu rodas apjukums, dezorientācija vērtību sistēmā. Zināt savas saknes un iepazīt savu cilvēcisko būtību un potenciālu, kā sapratis A.Ikvilds, ir pirmais solis pārmaiņām, pēc kā “jau ir darbs ar sevi”, šķetinot agrāko pieredzi, rīcību un turpmāk pieņemot svarīgus dzīves lēmumus.

Ar domām par Latviju un tautu
Uzspiesta sistēmiskā domāšana, kā prāto A.Ikvilds, Latvijā raksturīga ne tikai padomju gadiem, bet arī tagad, kad esam Eiropas Savienībā. Savā pasīvajā attieksmē esam padarījuši savu valsti par hercogisti, kuru pārvalda tie paši spēki. “Arī šodien reliģija spiež, ka jākalpo ir Dievam, valsts spiež, ka jākalpo valstij, nākas strādāt ārvalstu uzņēmumos. Būtībā cilvēku cenšas turēt uz ceļiem. Atrodoties ilgstoši tādos apstākļos, dzīves jēga svārstās starp egoismu un izdzīvošanu. Bez garīga pamata cilvēks sāk sev jautāt: “Kāda jēga?”,” prāto A.Ikvilds. “Tas panākts ar dzimtas vērtību ilgstošu noniecināšanu. Latvijā prioritāte ir dažādi projekti, bet aizmirsts cilvēks, ģimene, tāpēc ir nepieciešams apvērsums - tāds likumīgs, par labu tautas suverēnai varai, kā rakstīts Satversmē. Kļūda esot pārprastais demokrātijas jēdziens, kad esošo kārtību uzskata par labāko valsts pārvaldes formu, kuras dēļ cilvēki samierinās. Taču tā nebūt nav,” skaidro A.Ikvilds.
Viņam ir ideja arī šajā sakarā. Piemēram, būtu jāmainās veidam, kā tiek ievēlēti deputāti Saeimā. Jāpanāk, ka tiek pārstāvēti visi Latvijas novadi, kuru drīzumā kļūs mazāk, un katrs no tiem ieceļ savu deputātu. Tādā veidā Saeimā būs cilvēki, kuri zina sava novada iedzīvotāju vajadzības, dzīvi un kuri jutīs atbildību viņu priekšā. Esošajā formā deputāti īsti nejūtas atbildīgi par saviem vēlētājiem un vēlētāji nejūtas atbildīgi par Saeimas sastāvu, jo vēlēšanas norit dažos plašos apgabalos. “Tā norisinoties vēlēšanām, cilvēki notrulinās un vairs nejūt, ka spēj kaut ko mainīt. Suverēnās varas vietā rodas “putra”. Tieši tāpēc daļa vairs neiet uz vēlēšanām,” skaidro A.Ikvilds. Viņš uzskata - būtu jāparedz iespēja, ka vēlētāji atgūst tiesības balsot par konkrētām personām. Pašreizējā vēlēšanu sistēma, pēc viņa domām, ir attālinājusi tautu no valsts procesu ietekmes, un arī pati tauta nespēj noticēt, ka varētu būt citādāk, pie kā būs jāpiestrādā. Taču ir bažas, ka labais nodoms tiks bloķēts, ķeroties pie klišejām. Pats galvenais esot noticēt sev!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Citādi domājošais Artūrs Ikvilds

Kategorijas