Lepna par saviem dejotājiem

2019. gada 24. maijs 00:00

3941

Nu jau trīs gadus Zane Meiere ir Gulbenes dejotāju un viņu vecāku ļoti iemīļota deju pedagoģe. Viņa ir Gulbenes kultūras centra bērnu deju kolektīva “Knausīši” un Gulbenes sākumskolas 4.līdz 5.klašu deju kolektīvs “Spāruki” deju skolotāja. Pa šiem trim gadiem bērnu skaits, kuri mācās pie Zanes, nu jau rakstāms ar trim cipariem. “Knausīšos” vien dejo četras dažāda vecuma grupas. “Sanāk divi kolektīvi un piecas grupas,” saka Zane.

Knausīši ir odiņi
Zane sevi dēvē par Balvu meiteni. Dzīvo netālu no Balviem Kubulos. Vidusskolas laikā pārcēlusies uz Rīgu, jo bijusi vēlme iemācīties franču valodu. Kāpēc? Bērnības ceļojums uz Parīzi iedvesmojis to apgūt. Zane pabeidza Rīgas Franču liceju. Tajā laikā nevarējusi pat iedomāties, ka būs deju pedagoģe. Augstskolā turpināja studijas tūrisma jomā, bet jau tad viņas dzīvē ienākusi dejošana. Viņa to speciāli nemeklēja, bet bijuši brīnišķīgi piedāvājumi kā deju skolotājai. “Rīgā nodzīvoju vairāk nekā desmit gadus. Ieprecējos atpakaļ Balvos. Kādu laiku strādāju gan Balvos, gan Rīgā. Izlēmu, ka jāpaliek Balvos, tad nāca piedāvājums no Edītes Ķikustes, kura aicināja Gulbenes kultūras centrā vadīt pirmsskolas deju kolektīvu. Biju ļoti priecīga. Es šeit ātri iejutos un jūtos te pieņemta. Pa šiem trim gadiem esmu iepazinusi daudz gulbeniešu. Man ir ļoti labas attiecības ar dejotāju vecākiem. Liekas, ka es te esmu kā savējā. Mācu dejot arī Balvu bērniem,” stāsta Zane.
Viņa nav aizmirsusi savu pirmo nodarbību Gulbenes kultūras centrā. Tā bijusi satraukuma pilna, jo nezinājusi, cik bērnu ieradīsies. “Mani paziņas, kas ir Gulbenē, teica, lai es nesaceros, ka būs daudz bērnu. Bet, kad atnācu, jau pirmajā reizē bija ieradušies 50 bērni! Sākumā bija plānots, ka būs viena grupiņa, bet jau tad izveidojām divas. Pagājušajā un arī šajā mācību gadā nāca klāt arvien jauni dejotāji. Es jau saku, ka nākamgad jaunus neņemšu, strādāšu ar šiem, bet atnāk brāļi un māsas, un viņi grib dejot!” stāsta Zane.
Kopā ar vecākiem kolektīvam dots nosaukums “Knausīši”. Zane vēlējās, lai iniciatīva par kolektīva nosaukumu nāk no vecākiem. Bijis daudz variantu, un vienoties nebija viegli. Tad kāda mamma lasījusi priekšā dažādus vecvārdus, līdz iepatikās vārds “knausīši”, kas nozīmē - odiņi. Vecāki to atbalstījuši. “Knausīši – tas izklausās mīlīgi. Šis vārds gan vairāk nāk no Kurzemes puses,” skaidro Zane.

Mēģinājumi paņem daudz enerģijas
Zanei ļoti patīk strādāt tieši ar bērniem, un to viņa dara ar degsmi. Arī pašai ir divas meitiņas. Viena mācīsies 1.klasē, otra beigs 4.klasi. Arī viņas dejo, tāpat kā savulaik bērnībā arī Zane dejoja pie savas mammas, kura arī tagad vada tautisko deju kolektīvu Kubulu pagastā. Savukārt, mācoties Rīgas Franču licejā, Zane dejojusi kolektīvā “Auseklītis”. Dejošana viņai ir asinīs, jo arī vecmamma ir bijusi deju skolotāja.
Zanei patīk dejas, kuras ir radījuši latviešu dižmeistari, izcili horeogrāfi, piemēram, kā Uldis Žagata. Savukārt deja “Dejotprieks”, kurai ir augstas latiņas horeogrāfija, viņu ir uzrunājusi jau kopš bērnības. “Dejojot “Rotaļā”, es izbaudīju šo deju,” priecājas Zane.
Zane priecājas par to, ka viņai ir iespēja katru dienu izbaudīt bērnu patieso dabu – gan savās mājās, gan mēģinājumos. Bērni ļaujas sajūtām, viņi ļaujas būt tādi, kādi viņi ir. “Ja viņiem nepatiks, viņi to pateiks, un es no tā varēšu mācīties. Ja viņiem patiks, arī pateiks. Citreiz ir tā, ka mēģinājumos viss iet pa gaisu, nevaram savaldīt savas emocijas - gan bērni, gan arī skolotāji. Ir ļoti grūti, bet es vienmēr zinu, ka viņi strādā no visas sirds. Pieaugušo saskarsmē mēs esam ļoti ieturēti,” saka Zane.
Bērni uz mēģinājumiem pie Zanes atnāk jau motivēti, ar vēlēšanos dejot. Viņa gan uzskata, ka četros un piecos gados sākt dejot - tas ir agri. Kad strādājusi vēl Rīgā, tad mācījusi dejot bērniem, sākot no 1.klases. “Domāju, ka arī tad nekas nav nokavēts. Ar pirmsskolas bērniem vairāk rotaļājamies, mācāmies attīstīt ritma izjūtu,” stāsta Zane.
Viņa atzīst, ka mēģinājumi paņem ļoti daudz enerģijas. Pēc tiem viņa jūtas izsmelta. “Man ir liela slodze. Katru dienu mēģinājumi notiek vairākām grupām. Garšīgas vakariņas un labs miegs palīdz atgūties. Tad atkal no rīta var celties un darboties. Bet vislabāk es uzlādējos vasarās. Mēs vienmēr ar ģimeni braucam kaut kur atpūsties ārpus Latvijas,” stāsta Zane.

Skudriņas skrien, asaras acīs
Zanei ir svarīgi dejā redzēt emocijas. Redzēt to, ka deja ir stāsts, un to viņa māca arī saviem dejotājiem. “Katru deju mēs varam izdzīvot. Ir bijis, ka skatos uz saviem dejotājiem, piemēram, skatēs. Skudriņas skrien, asaras acīs,” satraukuma pilnos mirkļus atklāj Zane.
Kad viņas dejotāji uzstājas, Zanei ir pārliecība, ka viss izdosies, un bērni atbildīgajos brīžos tiks galā. “Satraukums man ir vairāk personīgs. Vai man kā deju skolotājai būs izdevies? Bet bērniem izdosies, to es zinu,” saka Zane.
Pēc koncertiem esot dažādas emocijas, jo viņa ir prasīga pret sevi. Profesija neļauj baudīt priekšnesumu, bet gan liek analizēt, ko nav izdarījusi pareizi, kur ir kļūdas. “Es analizēju, kā mēs strādāsim tālāk, lai būtu vēl labāk, skaistāk un emocionālāk. Es tiecos uz to, lai katrs bērns savā priekšnesumā parāda labāko, ko vien viņš spēj,” stāsta Zane.
15 gadu darba pieredze kā deju pedagoģei viņai ļauj secināt, ka katram bērnam var iemācīt dejot. Protams, ir bērni ar dotībām, kuriem tas viss sanāk viegli, ar tiem arī ir visvieglāk strādāt, bet ritma izjūtu varot attīstīt katrs, un iemācīties dejot tādā līmenī, lai nebūtu kauns priekšnesumu rādīt skatītājiem, arī var katrs. Ja vien bērns pats to grib! Ar varu gan nevienam iemācīt nevarot. “Bet man tas ir milzīgs liels gandarījums, ka tiem bērniem, kuriem sākumā nesanāk, jau pēc gada redzu izaugsmi. Un bērns pasaka, ka viņam tik ļoti patīk dejot un ka nevar iedomāties savu dzīvi bez dejas - tas patiešām gandarī!” atzīst Zane.
Dejošana bērniem sniedz ne tikai lielisku ķermeņa treniņu. Dejošana harmonizē dzīvi. Jūnija sākumā Zane aizstāvēs savu maģistra darbu Latvijas Universitātē. Viņas pētījums saistās ar emocionālo kompetenci deju kolektīvā. Pēc sava pētījuma rezultātiem viņa atklājusi, ja, mācot bērnu dejot, pedagogs izmanto atbilstošus paņēmienus, tad bērniem ikdienā ir lielāka stresa izturība nekā tiem, kas nedejo. Jaunieši veiksmīgāk spēj pielāgoties nestandarta apstākļiem, viņi veiksmīgāk spēj veidot savstarpējās attiecības, nebaidās no saskarsmes ar apkārtējiem. “Ir pētījumi, kuri parāda, ka viņi ir laimīgi un apmierināti paši ar sevi un savu dzīvi. Viss, ko viņi piedzīvo kolektīvā, tā visa apkārtējā pasaule – koncerti, mācīšanās, rēķināšanās vienam ar otru, nodarbību regularitāte, tas viss palīdz dzīvē. Tās ir dzīves prasmes. Uzskatu, ka pats dejas priekšnesums ir mazākais, kas dzīvē noderēs no tā visa, ko iegūstam nākot uz mēģinājumiem un dejojot,” saka Zane.
Viņai pašai dejošana ir iemācījusi neatlaidību, rēķināšanos ar citiem, izdarīt darbus, kurus varbūt konkrētajā brīdī negribas darīt. “Mēs visi esam cilvēki. Bērniem un arī man reizēm negribas iet uz mēģinājumiem, un ne vienmēr gribas dejot, bet ir jāpārvar savs “nevaru” un “negribu”,” uzsver Zane.
Viņa atceras, kā pati kā skolniece Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos lūgusi skolotājai, lai atļauj vairāk atpūsties. Negribējies dejot. “Atceros, kā mamma teica, ka priekš kam tad tur esmu aizbraukusi. Savukārt, kad jau dejoju vidusskolas laikā pieaugušo Dziesmu un Deju svētkos, tad saviļņojums bija ļoti liels. Finālā, kad iznāk tūkstoši dejotāju, visi dejo, tad ir apziņa, ka es jau to nedaru sev, bet, ka mēs visi kopā turpinām mūsu tautas tradīcijas, un kurš tad gan cits, ja ne mēs būsim tie, kas to darīs. Tad arī ir saviļņojuma asaras,” atzīst Zane.

Varbūt vajag piebremzēt?
Reizēm viņa aizdomājas, ka tādā intensitātē, kā šobrīd norit viņas darbs, tas ļoti izsmeļ. Esot jāsāk vienā brīdī domāt par to, ka vajag piebremzēt, bet tajā pašā brīdī viņa saprot, ka katram ir savs dzīves ceļš un sava profesija, un ka nav tāda darba, kurā viss būtu tikai rožaini, bez tās rūgtās garoziņas. “Esmu apmierināta ar savu dzīvi. Esmu priecīga, ka man ir iespēja satikt tik daudz foršu cilvēku. Pateicoties vecāku atbalstam un ieinteresētībai, tiekam galā. Manos kolektīvos ir brīnišķīgi un atsaucīgi vecāki, kuri palīdz gan koncertos, gan aizskatuvē. Palīdz sapucēt un sapīt matus savam un citiem bērniem. Es viena to nevarētu izdarīt. Manā skatījumā Balvi un Gulbene tomēr ir Latvijas nomale. Vismaz, raugoties no galvaspilsētas viedokļa, mēs tā tiekam uztverti. Bet mums ir tikpat forši bērni, cik Rīgā! Mums joprojām te, Latvijas nomalē, ir tik daudz jauku cilvēku, kuri te dzīvo un turpina uzturēt te dzīvību,” uzsver Zane.

VizītkarteVārds, uzvārds: Zane Meiere.
Skolas gaitas: Stacijas pamatskola (Balvu rajons), Rīgas Franču licejs, Latvijas Universitāte.
Dzīvesvieta: Balvu novada Kubuli.
Ģimene: vīrs Sandis, meitas Elīza un Renāte.
Deju pedagoģe kolektīviem: “Knausīši”, “Spāruki”, “Balvu vilciņš”.
Vaļasprieks: ļoti patīk ceļot.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lepna par saviem dejotājiem

Kategorijas