Gaišais starojums paliks

Austras Karoles noslēguma saruna ar skolu un par skolu

2019. gada 28. maijs 00:00

1055

Stāv mana skola – balta debess aka,
No kuras jaunas sirdis sauli smeļ.
(J.Plotnieks)

Es nevaru nerakstīt šīs rindas, jo paliek tomēr gaišs starojums visu satikto skolotāju, audzēkņu, absolventu, darbinieku ar nožēlu teiktajā par to, kā mūsu novada pašvaldība savā nākotnes skatījuma īsredzībā un trulumā nobalsoja, slēdzot skolu, kas bija celta tikai skolas pastāvēšanai. Es pievienojos uzklausīto cilvēku domām, ka nevar nepamanīt to majestātiski cēlo skaistumu, kas paveras katra braucēja vai nācēja acu skatienam, kad no Gulbenes puses tuvojamies Galgauskai, kad no Tirzas puses braucam vai nākam tai garām. Tie ir skati uz skolu no austrumiem, ziemeļiem un rietumiem. Bet ne mazāk tās skaistums izceļas, nākot no dienvidu puses pa liepām apstādīto veco skolas ceļu un izejot arī pa liepām apstādīto asfaltēto ceļu uz Veišu ceļa. Skolas āriene, iekštelpas un apkārtne ar savu sakoptību un dabas veidojumiem ir ekskursijas maršruta cienīga. Brauciet, ja gribat redzēt skolu un apkārtni, kas ir muzeja vērta, kas ir nesaudzīgi ass apliecinājums Gulbenes novada domes nepareizajam lēmumam (balsojumam), vedinot uz kliedzošo kontrastu ar atstāto Stāķu skolu, reizē padomājot, par ko liecina astoņu nobalsojušo deputātu neieklausīšanās sabiedrības balsīs, ko pauž arī cienījamās skolotājas pensionāres Mirdzas Kušķes teiktais laikrakstā “Dzirkstele”: “Vajadzētu atturēties no pārsteidzīgiem un ātri pieņemtiem lēmumiem, jo tie ir mūsu sabiedrībai bīstami. Tādi, manuprāt, ir lēmumi par izglītības reformu un skolu tīkla attīstību. Visa pamatā tomēr ir izglītība. Iespējams, kāda skola būtu jāuztur un jāatbalsta vismaz kādu laiku, kamēr sabiedrība atjaunojas vai citādi attīstās, kādai mācību iestādei varētu dot jaunu izglītības virzienu. Nav nekur teikts, ka nelielā lauku skolā nevarētu mācīties arī pilsētas bērni, ja tā atbilstu viņu interesēm.”
Tā nu ar pašvaldības autonomajām tiesībām un lēmumiem (A.Šķēla, N.Audziša, V.Kraukļa, E.Kanaviņas) jārealizē, jāapgūst kompetences izglītība un jānotur izglītības kvalitāte tāda lauku skolu tīkla sakārtojumā, kādu koalīcija izveidoja, tas ir, skolēnu darba atmosfērai nepiemērotās, drošībai un veselībai neatbilstošās telpās.
Kad zaļos laukus klāj pieneņziedu zeltainā sega un dabu rotā ziedošo ābeļu baltums, 9.klasei izskanējis pēdējais zvans, arī Galgauskā. Drīz būs pagājis eksāmenu laiks, nosvinēts kārtējais izlaidums. Mums tas būs pēdējais. Tā vien liekas, ka skola man stāsta savu liriski smeldzīgo himnu prozā par saviem skaistajiem pastāvēšanas 82 gadiem: “Nāk pie manas gudrības akas katru 1.septembri padzerties un drošībā justies pieticīgi ģērbti kara un pēckara laika bērni no apkārtnes mājām. Viņi vispirms ierauga savu balto skolu gaiši atmirdzam uz tumši zaļā egļu meža fona ziemeļaustrumu pamalē, dzird mierīgi burbuļojam pa akmentiņiem klāto, stingro smilšu gultni Vijatu, kas nes savus ūdeņus no Jaungulbenes uz Tirzas upi – netālu no Galgauskas muižas. Vēlāk viņi paši to izpētīs pārgājienos. Pretī skolai upītes stāvā krasta malā ir lepnā balto bērzu birzs ar nokarenajiem zaļsprogainajiem zaru matiem, uz kuru pāri ved tiltiņš. Dienvidrietumu pusē starp sporta laukumu un Dziedāšanas biedrības namu (kultūras nams) ir vēsturiskā, pēc K.Ulmaņa aicinājuma 20.gadsimta 30.gadu beigās aizsargu organizācijas stādītā bērzu birzs. Gadi steidzas, un gadu desmiti iet, bet manas logu acis redz bērnus skrejam ar zilo vizbulīšu pušķiem no Vijatas kreisā krasta nokalnītes pie saviem skolotājiem, apstājamies pie ziedošo, smaržīgo ievu krūmiem, plūcam gaiļpiešus skolas ceļa malā, rotājam klases ar zilajiem ceriņziediem; dzird nebēdnīgi smejošas bērnu balsis. Skolas parādes durvju priekšā kā sardzē nostājušās tūjas. Kādi tik ziemas prieki nebija austrumu stāvajā nokalnē pie līkā zara bērza! Tur bija nenogurstoši ragaviņu braukšanas prieki līdz upei. Ne viens vien izmēģināja iesēsties bērza līkā zara krēslā. Šis bērzs vēl šodien ir kā skolas dabas simbols.
Cik daudz skaistu pirmās mīlestības stāstu atstāts skolas telpās, no kuriem daudzi piepildījušies arī mūža mīlestībā! Un klasēs redzu vēl solu rindas, katrā rindā un solā sēdošo meiteņu un zēnu sejas, katru skolotāju klases priekšā. Internātā vakaros skolēni mācījās trīs telpās, 3.stāvā bija guļamistabas. Un kur tad vēl jaukie vakariņu laika garie starpbrīži, kad klavieru un akordeona pavadījumā tika dejots un dziedāts! Katram vēstures laika posmam atbilstošās bērnu organizācijās bija aktīva bērnu līdzdarbība: mazpulks, oktobrēni, pionieri, vanadzēni, jaunsargi, atkal mazpulks un dabas draugi. Rūpīgi izveidotie izmēģinājumu lauciņi, to kopšana bija bērniem papildarbs savai skolai, savām zināšanām. Es varu lepoties, ka mans auklējums ir tūkstošiem absolventu, no kuriem daudzi ir viņsaulē, citi ārzemēs, kā arī visā Latvijā un manā pagastā - ar bagātu zināšanu pūru dažādu profesiju cilvēki.
Es dzirdu upes nogāzē šalcam 50.gados absolventu stādīto liepu audzi un 1970.gadā skolotājas H.Lapsas absolventu stādīto bērzu birzi skolas priekšā. Vai gan var neatcerēties manus 40.- 90.gadu ilggadējos direktorus: K.Vilcānu, J.Daukstu, A.Mašinu-Lāci, A.Bražņikovu, I.Sebri (21. gadsimta direktores), A.Zīli un I.Dzeni! Īpaši spilgti atmiņā ir 50.-90.gadu skolotāji, kas bija cienīti, mīlēti gan savā profesijā, gan sabiedriskajā kultūras darbā pagastā. Man prieks par to, kā skolēniem un vecākiem mirdzēja acis priekā, kad dejoja, spēlēja vai dziedāja bērni, kad skolotāji bija aktieri lielajos lugu uzvedumos, kad dejoja jauniešu deju kolektīvā, dziedāja korī un ansamblī, piedalījās Dziesmu un Deju svētkos Rīgā, spēlēja pagasta pūtēju orķestrī. Tos gadus atceras un apbrīno ikviena ģimene, skolēni un absolventi. Padomju režīma laikā tomēr daudz laba deva skolēnu darbs kolhoza laukos vasarā un rudens talkas. Mākslinieciskās izpausmes bija latviskā patriotisma jūtu vadītas, jaunības spēka un skaistuma motivētas, bet padomju ideoloģija tika pieņemta zināšanai, nevis izcelšanai. Spilgtākais skolotāju zvaigznājs rotāja skolu un pagastu 50.-90.gados, jo viņi te jau ar ģimenēm bija ilglaicīgi iesakņojušies, ar desmitiem gadu darba stāžu. Tā savas skolas piemiņu saglabāt tik jaunu un skaistu var tikai kolektīvs ar lielu mīlestību un ticību labajam!”
Mīļie bijušie skolēni, skolotāji, skolas darbinieki, interesenti, ekskursanti! Brauciet uz Galgausku dažādos gadalaikos, jo vienmēr te ir skaisti - gan pirmo pavasara vēsmu svaigumā, pieneņziedu zeltā, ievu, pīlādžu un ābeļziedu baltumā, liepziedu medainajā smaržā, ceriņziedu zilajā miglā, bērzu meiju reibinošajā svaigumā Līgovakarā, gan pīlādžu sārto ķekaru laikā, septembra sārto ābeļu dārzā, rudens lapu zeltā un baltajās slēpju trasēs sniegā ap skolu!
Laika ritums ir daudz izmainījis skolas apkārtnē. Patīkami pastaigāties pa asfaltētajiem celiņiem un ceļiem ap skolu, pabūt pie apstādījumiem, pie absolventu stādītajām rozēm, jaunajā sporta hallē. Var vērot jaunceltnes – jauno pagastnamu, trīsstāvu daudzdzīvokļu māju “Veiši” un “līvānietes” centrā un aiz upes. Iespējams paviesoties pagastnama iestādēs: pastā, bibliotēkā, pie ārsta palīga, mākslas skolas filiāles telpās, bērnudārzā “Pīlādzītis”, iepazīties ar bibliotēkā un skolā saglabātajiem novadpētniecības materiāliem. Gribas teikt ar pārfrāzētiem, lokalizētiem Raiņa vārdiem:
“Nevienam es skolu nedodu,
Tik tiem, kas cēla tās skaistumu,
Kas viņu lielu un stipru dara,
Tā galgausniešu sūrsūrā vara -
Tik Galgauskai es gribu to
paturēt!”
Ja tā nevarēja pastāvēt kā mācību iestāde, tad tai jākalpo savai Latvijai, sabiedriski nozīmīgam nolūkam. Tā nedrīkst nonākt pie “burkānu” un “sviestmaižu” tīkotājiem. Naudai par pārdošanu jāpaliek Galgauskas pagastam, kas cēla šo namu! Ar to var atbalstīt absolventu salidojumu organizēšanu ik pēc pieciem gadiem, algot cilvēku, kas glabās skolas materiālus un inventāru, ko nedrīkst izvazāt, iznīcināt. Lai to kā “burkanizācijas naudu” nepiesavinās netīrie koalīcijas lēmēji, kuri no sava naudas maka nav devuši nekā, lai ko sabiedrībai uzceltu. Vienmēr viņiem algas ir par mazām, bet sabiedrības labā saprātīgi lemt nespēj.
Mēs uzmanīsim, kā notiks skolas reorganizācija. Solījums par tikšanos ar Galgauskas sabiedrību vēl arvien netiek pildīts, tikai atrakstīšanās. Laikam bail, tieši acīs skatoties, melot, atbildēt uz daudzajiem jautājumiem. Vai nevajadzētu no sava posteņa demisionēt A.Šķēlam kā nespējīgam godīgi lemt skolu nākotni? Novada pašvaldības vadītājam N.Audzišam vajadzētu stingrāku mugurkaulu, lai viņu neloka tāds pakalpiņš kā V.Krauklis un citi. Bet E.Kanaviņai derētu atcerēties un izveidot to skolēnu sarakstu, kurus viņa ir atraidījusi no mācībām 2.vidusskolā, sūtījusi uz lauku skolām.
Par spīti graujošajai kaitniecībai Galgauskas skola staro un staros kā gaismas pils īstenībā un atmiņās!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaišais starojums paliks

Kategorijas