Nedēļa vēsturē

2019. gada 28. maijs 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz maiju pilnīgi citā laikmetā.

1945. gada 23. maijā Līneburgas (Vācijas ziemeļos) kara gūstekņu nometnē britu karavīru acu priekšā ampulu ar ciankāliju pārkoda otrais ietekmīgākais cilvēks nacistiskajā Vācijā – gestapo šefs, SS reihsfīrers Heinrihs Himlers. Pārģērbies vācu armijas seržanta formas tērpā, viņš izkļuva no Sarkanās armijas ielenktās Berlīnes un padevās angļu karavīriem, uzrādot dokumentus uz Heinriha Hitzingera vārda. Nometnē viņu atpazina viens no vācu gūstekņiem un paziņoja angļiem. Kad pie viņa barakā ienāca angļu karavīri un virsnieks paziņoja: “Mums ir pamats uzskatīt, ka jūs esat Himlers!” – viņš pasmaidījis atbildēja: “Manu zēn, jūs esat tikai kapteinis. Es vēlos, lai mani apcietina jūsu pulkvedis.” Tad pacēla pie mutes roku, pārkoda ampulu un, dažas reizes noraustījies, nomira. Dažas dienas vēlāk viņa līķi apraka nezināmā vietā un jebkādas apbedījuma pēdas tika likvidētas.

2003. gada 24. maijā Rīgā uz koncertzāles “Skonto” skatuves notika “Eirovīzija 2003” – dziesmu konkurss ar 26 valstu pārstāvju piedalīšanos (šobrīd – rekords). Tā bija pēdējā reize, kad konkurss norisinājās bez pusfināliem – vienā vakarā. Latvijas pārstāvji grupa “F.L.Y.” – Yana Kay, Mārtiņš Freimanis un Lauris Reiniks – ar dziesmu “Hello from Mars” ieņēma 24. vietu. Uzvarēja Sertaba Erinera (Turcija), otro vietu ieņēma Beļģijas pārstāve, trešo – ambiciozā grupa “t.A.T.u.” no Krievijas.
Latvija “Eirovīzijā” debitēja 2000. gadā, kad “Prāta vētra” ar “My Star” ieguva uzreiz trešo vietu. Divus gadus vēlāk konkursā triumfēja Marie N (Marija Naumova) ar “I Wanna”. Valters un Kaža 2005. gadā bija piektie, Aminata Savadogo 2015. gadā – sestā. Pārējos gados Latvijas pārstāvji nav izkļuvuši no pusfināliem.
1961. gada 25. maijā kādas ASV mazpilsētas laikraksts publicēja ziņu par automašīnas sadursmi ar miglainu lodi uz vienas no Minesotas štata maģistrālēm. Neizprotamais mākonis ar skaļu šņākoņu ietriecies mašīnā. Un izgaisis! Automašīna pēc šī uzbrukuma ilgu laiku bijusi ļoti karsta, tās karosēriju klājuši sīki caurumiņi.

1948. gada 26. maijā, vienpadsmit dienu pēc tam, kad jaundibinātajai Izraēlas valstij reizē uzbruka Ēģipte, Jordānija, Sīrija, Libāna un Irāka, Izraēlas pagaidu valdība izdeva dekrētu par Aizsardzības armijas (ivrita abreviatūra – CAHAL) radīšanu. Visas CAHAL neietilpstošās militārās struktūras tika pasludinātas par pretlikumīgām. Pirmais arābu–Izraēlas karš ilga vairāk nekā 13 mēnešu. Par uzvaru Izraēla maksāja dārgi: krita ap 4000 karavīru un 2000 mierīgo iedzīvotāju. Jau pašā sākumā Izraēla ieviesa obligāto karadienesta sistēmu gan vīriešiem, gan sievietēm, jo citādi nebija iespējams nodrošināt armiju ar pietiekamu kontingentu. Sieviešu korpusu izveidoja jau 1948. gada 16. maijā, par tā pirmo komandieri kļuva Krievijā dzimusī pulkvede Šošana Geršona, karojusi arī britu armijā.

1660. gada 27. maijā Dānija un Zviedrija Kopenhāgenā parakstīja miera līgumu, ko visi vērtēja kā izcilu Dānijas karaļa Frederika III panākumu. Viņš izturēja spēcīgu Zviedrijas – kādreiz Dānijas kolonijas, bet tagad Ziemeļeiropas spēcīgākās valsts – militāro spiedienu. Dāņi, nostiprinājuši savu floti, zviedriem pat sagādāja sāpīgu sakāvi. Ņemot vērā abu valstu spēku samēru, miera līguma noteikumi Dānijai bija visai cienījami. Tā zaudēja savas pēdējās teritorijas Dienvidzviedrijā – Skones provinci –, bet saglabāja tiesības iekasēt nodevu no kuģiem (izņemot zviedru), kas iebrauca Baltijas jūrā pa dāņu jūras šaurumiem. Šī nauda Dānijai bija vitāli nepieciešama, jo veidoja divas trešdaļas no visa karalistes budžeta. Līdz tam drūmais un tautā ne sevišķi mīlētais Frederiks uzreiz kļuva par populārāko cilvēku valstī un to arī izmantoja pilnā mērā. Dānijā monarhija formāli bija vēlēta, kaut gan par karali gandrīz vienmēr kļuva mirušā karaļa vecākais dēls. Frederiks atcēla vēlēšanas un 1661. gada janvārī ieguva neierobežotu augstāko varu valstī. Frederika iedibinātā absolūtā karaļa vara Dānijā nostiprinājās uz tālākajiem 200 gadiem.

1358. gada 28. maijā, kad Simtgadu karš starp Franciju un Angliju (1337–1453) risinājās pilnā sparā, uzliesmoja varena, par nepārtrauktām abu armiju laupīšanām saniknotu zemnieku sacelšanās. Sākusies nelielā apdzīvotā vietā kā trūcīgo zemnieku sadursme ar kārtējiem “viesiem”, Žakerija (no franču zemniekus nicinošās iesaukas “Jacques bonhomme” – ‘Žaks vientiesis’) drīz vien aptvēra milzīgu valsts daļu un kļuva par lauku zemnieku cīņu pret muižnieku patvaļu. Bet jau jūnijā Navarras Karla II Niknā muižnieku vienības sagrāva “žakus”. Sekoja izrēķināšanās, kas aiznesa desmitiem tūkstošus, arī sieviešu un bērnu, dzīvību. Nodots un ar viltu ievilināts ienaidnieku nometnē, moku nāvē mira sacelšanās dalībnieku vadonis Gijoms Kals.

1953. gada 29. maijā pulksten 11.30 pēc piecu stundu kāpiena 33 gadus vecais Jaunzēlandes biškopis Edmunds Pērsivals Hilarijs un 39 gadus vecais šerpa Tenzings Norgejs kā pirmie vēsturē sasniedza pasaules augstāko punktu – Everesta virsotni. Abi apkampās, Hilarijs fotografēja, viņš uzņēma arī pasaulslaveno attēlu ar Norgeju, kurš pacēlis virs galvas leduscirtni ar karodziņiem. Diemžēl nav fotogrāfijas, kurā uz “pasaules jumta” būtu redzams Hilarijs – Norgejs neprata fotografēt. Viņi izraka bedrīti sniegā, kurā nolika dāvanas kalna dieviem – cepumus, mazliet šokolādes, citus saldumus. Hilarijs nolika mazu krucifiksu, pēc tam vīri sāka garo atceļu lejup.
Ekspedīcija no Londonas ar 7,6 tonnām aprīkojuma devās ceļā februārī. Padomāts bija par visu – vieglas, mazas, bet vēja necaurlaidīgas teltis, jauns viegls, bet silts alpīnistu apģērbs, jauni apavi, speciāla barība ar lielu enerģētisko vērtību, kāpiena pēdējiem posmiem pildīta nevis smagajās konservu kārbās, bet gan vakuuma iepakojumā, jauni, vieglāki skābekļa baloni. Ieradušies Nepālā, alpīnisti kopā ar 400 pilnīgi apkrautiem vietējiem nesējiem 17 dienu gāja līdz Everesta pakājei. Pēc tam nelielas šerpu – rūdīto kalnu iedzīvotāju un alpīnistu pavadoņu – grupas nastas uznesa piecu kilometru augstumā uz bāzes nometni.
12. aprīlī sākās ceļa izlūkošana. Cīnoties ar ceļu augšup, alpīnisti un šerpas ierīkoja veselu virkni nometņu – citu par citu augstāk. No astotās 26. maijā briti Toms Bordilens un Čārlzs Evanss devās uz virsotni, bet pārguruši bija spiesti atgriezties, kaut līdz virsotnei bija atlikuši tikai simt metru. Tāpēc otrajai “trieciengrupai” ierīkoja vēl devīto nometni 8500 metru augstumā. Hilarijs un Norgejs pēdējam kāpumam startēja no tās – viņiem bija jāpieveic “tikai” 350 metru augstuma, bet tas prasīja piecas stundas. Pie pašas virsotnes viņus gaidīja, šķiet, nepārvarams šķērslis – pat ne vertikāla, bet izvirzīta 12 metru augsta klints siena. Laimīgā kārtā Hilarijs pamanīja, ka klints labajā pusē no tās ir daļēji atdalījies ledus bluķis un starp to un klinti izveidojusies šaura sprauga, kurā ar pūlēm varētu ietilpt cilvēks. Pa to arī alpīnisti, baidoties, ka ledus jebkurā mirklī varētu nobrukt, sasniedza “pasaules jumtu”.
Ik pa laikam uzvirmo debates – vai Hilarijs un Norgejs tiešām bija pirmie? 1924. gada 8. jūnijā iekarot virsotni devās divi angļu alpīnisti Džordžs Mellorijs un Endrū Ērvins. Novērotāji no zemākām nometnēm binokļos viņus pēdējo reizi redzēja punktā, kur līdz virsotnei bija palikuši tikai vairāk nekā simt metru. Neviens no abiem alpīnistiem neatgriezās. Mellorija ķermeni atrada 1999. gada 1. maijā 8155 metru augstumā, Ērvina mirstīgās atliekas tā arī nav atrastas. Alpīnistu bojāejas apstākļi nav skaidri, nav arī skaidrs, vai viņi gāja bojā, kāpjot augšup vai arī atgriežoties pēc virsotnes sasniegšanas. Neviena no veiksmīgajām ekspedīcijām virsotnē šo alpīnistu atstātās pēdas nav atradušas.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas