Jau skolas laikā “saslimis” ar koku

2019. gada 4. jūnijs 00:00

4906

“Esmu “slims” ar koku,” tā par sevi saka Laimonis Lapsa, kuru daudzi jau vairākus gadus pazīst kā izcilu kokamatnieku. Viņa izgatavotās koka karotes, koka pakaramos un citus koka priekšmetus pazīst ne tikai Latvijā, bet tālu ārpus mūsu valsts robežām.
Ar Laimoni tiekamies Lejasciema pagastā, kur viņš kopā ar sievu Ilzi saimnieko kopš 2012.gada. “Tas ir sievas dzimtas īpašums,” saka Laimonis. Viņš šo vietu sauc par savu laimīgo zemi, un tam nevar nepiekrist. “Te ir kā paradīzē!” saka Laimonis.
Un tur patiešām ir ļoti skaisti! Bijis gadījums, kad piebraukuši kaut kādi cilvēki ar džipu un piedāvājuši Laimonim ar sievu
50 000 latu, lai tikai pārdod šo vietu.

Divi ir, viņš būs trešais
Laimonis, vēl lāgā nesācis sarunu, jau aizrautīgi steidz rādīt “Dzirkstelei” koka gabalu, no kura taps tiltiņam marga, jo turpat pie salīdzinoši nesen uzceltā nama ir dīķis, kurā skaisti ziedus ver ūdensrozes. “Salnu vairs nebūs,” saka Laimonis. To viņš secina, raugoties uz ūdensrozes ziediem.
Laimonis aicina “Dzirksteli” mājā. Uz galda stāv dažādu izmēru Latvijas bērza tāss cibiņas. Tas ir jaunums, ko Laimonis pats vēl mācās apgūt. Viņš aicina ciemos pēc gada, tad būšot vairāk, ko rādīt un stāstīt. Skaisto bērza tāsi jau agrāk izmantoja sadzīvē. Laimonis zina stāstīt, ka zelts un sudrabs, ja to ieliek no bērza tāss izgatavotā cibiņā, neapsūbē, piens nesaskābst sešas dienas. Bērza tāss cibiņa ir kā termoss - cik aukstu ūdeni ieliesi, tik auksts tas arī būs, kaut arī cibiņa atradīsies saulē. Visiem cara armijas zaldātiem zābakos esot bijusi bērza tāss pēdiņa, jo tā neatļauj veidoties sēnītei un neļauj svīst kājai.
Strādāšanu ar bērza tāsi Laimonis apgūst pašmācības ceļā, skatoties video internetā. Viņš zina teikt, ka Latvijā bērza tāss cibiņas izgatavo divi cilvēki, viņš būšot trešais. “Cibiņu izgatavošanas sākums ir grūts. Daudz kurināju krāsni. Nesanāca,” smejoties saka Laimonis. Viņš stāsta, ka sākumā jādabū bērza tāss, un tagad pēc tām esot pats laiks doties mežā. Laimonis ir sarunājis, ka tad, kad Latgalē griezīs cirsmas, tad brauks tur pēc tāsīm.
“Tas ir ārprāts, ko no bērza tāsīm var taisīt! Rokassomiņas, rokassprādzes, maizes kastes, rotaļlietas,” stāsta Laimonis.

Tirgošanās – īstas “zobu sāpes”
Laimonis ir laimīgs cilvēks. Kāpēc? Darbs ar koku ir viņa sirdslieta. “Neviens vergs laimi nenes. Tas nozīmē - nekas nesanāktu, ja es ar varu kaut ko darītu,” saka Laimonis, kurš jau skolas laikā “saslimis” ar koku un, kā pats smejas, “slimo” joprojām. “Tas ir uz mūžu,” saka Laimonis.
Savu pirmo koka karoti viņš darinājis trīs dienas. Tagad šis process aizņem vienu stundu. Laimonis darina gan pavisam mazas koka karotītes, gan tādas, kas divus metrus garas, bet vēl lielāku, kas bijusi kā kauss, nopircis kāds restorāns Maskavā. Pašam mājās savu darināto lietu Laimonim ir maz, jo viss tiek pārdots. Ar savu saražoto produkciju viņš Latviju izbraukājis krustu šķērsu, visvairāk viņam patīk Latgalē, jo “tur dzīvo cilvēki ar lielo burtu”. Un Latgalē, kā novērojis Laimonis, pērk praktiska lieluma viņa darinātās koka karotes. Savukārt Liepājā savulaik pirkuši lielās karotes, kuras ir kā suvenīri. Bet, kad tuvojas ievārījumu vārīšana laiks, tad pieprasījums ir arī atbilstošām koka karotēm.
Pa šiem gadiem Laimonis ir saražojis ļoti daudz lietu, bet bagāts, kā pats smejas, nav ticis. Tirgošanās viņam ir īstas “zobu sāpes”. “Es nemāku tirgoties, nemāku pārdot,” atzīst kokamatnieks.
Viņš stāsta atgadījumu, kad ar savu preci bija aizbraucis uz kādu izstādi Ķīpsalā. “Man tur bija stūrītis, kur tirgoties. Skatos, ka tur arī vēl bez manis tirgo koka karotes, un ieraugu, ka tās ir manas karotes, jo savas darinātās karotes pazīšu ar aizsietām acīm! Tikai uz tām skaisti bija iededzināts nosaukums “Auseklītis”. Es tās karotes pārdevu par 7 eiro, tur tirgoja par 27 eiro. Un tā arī cilvēki tās nopirka par 27 eiro. Prasīju tai meitenei, kura tirgoja: kas jums taisa? Viņa atbildēja: ai, mums tur viens puisis. Tad es teicu viņai: man atnest parādīt jums savas karotes?!” stāsta Laimonis.
Nesen viņš devies tirgoties uz Liepāju. Vienu brīdi pārdošanu uzticējis mazmeitai, kura mācējusi koka karoti, par kuru pats Laimonis prasa 2 eiro, notirgot trīs reizes dārgāk. Tirgojoties ir piedzīvoti arī mirkļi, kad pienāk pircēji un sakot, lai nestāstot, ka pats taisījis un tas ir roku darbs. “Viņi netic,” stāsta Laimonis.
Viņš arī novērojis, ka viņa izgatavotos mieturus, ko izmanto olu un putukrējuma putošanai, Brīvdabas muzejā ļoti pērk ķīnieši un japāņi. “Pienāk viens, zvana uzreiz citiem un izpērk momentā. Es viņiem rādu, kam tie domāti, bet, cik noprotu, viņi tos izmanto kaut kam citam. Kam? Nezinu,” stāsta Laimonis.

Ir svarīgi izjust koku
Laimonis strādā ar vienkāršiem instrumentiem - cirvi un zāģi. “Man nav pat lentzāģa,” viņš saka. Kad dodas ogot vai sēņot, kas viņam ļoti patīk, aiz zābaka vienmēr aizbāzts salocīts zāģītis - ja nu noder! “Ieraugi mežā koku, un uzreiz saproti, kas no tā būs,” saka Laimonis.
Pirms vairākiem gadiem viņš iesaistījies kādā projektā, kur par Eiropas fondu naudu vajadzējis padalīties ar savām kokamatnieka prasmēm un zināšanām. Mācības notikušas kādā mūsu novada skolā. Sākumā atnākuši 12 cilvēki, bet līdz beigām palicis viens puisītis un kāda skolotāja. “Kad sāc rādīt, kā tas ir, cik tas aizņem laika, ar to arī viss beidzas,” ir pārliecinājies Laimonis, kurš ir ar mieru dalīties zināšanās, kaut gan visas nianses, kā viņš izgatavo koka karotes, neatklāj. To, kā izslīpēt koka karotes vidiņu, viņš patur noslēpumā. Bet vienu gan viņš uzsver – ir svarīgi izjust koku. Protams, gadās, ka arī nesanāk iecerētais. Tad esot sāpīgi, bet tāpēc viņš rokas nenolaiž. “Ideju man ir daudz, bet nevaru visu paspēt. Kāds zog laiku,” smejas Laimonis.
Visvairāk viņam patīk taisīt, ja ir konkrēts pasūtījums. Piemēram, atnāk ar vecu karoti un lūdz izgatavot tieši tādu pašu, lai būtu identiska. “Tad ir bauda taisīt!” atzīst Laimonis.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jau skolas laikā “saslimis” ar koku

Kategorijas