Nedēļa vēsturē

2019. gada 4. jūnijs 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz maiju un jūniju pilnīgi citā laikmetā.

1431. gada 30. maijā tūkstošiem ziņkārīgo pulcējās Ruānas centrālajā laukumā vērot, kā sadedzina sievieti, kura vedusi cīņā tūkstošiem karavīru, – Orleānas jaunavu Žannu d'Arku.
12 gadu vecumā dzimtajā Domremī ciemā no zeltaina vibrējoša atspīduma ģimenes dārzā Žanna sāka dzirdēt noslēpumainu balsi. Tā lika meitenei būt dievbijīgai, cītīgi apmeklēt baznīcu. Vēlāk sarunas kļuva biežākas, Žanna sāka saskatīt eņģeļu sejas. Sākumā to instrukcijas bija neskaidras, bet kļuva arvien konkrētākas: “Dievs tevi izredzējis, lai tu glābtu Franciju, padzītu ienaidniekus un padarītu kroņprinci Šarlu par karali.”
Plosījās Simtgadu karš, angļi kopā ar sabiedroto – Burgundijas hercogu – bija iekarojuši pusi Francijas teritorijas. Valsts bija bez karaļa, kroņprinča autoritāte bija maza. Žanna pēc 11 dienu ceļojuma cauri ienaidnieka teritorijai nokļuva pie kroņprinča, nometās ceļos un teica: “Cēlo troņmantniek, esmu Dieva izredzēta glābt Franciju un palīdzēt jums tapt kronētam par karali” un vārdu pa vārdam atkārtoja lūgšanu, ko Šarls bija izteicis kādā novembra dienā, viens pats esot savā istabā. Meitene lūdza piešķirt viņai armiju, lai varētu doties atbrīvot angļu aplenkto Orleānu.
Kroņprincis, apspriedies ar garīdzniekiem, noticēja. 1429. gada aprīļa beigās pie Orleānas ieradās 3500 vīru liels Žannas franču karaspēks un padzina angļus. 18. jūnijā karaspēks iznīcinoši sakāva angļus pie Patē, un ceļš uz tradicionālo franču karaļu kronēšanas vietu Reimsu bija brīvs. Kronēšanas brīdī Žanna bija blakus karalim.
Sekoja virkne vairs ne tik nozīmīgu uzvaru, arī zaudējums un smags ievainojums kaujā pie Parīzes. 1430. gada pavasarī balsis atkal uzrunāja Žannu un pavēstīja: “Tevi sagūstīs pirms Vasaras saulgriežiem.” Cīņās pie Kompjeņas pilsētas viņu sagūstīja burgundieši un, nesagaidījuši no Šarla tādās reizēs ierasto izpirkšanas maksu, pārdeva to angļiem. Pēc vairāku mēnešu ilgas pratināšanas Žannu atzina par raganu un Dieva zaimotāju un 19 gadu vecumā sadedzināja. 25 gadus pēc liktenīgā sārta jauna tiesa Žannu pilnībā attaisnoja, 1920. gadā pāvests Benedikts XV viņu ieskaitīja svēto kārtā.
Žannas nāvi pavada noslēpumi. Vai tiešām Francijas karalis varēja atļauties nodot visas tautas dievināto varoni? Viena no sazvērestības teorijām apgalvo (tiek minēti arī fakti!), ka Žannu slepeni izpirka, viņas vietā sadedzināja citu sievieti, bet viņa ar Žannas d'Ambuazas vārdu dzīvoja vēl ilgus gadus.

1970. gada 31. maijā jaunajā Brazīlijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā Braziljā iesvētīja ultramoderno katedrāli Metropolitana Nossa Senhora Aparecida.
Apaļā celtne, ko vainagoja augsts smalks krusts, it kā atveido Pestītāja ērkšķu vainagu. Katedrāle iegremdēta trīs metrus dziļi zemē, tās apkārtmērs pie pamatnes ir 79 metri. Debesīs tiecas 16 liesmu mēles simbolizējoši dzelzsbetona balsti, starp tiem “peld” vitrāžas logi, kas telpu sargā no tropiskās saules. Galvenajai zālei ir satriecoša akustika – kad tā ir tukša, no diametrāli pretējiem punktiem var sarunāties čukstus.

1494. gada 1. jūnijā pirmo reizi rakstiskajos avotos minēts skotu viskijs: ar rakstisku rīkojumu Tironiešu ordeņa mūkam Džonam Koram no Lindoras abatijas izdoti apmēram 560 kilogrami miežu iesala akvavita izgatavošanai. Šādā vārdā (no latīņu “aqua vitae” – dzīvais ūdens) toreiz Eiropā dēvēja stipros alkoholiskos dzērienus. Skotu valodā šis apzīmējums skanēja “uiste beata” un angļu izrunas ietekmē pamazām pārvērtās par “whisky”.
Ar dzēriena destilēšanu pamatā nodarbojās bijušie mūki, kuri pēc tam, kad Skotija kļuva par protestantu zemi un klosteri tika slēgti, stiprā alkohola izgatavošanu padarīja par savu pamatnodarbošanos, bet pašu viskiju – par īstu tautas dzērienu. Tiesa, īri apstrīd skotu prioritāti šajā jomā – pēc viņu uzskatiem, pirmā viskija izgatavotāja gods pienākas īru tautas nacionālajam svētajam – svētajam Patrikam.

1944. gada 2. jūnijā angļu laikraksts “Daily Telegraph” nonāca sarežģītā situācijā – publicētā krustvārdu mīkla saturēja slepenas militārās operācijas kodētos nosaukumus. 6. jūnijā angļu valdība paredzēja piecās Francijas piekrastes zonās ar kodētiem nosaukumiem Jūta, Omaha, Goulda, Džuno un Svorda izcelt angļu karaspēka desantu. Visu operāciju sauca “Overlord”.
Varam iedomāties, kāds bija militāristu pārsteigums un niknums, ieraugot vienas no lielākajām Londonas avīzēm lapaspusēs visus ļoti slepenās operācijas kodētos nosaukumus! Sākās izmeklēšana, bet armijas izlūkdienests tā arī neatrada ne mazāko informācijas noplūdi. Krustvārdu mīklas autors vienkāršs galvaspilsētas skolotājs par notikušo bija ne mazāk satriekts kā speciālie dienesti.

1789. gads 3. jūnijā no Čipevainas forta pie Atabaskas ezera pa Vergu upi četrās kanoe laivās ceļā devās Aleksandra Makenzija ekspedīcija.
A. Makenzijs dzimis Skotijā ap 1755. gadu. Kad zēnam bija 10 gadu, ģimene pārcēlās uz ASV. Pēc pieciem gadiem viņš sāka strādāt ziemeļaustrumu zvērādu kompānijā un tās uzdevumā 1788. gadā dibināja faktoriju, no kuras izauga Čipevainas forts. Klausoties indiāņu stāstus par lielām upēm, kas plūst uz ziemeļrietumiem, viņš nodomāja: varbūt tās palīdzēs atklāt ziemeļrietumu ūdens ceļu – Atlantijas un Klusā okeāna savienojumu cauri Ziemeļamerikas kontinentam?
Kopā ar desmit biedriem dodoties uz ziemeļrietumiem pa Vergu, Makenzijs nonāca Lielajā Vergu ezerā un atklāja no tā iztekošu upi, kā vēlāk noskaidrojās – pašu garāko Kanādā (4200 km). Pa to braucot, viņš upes vidustecē atklāja Makenzija kalnus kreisajā krastā un Franklina kalnus – labajā. Kad bija sasniegta upes delta pie Ziemeļu Ledus okeāna, no meklētā ūdens ceļa nebija ne vēsts, un ceļotājs sarūgtināts to nosauca par Vilšanās upi (vēlāk tā ieguva sava atklājēja vārdu). Meklējot cerēto ūdens ceļu, Makenzijs 1792.–1793. gadā kā pirmais eiropietis sauszemes pārgājienā šķērsoja Ziemeļameriku no Sentlorensa līča austrumos līdz Šarlotes līcim rietumos un vēlāk šo maršrutu atkārtoja pretējā virzienā. 1802. gadā Makenziju par atklājumiem paaugstināja par bruņinieku un piešķīra viņam sera titulu. Ceļotājs atgriezās Skotijā, kur 1820. gada martā mira.

1917. gada 4. jūnijā Anglijas karalis Džordžs V dibināja “visizcilāko” (“The Most Excellent”) Britu impērijas apbalvojumu – ordeni ar devīzi “Par Dievu un impēriju” personām, kuras devušas jūtamu ieguldījumu tēvzemes aizstāvēšanā, bet tieši kaujas darbībās nav piedalījušies. Speciāli tika atrunāts, ka ar šo ordeni var apbalvot arī sievietes.
Ordenim ir piecas pakāpes. Ar divām augstākajām apbalvotie tiek iecelti impērijas bruņinieku kārtā un iegūst tiesības savam uzvārdam pievienot titulu “sers” vai “lēdija”. Ordeņa kavalieru skaits jau ir lielāks par 100 tūkstošiem, un to vidū ir visdažādāko tautību, kārtu un profesiju pārstāvji – piemēram, kinorežisors Stīvens Spīlbergs, čellists Mstislavs Rostropovičs, kā arī Šerloka Holmsa lomas atveidotājs padomju kinoseriālā aktieris Vasilijs Ļivanovs, kuru pat Anglijas karaliene Elizabete II uzskata par labāko populārā angļu literārā varoņa atveidotāju.

1910. gada 5. jūnijā mira amerikāņu rakstnieks O. Henrijs (Viljams Sidnijs Porters, dzimis 1862. g.). Viņš nav mācījies pat koledžā, un tomēr ne mazāk kā pusē no pasaules universitātēm viņa darbus analizē kā 20. gadsimta prozas paraugus. Rakstnieka literārais pseidonīms bija vienīgais, ko viņš atcerējās no fizikas stundām – skolotājs, liels ASV patriots, vai katru stundu pieminēja izcilo amerikāni fiziķi Džozefu Henriju: “O! Henri! Viņš paveica to un to! O! Henri! Viņš atklāja to un to! O! Henri!…”

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas