Atklāti par politisko virtuvi

2019. gada 7. jūnijs 00:00

3056

Pirms mēneša izpilddirektores amatu vietējā pašvaldībā ir atstājusi Guna Švika - cilvēks ar diviem maģistra grādiem, ar 20 gadu pieredzi pašvaldības darbā. Šī pieredze ir gūta gan kādreizējā Gulbenes rajonā, gan tagadējā novadā.
Viņa aizgāja inteliģenti, bez skaļas durvju aizciršanas. “Dzirkstelei” G. Švika saka – šobrīd dienas vada puķu dārzā un kopā ar vīru, bērniem, mazbērniem. “Es pat nevarēju iedomāties, ka jutīšos tik labi!” viņa atzīst, piebilzdama, ka dzīvē līdz šim darbs pats ir viņu atradis. Arī tagad jau bijis jauns piedāvājums, taču šobrīd G.Švika vēl nesteidzoties. Tajā pašā laikā viņa atzīst – vecuma pensija vēl ir diezgan tālu.
- Vai jūs piespieda aiziet?
- Nevar jau tā piespiest. Es savu darbu darīju pēc labākās sirdsapziņas. Taču nenoliedzu, ka saruna ar mani notika. Tā bija saruna ar vietējiem deputātiem, kuras laikā runājām par daudz ko. Tomēr lēmumu pieņēmu es pati. Pavēlēt man neviens neko nevarēja, jo neesmu izdarījusi nekādus noziegumus. Kas mani pamudināja rakstīt atlūgumu? Tajā sarunā es sadzirdēju priekš sevis vēl nekad nekur nedzirdētu jaunumu. Izrādās, deputāti uzskata, ka visām idejām, visām iniciatīvām ir jānāk no pašvaldības administrācijas darbiniekiem. Tātad izpilddirektoram ir jābūt tam cilvēkam, kurš saka priekšā deputātiem, kas viņiem ir jādara. Pamatojums bija tāds, ka deputāti ir ievēlēti pašvaldībā uz četriem gadiem un viņiem vajag priekšāteicēju. Es tā noteikti nebūšu – to es sapratu. Kamēr vien tiku strādājusi izpildvarā, vienmēr tiku uzskatījusi – mans pienākums ir realizēt deputātu idejas. Atliek novēlēt, lai nākamajam izpilddirektoram šajā pašvaldībā izdodas kļūt par deputātu autoritāti un padomdevēju.
- Ir arī tāds uzskats – līdz ar jaunu deputātu sasaukumu jānomainās amatpersonām izpildvarā.
- Jā, tāds modelis varētu būt, bet mūsu valstī spēkā esošie normatīvie akti to neparedz un tāpēc Latvijā arī šāda prakse nav paredzēta. Valstī sistēma ir veidota tā, ka izpildvara ir atdalīta no politiskās varas. Tā būtu jābūt, un šādas pozīcijas būtu jānostiprina. Taču mūsu novadā šobrīd politiskā vara ļoti izteikti grib kārtot izpildvaras jautājumus un nerisināt pati savējos. Politiskajai varai nebūtu jājaucas izpildvaras darbā.
Tajā pašā laikā redzu un pieļauju, ka politiskās partijas Latvijā pamazām panāks, ka līdz ar deputātu sastāva maiņu ir jāmainās arī pašvaldības izpilddirektoram. Tas nav labi, ka politiskās partijas virza savus cilvēkus uz izpildvaru.
Riskus saskatu arī tur, ka šobrīd pašvaldības darbinieki var būt deputāti. Uzskatu – tā nevajadzētu. Esmu paudusi šos savus uzskatus arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Nav vienkārši un bieži vien nav ētiski būt par pašvaldības darbinieku un vienlaikus arī par vietējās varas deputātu. Uzskatu arī, ka izpildvaras vadošajiem darbiniekiem nekādā gadījumā nevajadzētu sastāvēt politiskajās partijās.
- Jums tika pārmests, ka šogad pametāt novārtā novada svētku rīkošanu.
- Novada svētku tradīcijas iedibināšanu uzskatu par vienu no saviem labi padarītajiem darbiem, ar ko lepojos. Tā bija izauklēta ideja reizē ar Gulbenes novada pašvaldības veidošanos. Uzskatu – mums ar Edīti Siļķēnu kopā labi izdevās izveidot šo tradīciju. Jāpiebilst, ka tolaik es biju projekta vadītāja procesam, kura rezultātā kādreizējā rajona vietā izveidojās viena liela pašvaldība. Protams, ne jau viena es to paveicu, bet kopā ar kolēģiem! Un ir prieks, ka mums kopā viss izdevās. Šodien, kad citur Latvijā ar bažām gaida, ko nesīs kārtējā reģionālā reforma, Gulbenes novads var dzīvot mierīgi jau esošajās savās robežās.
Novada svētku ideja bija veidot kopības sajūtu, apvienojoties 13 pagastiem un pilsētai. Lai cilvēki saprastu, ka mums kopā ir jādzīvo, jāstrādā un kopā arī jāsvin svētki! Kopā ar E.Siļķēnu mēs noorganizējām gandrīz visus novada svētkus, cik tie ir bijuši. Viņa vairāk strādāja pie mākslinieciskā satura, es – pie saimniecisko, organizatorisko jautājumu risināšanas. Tas bija komandas darbs. Cilvēku atsauksmes bija labas. Bija šī saliedētības sajūta. Arī šogad, neņemot vērā dažādas grūtības, es biju gatava novest līdz galam novada svētkus. Es vienmēr biju radusi ikvienu darbu, ko sāku, novest līdz rezultātam. Tā mani bija savulaik mācījis kolēģis Nikolajs Stepanovs. Viņš vienmēr atgādināja, ka par instrukcijām svarīgāks ir dotais solījums un pienākuma apziņa. Nezinu, kur un kā radās doma, ka novada svētku šogad tomēr nebūs. Man personīgi par to paziņoja novada domes priekšsēdētājs Normunds Audzišs. Tā ka tas nebija mans lēmums.
- Bija iepriekšējā domes priekšsēdētāja Andra Vējiņa pārmetumi par kļūdām svētkos, par izmaksām!
- Tie, kuri nodarbojas ar pasākumu organizēšanu, ļoti labi zina, ka neiet viss kā pa diedziņu. Reizēm skatītāji to pat nenojauš, taču organizētāji zina, kas nav tā, kā vajadzētu. Par dārdzību... Sākotnējais uzstādījums bija tāds, ka novada svētkos nav par dārgu cenu nopirktu profesionālo mākslinieku. Novada svētku radītāji un svinētāji esam mēs paši visi kopā, piesaistot kādu vai kādus slavenus novadniekus! Protams, tas ir arī liels slogs amatiermākslas kolektīviem, jo rosinājām katram pagastam parādīt sevi. Taču svētku norises laikā visas problēmas, gatavošanās smagums gaisa. Tajā pašā laikā šādu svētku izmaksas nav mazas. Tās ir reālas! Samaksa viesmāksliniekiem, dažāda aprīkojuma iegāde, skatuves uzstādīšana, apskaņošana, gaismas, solu atvešana, cilvēku pārvadāšana, tualetes, atkritumu izvešana – tas viss maksā daudz. Galu galā arī par autortiesībām ir jāmaksā! Šogad nenotikušajos novada svētkos bija iecerētas dažādas aktivitātes, kam nepieciešami līdzekļi. Tā kā Lizumā nav speciālas vietas vasaras pasākumiem, tad stadiona un parka pielāgošana arī prasa finanses. Vajadzētu galdus atvest! Vajadzētu daudz ko! Pareizi vai nepareizi, ka atteicāmies no novada svētkiem, – to es tagad apgalvot negribētu. Lai katrs spriež pats! Runājām, ka jāmaina novada svētku koncepcija. Bet vai vajag kaut ko šiku, ļoti greznu, par to jālemj nākamajiem organizatoriem. Bet tad jau tas būs koncerts ar viesmāksliniekiem, nevis pašu līdzdalība sev rīkotos svētkos. Varbūt tā arī vajag. Droši vien, ka visas metodes ir labas.
- Novada pašvaldībā notiek strauja paaudžu maiņa. Piekrītat?
- Uzskatu, ka jebkurā kolektīvā ir jābūt gan ļoti jauniem, gan vidējās paaudzes, gan pieredzējušiem darbiniekiem. Tikai tā var iet uz priekšu un attīstīties. Runājot par pašvaldības administrāciju, uzskatu, ka ilgu laiku tā arī ir bijis. Brīdī, kad vēl strādāju pašvaldībā, administrācijā mums pirmspensijas vecumā bija kādi pieci darbinieki, bet darbinieki vecumā līdz 50 gadiem bija 2/3 no kolektīva. Tā tam ir jābūt. Tomēr nedrīkstētu arī pazaudēt priekšgājēju labās iestrādes.
Laikam ir dabiski, ka jauniešiem gribas un vajag parādīt un pierādīt sevi. Varbūt pat liekas, ka vajag darīt citādi. Taču reizēm tas izvēršas par situāciju, kad no jauna tiek izgudrots jau esošs divritenis. Tāpēc svarīgi ir tomēr censties citam citā ieklausīties un darīt kopā. Pieredzējušajiem darbiniekiem ir jāklausās jaunajos par viņu idejām un otrādi, lai zinātu, kā ir bijis, kas ir veicies un kas nav veicies. Ja tā notiek, ir laba sazobe un darbi virzās uz priekšu. Šajā sasaukumā ne vienmēr tas ir izdevies.
Latvijā mums ir daudz jaunu, izglītotu, gudru cilvēku. Viņi ir mūsu valstij un arī mūsu pašvaldībai vajadzīgi. Taču ir viens “bet”. Izglītoti jaunie cilvēki šodien nereti “ielec” atbildīgos amatos bez iepriekšējas prakses. Jaunie grib sevi realizēt, bet pietrūkst dzīves pieredzes. Un tad piepeši viņi saskaras ar dokumentu kalniem, ar milzīgu birokrātiju. Tāpēc pareizāk būtu karjerai augt pamazām, sākot no apakšas uz augšu. Tad arī ir labi redzams, kurš ātri izaug, kurš pamazām. Jāņem vērā, ka pašvaldības darbs ir specifisks, tajā pašā laikā – plašs un daudzpusīgs. Ja kāds domā, ka tur nu gan nav, ko darīt, viņš maldās. Pašvaldībā ir jāstrādā ar lielu atbildību un atdevi. Ir jābūt gatavam ziedot arī savu personisko laiku, brīvdienas, svētku dienas, atraujot sevi no ģimenes. Tas nav viegli un nav vienkārši. Ja cilvēks nav uz to gatavs, nevajadzētu izvēlēties strādāt pašvaldībā.
- Par Lienīti Reinsoni var teikt, ka viņa ir izaugusi līdz izpilddirektores amatam?
- Tā ir. Šobrīd Lienīte ir augstu novērtēta no deputātu, no kolēģu puses pašvaldības administrācijā. Jāstrādā būs tā, lai šis labais novērtējums tiktu saņemts arī no visas sabiedrības, no iedzīvotājiem. Lai tas notiktu, sabiedrībai ir jāredz pašvaldībā paveiktie labie darbi. Ļoti ceru, ka viss izdosies. Es novēlu to!
- Pašvaldībā sen jau bija vajadzīgs izpilddirektora vietnieks?
- Sandis Sīmanis kā vietnieks vairāk nodarbosies tieši ar administrācijas darba vadīšanu. Tas ir darbs, kas saistīts ar dokumentu gūzmu.
Jau tajā brīdī, kad mēs 2009.gadā izveidojām Gulbenes novada pašvaldību, kurā uzreiz bija vairāk nekā 50 pašvaldības iestāžu, uzskatīju - izpilddirektoram ir nepieciešams vietnieks. Novads ir liels! Izpilddirektors ir tas cilvēks, kuram ir jārauga, lai visi deputātu lēmumi tiktu realizēti dzīvē, lai visi iecerētie projekti virzītos uz priekšu, lai ikdienas darbi ritētu ne tikai administrācijā, bet arī katrā pašvaldības iestādē! Viens cilvēks tam visam izsekot līdzi nespēj. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, turpinoties centralizācijai, laukos samazinās darbinieku skaits, bet centrā palielinās, jo visas funkcijas ir jāveic.
Par šābrīža situāciju administrācijā runājot, nezinu, vai pareizi bija, ka vienlaikus tiek iecelts ne tikai jauns izpilddirektors, bet arī vietnieks. Varbūt Lienītei sākumā vajadzēja pāris mēnešus pastrādāt jaunajā amatā, lai saprastu, kas un kā. Un pēc tam domātu par vietnieka izraudzīšanos. Es vismaz viņas vietā tā būtu darījusi. Gan Lienīte, gan viņas vietnieks Sandis ir labi cilvēki, kuri spēj strādāt vadošos amatos. Viņu stiprās puses ir dokumentu, instrukciju pārzināšana. Vai viņi būs tikpat spēcīgi praktiskajā, saimnieciskajā novada pārvaldīšanā, kas tomēr ir pati galvenā izpildvaras vadības funkcija?
Ir bijušas diskusijas par to, ka administrācijas darbinieki nav pietiekami instruēti un reizēm nezina, kā ir jārīkojas. Es, būdama izpilddirektore, tiku par to kritizēta. Protams, instrukcijas ir vajadzīgas. Taču jāsaprot – novada iedzīvotājiem nav nekādas atšķirības, vai administrācijā ir par kādu instrukciju vairāk vai mazāk. Patiesībā administrācijā strādā zinoši darbinieki, kuri pārzina to, ko dara. Esmu par to pārliecināta.
- Ir dzirdēts, ka pašvaldības administrācijas kolektīvs nav nemaz tik saticīgs.
- Svarīga ir politiskās varas attieksme. Pašvaldības administrācijas darbinieki katrs ir savā vietā un dara savu darbu. Taču, ja skan pārmetumi, ka “jūs jau neko nedarāt”, “jūs darbalaikā staigājat pa veikaliem”, tas psiholoģiski iespaido. Rodas nervozitāte. Un tad jau cilvēkus saliedēt kolektīvā kļūst grūti. Protams, ne viss ir ideāli, taču viena pagale nekad nedeg.
Prasībās pret darbiniekiem, pret kolektīvu kopumā būtu jāvalda nosvērtai attieksmei. Jāsaprot, ka administrācijā strādā izglītoti cilvēki, visi ir speciālisti, visi ir personības. Katram ir savas domas, sava emocionālā pasaule. Katram viņa darbs, viņa pārstāvētā joma šķiet pati svarīgākā pašvaldībā. Līdz ar to ir arī zināms iekšējās konkurences gars kolektīvā. Un tas nav nemaz slikti. Ja politiskās varas pārstāvji novērtē administrācijas darbinieku veikumu, ja prot ar vienlīdz lielu cieņu vienkārši pateikt paldies gan sētniekam, gan speciālistam, ir prieks strādāt.
Bet mēs kolektīvā pēdējos divos gados mocījāmies ar sajūtu, ka nekas nav izdarīts pareizi, nekas nav sasniegts. Tā arī nekļuva skaidrs, kas tad ir jādara citādāk. Ja politiskās varas pārstāvjiem pašiem pietrūkst pārliecības par to, ko tad viņi vēlas sasniegt un kādā veidā, nav taisnīgi vainu uzvelt izpildvarai.
- Arī sabiedrībā tad veidojas neizpratne.
- Sabiedrība gaida, kad politiskās varas pārstāvji skaidros savus lēmumus. Sabiedrība to gaida no tiem, par kuriem ir balsojusi. Es aicinātu iedzīvotājus ne tikai klausīties politiķu runās, bet pašiem skatīties un vērtēt, ko katrs deputāts iepriekš ir paveicis, vai ir kaut ko darījis sabiedrības labā.
Kā darbs ir organizēts novada pašvaldībā, kādi saistošie noteikumi vai instrukcijas ir spēkā, vai iet viegli vai grūti - tas visu sabiedrību maz interesē. Katrā ziņā tā nav prioritāte.
Vēl sabiedrībai svarīgi ir saprast, kas tālāk notiks ar novada lauku teritoriju. Tur dzīvo 2/3 novada iedzīvotāju! Kas ar viņiem būs? Kas tālāk būs ar pagastiem? Kad veidojām novada pašvaldību, uzsvērām domu par pagastu kā struktūrvienību saglabāšanu ar vietējām pārvaldēm. Iepriekšējie novada domes priekšsēdētāji respektēja vietējās kopienas un viņu sasniegumus, ieguvumus. Kaut ko atņemt šīm kopienām, centralizēt – tā var darīt un tā ir darīts, un jāturpina, bet vispirms tomēr vajag septiņreiz nomērīt. Bīstami ir aizskart vietējo iedzīvotāju jūtas, pašcieņu. Man tas bija smagi un kļuva vēl par vienu iemeslu, lai rakstītu atlūgumu un atstātu izpilddirektores amatu. Varbūt to uztvēru personiski tāpēc, ka pati jūtos piederīga šādai vietējai kopienai, kura daudz ko ir darījusi, domājot par iedzīvotājiem.
Katram pagastam ir kaut kas savs, sava odziņa. Mēs nevaram visus nonivelēt vienādus. Jāsaprot, ka pašvaldībā no ekonomiskā viedokļa daudz kas nav izdevīgi. Ja rēķinām un vadāmies tikai pēc finansēm, visizdevīgāk būtu pilnīgi visu centralizēt un vadīt no centra. Taču nekad cilvēki centrā nevar būt Dieva vietā un zināt vajadzības, kādas ir pašā tālākajā nostūrī dzīvojošajiem cilvēkiem. Cilvēciskais faktors nedrīkstētu palikt aiz borta. Vēl uzskatu – katrā pagastā ir jāsaglabā iespēja iedzīvotājiem uz vietas pārvaldē veikt visus norēķinus un maksājumus. Tik drīz vēl laukos nebūs tā, ka visi cilvēki lietos internetu un izmantos to maksājumu veikšanai. Ar to ir jārēķinās. Lauku cilvēki grib un gribēs par visu maksāt skaidrā naudā. Ne jau visiem ir bankas kartes. Daudziem pensiju joprojām piegādā pasts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atklāti par politisko virtuvi

Kategorijas