Dāvina vēl vienu filmu dzimtajai Gulbenei

2019. gada 11. jūnijs 00:00

1821

Dāvina vēl vienu filmu dzimtajai Gulbenei

„Pirms skatāmies filmu, vēlos jums kaut ko atklāt. Kad sākām filmēšanu, jau zināju tās ieceri un nosaukumu. Bet ir viena būtiska lieta, ko es nezināju. Nezināju to, ka filmas varoņi atdos savu sirdsdegsmi un dzīvos tai līdzi. Viņi bija gatavi pat trijos naktī braukt filmēties! Tas bija pat vairāk, nekā es lūdzu, tāpēc to ļoti novērtēju,” atklāj Lauma. Viņa atzīst, ka filma ir ne tikai par trim novadniekiem, bet arī par mums visiem.

Tā ir kā relikvija
“Filma ir interesanta. Bija neparasti vērot sevi no malas, jo pilnībā uzticējos filmas veidotājām un nekur neiejaucos ar saviem faktiem vai iebildēm. Laumai viss bija sagatavots tā, kā viņa bija iecerējusi. Iepriekš nebiju redzējis nevienu kadru. Tagad šķiet, ka varbūt varēju kaut ko vairāk pateikt. Bet patika. Ir labi, ka kaut kas paliek. Tā ir kā relikvija,” par filmu saka N.Indzeris. Viņš ir gandarīts, ka drīz filmu varēs skatīt televīzijā visā Latvijā.
“Ļoti patika. Sevišķi sirsnība un patiesums, kas ir jūtams filmā. Mums visiem bija viena bāze - jautājumi, uz kuriem centāmies atbildēt. Atbildēs daudz kas izskanēja līdzīgi – svarīga ir mīlestība, sirdsbalss. Ticība sev, mīlestībai, talantam un darbam. Tāds bija kopsaucējs visam. Filma, manuprāt, ir kaut kas jauns un apsveicams, tāpēc paldies meitenēm par lielo darbu! Lai gan nebija viegli atrast laiku filmēšanai, uztvēru to kā pagodinājumu. Tas bija fantastiski!” secina R.Freimanis.

Pasniedz balvu
“Skatoties filmu, varam iejusties šo personību dzīvē. Tā vismaz ar vienu kāju ļāva iekāpt viņu darba kurpēs, iepazīt to un aizdomāties par dažām lietām. Filma ir tiešām brīnišķīga ar atziņām, no kurām mēs katrs varam mācīties! Filma ir uzņemta īstajā brīdī, jo pēc desmit gadiem šie kungi droši vien stāstītu pavisam kaut ko citu,” pēc pirmizrādes sacīja Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis. Viņš arī V.Zilverim pasniedza balvu “Gulbenes novada Gods”, kurai viņš tika nominēts pagājušajā rudenī. “Katru gadu lepojamies ar kādu no gulbeniešiem, ko atzīstam par savu lepnumu. Diemžēl šo balvu neizdevās pasniegt laikus, bet varbūt tagad ir pat labāk to izdarīt, jo filma vēl vairāk pasaka par balvas saņēmēju,” skaidroja A.Caunītis. “Es nezinu, cik talantu ir katrā no filmas varoņiem, bet visvairāk sasniegtajā ir darbs. Cik tas ir smags un grūts, to zina tikai viņi paši,” uzsvēra A.Caunītis. Viņš pateicās abām filmas autorēm, kas ir ieguldījušas lielu darbu filmas tapšanā. “Sapņi nekad nedrīkst būt par maziem. Tiem ir jābūt maksimāli lieliem. Zinu, ka Laumai tādi ir. Lai izdodas tos izdzīvot un piepildīt!” novēlēja A.Caunītis. Nav noslēpums, ka L.Ozolas lielais sapnis ir kļūt par dokumentālo filmu režisori.
V.Zilveris uzsver, ka katram cilvēkam sapnis ir ļoti svarīgs. “Es piekritu dalībai filmā tāpēc, ka tā ir gulbeniešu. Reti esmu fiziski Gulbenē, bet garīgi es te esmu vienmēr. Strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī, kur katru dienu cenšamies saglabāt gulbeniešu Kārļa Sebra un Antras Liedskalniņas vārdu. Esmu laimīgs, ka mēs ar Uldi Anži jūtamies piederīgi savai gulbeniešu mafijai,” stāsta V.Zilveris. Viņš uzsver, ka bija pārsteigts un šokēts, ka tik jauni cilvēki kā Lauma un Žanete dara tādas lietas – uzņem filmu par novadniekiem. “Ticiet man, jo esmu izbraukājis visu republiku ar koncertiem - nekur citur Latvijā tā nenotiek,” secina V.Zilveris.

No filmas “Trīs vīri. Leģendās vīti”

Filma sākas ar bērnības atmiņām. Valdis Zilveris uzsver, ka viņam ir vislabākie vecāki. „Viņi mani ļoti mīlēja, tāpēc bērnība bija mīlestības pilna un ļoti skaista,” viņš akcentē. Nejaušības dēļ viņš iestājās Gulbenes mūzikas skolā un pārsteidza vecākus. Lai gan Valdis bija talantīgs matemātiķis un šī priekšmeta skolotāja vēlējās, lai viņš studētu matemātiku, jaunietis izvēlējās mācīties Ventspils mūzikas vidusskolā. Tāds bija ceļa sākums, kura pareizību atzina matemātikas skolotāja pēc viņa autorkoncerta Gulbenē. Lai gan V.Zilveri pavada veiksme, viņš norāda: “Tas ir ļoti mānīgi, ka komponists atnāk mājās un uzreiz uzraksta piecas prelūdijas. Tas ir pamatīgs darbs pie galda, kas aizņem lielu laiku. Turklāt neviens nevar pateikt, kā mūzika rodas,” spriež komponists. Arī viņam tāpat kā daudziem radošiem cilvēkiem ir bijuši brīži, kad gribas visu mest pie malas. V.Zilverim vienmēr svarīgs ir bijis mūzikas radīšanas process. Viņš ir sarakstījis mūziku vairāk nekā 150 teātra izrādēm, kā arī dziesmas un instrumentālus skaņdarbus. “Talants ir Dieva pieskāriens cilvēkam. Esmu sapratis - ja kaut kas neizdodas, tad cilvēks pats ir vainīgs. Viss ir liktenī ierakstīts,” secina V.Zilveris.

Naurim Indzerim bērnībā patika pasakas. Tās rosinājušas viņa iztēli, liekot ticēt, ka viss ir iespējams. Sākumā viņš dziedāja mūzikas grupās, bet balss nebija izkopta. „Tomēr bija reizes, kad sapratu – varu nodziedāt kā operā,” atceras N.Indzeris. Bija daudz pakāpienu, līdz viņš nokļuva baltajā operas namā. „Visu dzīvi jebkurā profesijā ir jāpilnveido sevi, lai gūtu prieku un gandarījumu. Kaut ko sasniegt var tikai pats, un neviens nevar palīdzēt.” Viņš stāsta, ka katra izrāde prasa sevi pierādīt no jauna. “Nekad nevar ieslīgt pašapmierinātībā – nu gan esmu baigais vecis, kas visu māk. Katru reizi ir kaut kas jauns, jo izrādēm mainās režisori, kustību konsultanti un katram ir sava pieeja. Un no katra var paņemt to, kas pilnveido. Operete ir tāds žanrs, kurā ir vajadzīgs gan dziedāt, gan dejot, gan runāt, turklāt viss ir jādara viegli un nepiespiesti, jābūt skatuviski pievilcīgam, lai būtu prieks skatīties,” atzīst N.Indzeris, uzsverot, ka tas ir nenormāls darbs ne tikai viņam, bet visai izrādes veidotāju komandai. “Jebkurā gadījumā ir jāseko savai sirdsbalsij. Manā profesijā ir jābūt aizrautīgam. Lai varētu kaut ko ar savu tēlojumu pateikt, ir jāzina piecas reizes vairāk, izvelkot esenci un ieliekot tajā savu sirdi un dvēseli,” akcentē N.Indzeris. Kamēr ir, ko teikt, var iet un darīt. Tas ir visa dzinulis, apzinot savas spējas. Katrs sapnis ir reāls, jo tas var piepildīties - viņš to ir pieredzējis. “Ar visu, ko daru, es jūtu dzīves garšu. Šajā vidē es jūtos labi, jo tā mani saista,” saka N.Indzeris.

Rolands Freimanis vasaras pavadījis pie vecmāmiņas Stāmerienā. „Tolaik laukos bija tik daudz bērnu! Bijām 30-40 bērni, kas kopā darījām visas iespējamās un neiespējamās lietas,” stāsta R.Freimanis. Kopš viņš sevi atceras, vienmēr paticis basketbols. Tomēr puisim pat prātā nenāca, ka ar šo spēli viņš varētu izbraukāt Eiropas valstis. „Tas ir kaut kas fantastisks – reizē hobijs un darbs!” vērtē basketbolists. Tomēr ir arī otra puse – dzīve projām no mājām, parasti kopmītnēs. „Ir bijis tā, ka šķiet – vairs nespēju. Tomēr manī ir spēks, kas neļauj padoties, ticība, kas neļauj manam garam salūzt. Nav viegli būt vienam svešā valstī, svešā kultūrā, bet tā ir manas dzīves daļa. Ne par kādu naudu to nemainītu,” secina R.Freimanis. Turklāt nepārtraukti ir jāiet uz priekšu, ne brīdi nevar atslābt. “Kad spēlēju citas valsts basketbola kluba komandā, stāvu un krītu par to – eju kopējā cīņā ar citiem spēlētājiem. Tā ir spēle, kuras laikā nedomā par kaut ko citu. Ir “šeit un tagad”, nav ne pagātnes, ne nākotnes. Ir sevi jāpierāda katru reizi no jauna, sperot kaut mazu soli uz priekšu,” filmā uzsver R.Freimanis. Viņš nevar dzīvot bez jauniem izaicinājumiem sportā. “Es nesu savu vārdu, savas valsts, savas dzimtās pilsētas vārdu pasaulē. Tas uzliek atbildību. Basketbols ir mana dzīve. Tas esmu es. Šī sporta dēļ esmu gatavs ziedot visu savu dzīvi, savu veselību un laiku. Basketbolam atdodu visu, kas man ir, līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējai sviedru lāsei. Tā ir mana skatuve,” atklāj R.Freimanis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dāvina vēl vienu filmu dzimtajai Gulbenei

Kategorijas