Jau 41 iemītnieks “Jaungulbenes Alejās”

2019. gada 11. jūnijs 00:00

3493

26.maijā 90 gadus nosvinējušo Valdi Drīliņu “Dzirkstele” apciemo viņa jaunajā mājvietā - “Jaungulbenes Alejās”. To darīt laikrakstu rosināja Raitis Apalups no Kalnienas, kurš uzsver – V.Drīliņš ir godavīrs, kas daudz darījis sabiedrības labā. Darba gaitas savulaik viņš ir sācis Litenē kā kombainieris, bijis arī traktorists, pēc tam darbnīcu vadītājs un galvenais inženieris. Litenē V.Drīliņš nostrādājis 20 gadus. Pēc tam vēl 10 gadus bijis kolhoza “Jaungulbene” valdes priekšsēdētājs.
Pats jubilārs “Dzirksteles” redakcijas darbiniekus ciemos sagaida jauneklīgi žirgts, laipns. Ieved savā istabā. Lūdz gan runāt tuvāk, jo griboties taču dzirdēt, ko saka, ko jautā. Viņš ir priecīgs par dāvanā saņemto jaunāko “Dzirksteles” numuru, tikai piebilst – jālasa būs ar lupu. Ciemakukuli - “Rīgas balzama” pudelīti - noliekam kungam uz naktsskapīša, bet istabā ienākusī “Jaungulbenes Aleju” vadītāja Marika Andževa to nemanot ieslidina skapīša atvilktnē - lai acu priekšā nestāvētu! Laikam nedrīkst. M.Andževa bilst – V.Drīliņš esot pirmais, kurš “Jaungulbenes Alejās” nosvinējis apaļu jubileju, jo sociālās aprūpes centrs šajā ēka darbojas vēl tikai otro mēnesi.

Paša izvēle dzīvot tieši šeit
“Drīliņtēvam mēs dzimšanas dienā noorganizējam svinīgu pasākumu. Mūziķis Jolands Andževs viņam par godu klarneti spēlēja. Piedalījās arī citi “Jaungulbenes Aleju” iemītnieki. Bija kopīga kūkas ēšana,” saka M.Andževa. “Skaisti pavadījām vakaru,” piebilst pats V.Drīliņš. M.Andževa stāsta, ka pēc tam atpūtas telpā Drīliņtēvs vēl pasēdēja kopā šaurākā lokā ar saviem bijušajiem kolēģiem. Ciemos atbraukuši tie, ar kuriem viņš kādreiz tika kopā strādājis kolhozu laikos Jaungulbenē, Litenē. Pats jubilārs apliecina, ka vēl sakarā ar apaļo jubileju no pašvaldības dāvanā ir saņēmis 30 eiro. Sīkums, bet patīkami, viņš atzīst.
V.Drīliņš saka – doties dzīvot uz sociālās aprūpes iestādi ir bijusi viņa paša izvēle pēc tam, kad mūžībā aizgāja dzīvesbiedre un audžumeita. Bērni, kuri dzimuši V.Drīliņa iepriekšējās attiecībās, esot palīdzējuši tētim nokļūt “Jaungulbenes Alejās”. “Uzzināju, ka atveras tāda iestāde. Pats gribēju uz turieni,” viņš saka. Vienam pašam savā mājā Litenes pagastā bijis par grūtu. Kurš gan nezina, ka pie mājas ir daudz darba. V.Drīliņš, kaut saviem gadiem izskatās teicami, tomēr ir 1.grupas invalīds. Viņš saka – nu jau kādu laiku katru dienu esot vajadzīga medicīniskā aprūpe. Tā tagad tiekot nodrošināta. Sociālās aprūpes centra darbinieki arī sekojot, lai vīrs katru dienu laikus būtu izdzēris savas zāles, kuras viņam izraksta ārsts. “Aprūpe te ir ļoti laba. Personāls ir draudzīgs, saticīgs. Man nav bijis nekādu domstarpību. Visi ir laipni,” saka V.Drīliņš.
Viņam patīk, ka istabā, kurā dzīvo tagad, viss ir saulainās krāsās, tīrs, nav nekā lieka un tāpēc arī putekļiem nav, kur aizķerties. No mājām viņam līdzi ir tikai savs televizors, radioaparāts un elektriskā tējkanna.

Uzskata – ir izcili apstākļi
Kā 90 gadu vecumā spēt uzturēt sevī optimismu? Kā spēt pieņemt to, ka bija jāatstāj iepriekšējā dzīve, mājas? V.Drīliņš saka – visu mūžu ir centies dzīvot ar tīru sirdsapziņu, tāpēc tagad nekas nenomoka dvēseli. “Esmu strādājis atbildīgos darbos un vienmēr domājis un darījis tā, lai cilvēkiem būtu labāk. Visu mūžu tā esmu vadījis,” stāsta seniors. Vēl uzturēt možu garu palīdzot vingrošana. “Es katru rītu pavingroju,” saka V.Drīliņš, kurš spēka gados ir bijis atzīstams sportists un varējis nokārtot visas toreizējās GDA normas. Šodien obligāti V.Drīliņš katru dienu dodas pastaigās parkā pie “Jaungulbenes Alejām”. To dara gan rīta pusē, gan vakaros. Uz pastaigām viņš līdzi aicina kaimiņienes no blakusistabām. “Palīdzu viņām. Viena no manām pastaigu biedrenēm ir jau 94 gadus veca,” saka V.Drīliņš.
Viņš ir pieradis visu mūžu būt starp cilvēkiem, ieklausīties, spēcināt ar domām, ar vārdiem. Arī tagad notiekot tāpat. V.Drīliņš saka – priecājoties par ciemiņiem un visvairāk par bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, par kuriem domā un kuri arī viņu atceroties. Bērni parūpējušies par to, lai viņš varētu savā apaļajā jubilejā paciemoties savās dzimtajās tēva mājās Stāmerienas pagastā. “Atbrauca mana meita no Lielbritānijas kopā ar mazmeitu, nokārtoja, lai izvizinātu mani. Nosvinējām manu dzimšanas dienu nelielā radu lokā,” stāsta V.Drīliņš.
“Jaungulbenes Alejās” šajā dienā “Dzirkstele” satiek arī Gulbenes novada sociālā dienesta vadītāju Jāni Antaņeviču. Viņš ir gandarīts par pašvaldības veidoto sociālās aprūpes centru Jaungulbenē tieši šajā vietā, kur agrāk bijis arodskolas mācību korpuss. Viņš uzskata, ka apstākļi cilvēkiem te ir izcili. Uz jautājumu, vai varbūt tomēr vajadzēja ēkā ierīkot arī gaisa kondicionierus, viņš atbild, ka 2,4 miljonus eiro vērtais ēkas pārbūves projekts to neparedzēja. Izteiktas vajadzības pēc gaisa kondicionieriem te neesot. Turklāt sakarā ar projekta ieviešanas nosacījumiem un Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu tagad piecus gadus diezin vai ir pieļaujami jaunieviesumi ēkā. “Jaungulbenes Alejās” šajā karstajā vasaras laikā tiekot nodrošināts, ka iemītnieki nepārkarst, jo ēkai ir ventilācijas sistēma.

Katrs ir ar savu raksturu
“Katrs mūsu klients ar savu odziņu, ar savu raksturu. Mēs pret visiem izturamies vienādi labi,” saka M.Andževa.
Dienā, kad “Dzirkstele” ciemojas “Jaungulbenes Alejās”, tur atrodas 41 klients. Maksimums šajā institūcijā varot uzņemt 99 cilvēkus. Iestādes sociālā aprūpētāja Maira Ivanova “Dzirkstelei” stāsta, ka šobrīd iestādes vecākajai iemītniecei ir 96 gadi, bet jaunākajam iemītniekam – 61 gads. Ikviens no viņiem šeit ir nonācis saskaņā ar novada sociālā dienesta atzinumu. Nepietiek tikai ar to, ka cilvēks pats un viņa tuvinieki vēlas ievietošanu aprūpes centrā. “Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ir nepieciešams sociālā dienesta lēmums. Katru cilvēku izvērtē. Tā nav, ka es gribu un nāku! Šeit var nonākt tie cilvēki, kuriem ir nepieciešams 3. un 4. aprūpes līmenis. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga būtiska palīdzība un atbalsts. “Jaungulbenes Alejās” klientiem ir pieejams ārsts – Līga Vebruāle, kura te strādā noteiktas stundas. Ir mums medicīnas māsas uz vietas, viņas strādā maiņās,” skaidro M.Ivanova.
Cik personisko mantu klients drīkst ņemt līdzi, nākdams dzīvot aprūpes iestādē? M.Ivanova saka, ka drēbju skapi noteikti nevarēs ņemt līdzi. Nebūs vietas lielām mēbelēm. Viss vajadzīgākais tiekot nodrošināts uz vietas – gulta, galds, krēsls, skapis drēbēm un naktsskapītis. Lielākais, ko kāds uz šejieni paņēmis līdzi, esot neliels ledusskapis. “Noteikti ir vajadzība paņemt līdzi savas mīļās lietas, piemēram, mīļu segu, spilvenu, albumu ar fotogrāfijām, kādu grāmatu. Tās ir lietas, kas palīdz adaptēties,” saka M.Ivanova.
“Jaungulbenes Aleju” pagalmā paēnā “Dzirkstele” satiek vairākus aprūpes centra iemītniekus, kuri ratiņkrēslos izvesti paelpot svaigu gaisu. Viņi nesteidzīgi risina savā starpā sarunu. Kāda sieviete atpazīst “Dzirksteles” darbiniekus. Viņa saka – ļoti skumstot pēc savas mājas Gulbenē. Sievietei vēl nav 80. “Jaungulbenes Alejās” nonākusi taisnā ceļā no slimnīcas. Viņa ir apņēmības pilna atlabt. Bērni un mazbērni, kuri ir gan Latvijā, gan ārzemēs, brauc ciemos. Un tomēr sieviete saka – lai cik arī labi viņa ir aprūpēta iestādē, mājās ir labāk.
Turpat uz soliņa tiek pārmīti vārdi ar kādu vīru, kurš arī mitinās “Jaungulbenes Alejās”. Viņš saka – viss jau esot labi, apmierinot arī ēdināšana četras reizes dienā, tikai kabatas nauda esot pamaza – 10 procenti no pensijas. Viņam tie ir 13 eiro mēnesī. Tā griboties pīpēt un saldu kafiju iedzert. Kabatas naudas apmērs viņam spiežot atturēties no vecajiem ieradumiem, tomēr vīrs tur kabatā cigarešu paciņu. “Tukša,” viņš saka, bet izmest nesteidzas - paciņa vismaz smaržo pēc cigaretēm.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jau 41 iemītnieks “Jaungulbenes Alejās”

Kategorijas