Kipras asaras

2019. gada 11. jūnijs 00:00

Martinoss ilgi košļāja pēdējo picas gabala kumosu, līdz beidzot turpināja:
- Meitas zaudējums Telliju satrieca galīgi, viņa tā arī vairs neatguvās. Izskatījās, ka arī nevēlas – runāt, celties, iet un darīt… Šoks bija pārvērties par bezgalīgu apātiju un sastingumu. Lai arī kā mēs centāmies, viņa nereaģēja. Atceros, es sievu toreiz nosaucu par gļēvu nodevēju, kas mani šajās sāpēs pametusi vienu… Agrāk viņa par to uz mani būtu sabļāvusi, bet tagad – pat acis nepamirkšķināja.
Divas nedēļas pēc Viktorijas bērēm Tellija izgāja pa durvīm, lai aizietu uz aptieku – nevarot aizmigt... Netraucēti izdzērusi sauju stipru miegazāļu, viņa apgūlās pie jūras, aizmiga un – pārstāja ciest…
Tellijas somā policisti atrada man adresētu vēstuli, kas iznīcināja manī vēl atlikušos dzīvības spēkus. Viņas dvēsele jau sen piederot citam, tikai aklais to varējis neredzēt. Viktorijas īstais tēvs esot Mario… Pateicībā par viņa ilggadīgajām pūlēm savu daļu restorāna Tellija atstājot tieši viņam, dokumenti esot sagatavoti. To pašu viņa iesakot darīt arī man, jo es tāpat nezināšot, ko iesākt ar savu pusi…
Viņai taisnība. Bez Mario es būtu kā bez rokām. Tieši viņš man palīdzēja apglabāt gan Viktoriju, gan Telliju. Tieši viņš nezaudēja kontroli pār restorānā notiekošajiem procesiem un pat veiksmīgi nolīga palīgspēkus. Apmeklētāji vēl ilgi ieradās ar ziediem, klusi sēdēja pie iedegtām svecēm un aizlūdza par mātes un meitas dvēselēm. Es jau otrajā dienā noguru pieņemt līdzjūtības un izstājos no šīs skaudrās spēles.
“Lai! Lai tiek Mario arī šī otra restorāna puse! Lai tiek viņam viss restorāns! Es patiešām to nevēlos paturēt! Nevienu dienu es vairs nevēlos būt blakus Mario! Ne skaņas negribu no viņa dzirdēt!” tādām un līdzīgām domām bija pārņemts mans bezgala sāpinātais prāts vēl nākamās četrdesmit dienas.
Tad pēkšņi manī kaut kas izmainījās. Iespējams, to paveica Tellija, kura sapnī uzlika man uz pieres vēsu roku un teica: “Lai miers ienāk tavās domās… Piedod Mario! Viņš vienmēr būs tavs draugs.”
Nākamajā dienā es patiešām aizgāju uz restorānu. Satiku Mario, un mēs pavisam mierīgi izrunājāmies. Secināju, ka nekādu naidu vai aizvainojumu es pret viņu nejūtu, drīzāk tādu kā neveiklības sajūtu… Nevēlēšanos pārcilāt notikušo, jo tas neizbēgami noveda pie paša pieļauto kļūdu atzīšanas. Tikai tagad man tā pa īstam radās laiks tās pamanīt.
Man par lielu pārsteigumu Mario piedāvāja negaidītu risinājumu – kaut ko līdzīgu pensijai. Katru mēnesi saņemt zināmus procentus no ienākumiem, kā arī iespēju ik dienu nākt uz restorānu, ieturēt pusdienas un pavadīt laiku, cik vien ilgi vēlos. Ja nu gadījumā rokas prasās pēc darba, tad drīkstu doties uz virtuvi un atcerēties senās iemaņas. Mario nepierunāja un nespieda, viņš tikai deva man iespēju.
Atzīšos, ka jutos gan bezgala pārsteigts, gan savā ziņā iepriecināts, jo bažas par eksistenci man nedeva mieru. Sapratu, ka bez Tellijas es neko jaunu nespēju iesākt un arī nevēlos. Šāds Mario piedāvājums atrisināja daudzas manas problēmas.
Zinu, ka daži mūsu paziņas mani vēlāk nosodīja: re, vecim uzlika ragus, bet viņam vienalga – dzīvo nodevēja maizē, cepuri kuldams, it kā tam tā būtu jābūt, ne pašlepnuma, ne vīra mugurkaula. Es izlikos to nedzirdam, jo apzinājos, ka bez Tellijas ziņas jau nekas tāds nenotiktu – viņa ļoti gribēja bērnu… Uz sievu par šādu lēmumu es nespēju dusmoties.
Palikt mūsu vecajā dzīvoklī es arī nespēju – tur katrs nieks atgādināja par notikušo. Turklāt – ko gan es viens tajās plašajās telpās sadarītu… Un man paveicās – starp mūsu pastāvīgajiem klientiem atradās sešu cilvēku ģimene, kas dzīvoja vienā istabā. Aiz pateicības par izdevīgo darījumu viņi izremontēja savu bijušo dzīvokli, lai es tur justos ērti, kā arī palīdzēja pārvest nepieciešamās lietas.
Man pēc visiem zaudējumiem šī pārvākšanās un iedzīvošanās jaunajā vietā bija vēl viens grūti paceļams un nomācošs smagums. Iespējams, tieši tāpēc attiecības ar restorānu un tā darbiniekiem veidojās lēnām. Nespēju sevi iedomāties bezdarbībā sēžam pie galdiņa un gaidām mani apkalpojam.
Mario gan ik pārdienas mani aicināja pusdienās, tomēr es ilgi izvairījos viņu satikt, laikam jau baidījos viņam ieskatīties acīs, līdz kādā dienā itālis ieradās pie manis mājās, paņēma aiz rokas un teica: “Man vajag ar kādu kopā iedzert!”
Ilgi mēs tajā vakarā runājāmies. Citi restorāna darbinieki jau beidza darbu, bet mani Mario lūdza uzkavēties. “Aiziesim uz virtuvi, sacepsim vēl pa vienai īpašai picai,” viltnieks mudināja, un jau pēc desmit minūtēm es jaucu mīklu. Tā bija tik patīkama un tik nomierinoša sajūta… Es jutu, kā smagums, kas mani tik ilgi spiedis, pakāpeniski atlaižas; kā caur pirkstu galiem manī atkal ierit dzīvība. Kā gan es tik ilgi varēju iztikt bez šīs sajūtas!? Šajā brīdī man radās sajūta, ka Mario mani aicinās atpakaļ, bet – man vēl nebija tam spēka…
Nakts pie siltajām picām un stiprā alus ievilkās garumā, Mario runāja arvien vairāk, es arvien vairāk klausījos, līdz uz rīta pusi mēs viens uz otra pleca izraudājāmies… Visbeidzot atrisa tas mezgls, kas vairākus mēnešus manī bija briedinājis nepanesamu smagumu. Uz rīta pusi es sajutos brīvs un gatavs Mario apsolīt, ka šad tad atnākšu palīgā - vai nu gluži par velti es viņa maizi ēdīšu. Jau tā viņš pārāk dāsni bija atalgojis manu nevarību un neizlēmību.
Pāris dienas vēlāk mēs patiešām vienojāmies, ka trīs dienas nedēļā es strādāšu virtuvē un saņemšu par to arī papildus algu. Pārējās dienas es sēdēšu ēdamzālē un neuzkrītoši vērošu klientus – kas viņiem patīk un kas ne, kā viņiem pietrūkst un kas būtu jāievieš no jauna. Cilvēkus no malas vērot vienmēr ir interesanti, vai ne? Īpaši, ja tie ir tik dažādi kā šajā tūrisma valstī.
Kaut kad vēlāk man tas iepatikās, kad atklāju, ka arī tā varu būt noderīgs. Jauniņās oficiantes ne vienmēr visu spēja laikus pamanīt. Es ar laiku iemācījos paredzēt un nojaust apmeklētāju vajadzības.
Pirms diviem gadiem Mario aizbrauca uz Itāliju un vairs neatgriezās. Palikšot blakus mātei, kurai esot nepieciešama viņa palīdzība. Izrādās, viņš šim lēmumam gatavojies jau iepriekš, jo restorānam bija atradis uzticamu pārvaldnieku. Vienā no obligāto saistību punktiem joprojām bija minēts mans vārds.
Pabalstu gan man tagad maksā mazāku, tomēr picu šeit ēst drīkstu, cik vien lien. Uz virtuvi gan vairs netiecos – jauni saimnieki, jauni ieradumi. Tikai reizēm, ja kādu vajag uz dažām stundām aizvietot. Es jau piederu pagātnei.

* * *
Ilgi sēdēju bezdomu klusumā, un arī Martinoss šķita aizmirsies kādā vēlreiz izdzīvotās pagātnes posmā. Vien pirksti braucīja gludi noskūto zodu, līdz arī tie norima. Vārdi šobrīd šķita lieki, tāpēc abi sēdējām un klausījāmies klusinātā ģitāras spēlē, kas nāca no mājas iekšienes. Man pēkšņi sagribējās, lai kāds atver durvis, lai mūzika izplūst uz terases, lai uzvirmo dzīve, lai prāts pieķeras skaņām… Piecdesmit gadi vēl nevar būt pagātne! Vēl daudz ko var paveikt!
- Nudien žēl, ka nebiju šeit trīs gadus agrāk, - provokatoriski ieminējos. - Tad es varētu pagaršot jūsu cepto picu. Tā noteikti garšoja daudz labāk par šo “Margaritu”…
Neuzkrītoši vēroju, kā Martinosa pirksti norima vienā punktā uz zoda, kā sāka spēlēties ar alus kausa kartona paliktni, kā sakļāvās plaukstas un, vienai gar otru rīvējoties, uzkrāja siltumu. Jau nojautu, ka vīrieša domās atgriežas azarts, ka turpinājums sekos, vien nezinu – kāds…
- Ziniet, sarunāsim tā, - Martinoss vēl šaubīdamies iesāka. - Esiet klāt rīt šajā pašā laikā! Varbūt, ka izdosies, varbūt… Sen neesmu cepis… Sen…
Tad kaut kas pēkšņi izmainījās viņa domu gājienā, un sejā uzdzirkstēja smaids:
- Jā, rīt noteikti atnāciet! Apsoliet! Ja ne šajā, tad manā virtuvē, bet pica būs! Īpaša pica. Jums un bērniem. Sarunāts?
Protams, ka sarunāts. Lai arī nebiju pārliecināta, ka nākamajā dienā man būs tikpat daudz brīva laika, jau zināju – šeit man noteikti ir jābūt. Pica būs, turklāt – būs Martinosa ceptā pica un varbūt vēl kāds stāsts būs.
Saņēmis manu apstiprinošo atbildi, vīrietis steidzīgi piecēlās no krēsla, un es sapratu – viņa domas jau rosījās virtuvē, izvēloties piemērotākās sastāvdaļas. Es viņu neaizkavēju, jo labi zināju – nereti tieši spontāni lēmumi aizved pie vislabākajiem rezultātiem.

Lidostā
Šis stāsts, tāpat kā daži turpmākie, lasītāju aizvedīs nedaudz prom no “Kipras asarām”, lai gan daļēji saistīsies ar Kipru – tieši no Pafosas lidostas sākušies mani lidojumi uz Latviju. Tieši lidostās gadās sastapt visdažādākos cilvēkus, dzirdēt visamizantākos dialogus un – nokļūt visnegaidītākajās situācijās.
Pavisam nedaudz atlicis tādu cilvēku, kas kaut reizi nav apmeklējuši lidostu. Lielākā daļa no tur bijušajiem spēj dalīties tālāku un tuvāku ceļojumu pieredzē, citi – stāstīt par aizkustinošiem momentiem kādu sagaidot vai pavadot. Viņu pieredze gan ir pavisam kas cits, ja salīdzina ar tiem stāstiem, kurus rosinājusi it kā vienkāršā, bet vairums tāpat teiks – sarežģītā lidostas procedūra. Lai arī cik ierobežota šķiet iespējamo notikumu vieta, scenāriji mēdz būt visdažādākie.
Atzīšos, ka arī man satraukumu rada bagāžas nodošana un elektronisko drošības vārtu šķērsošana. Ar bagātu izdomu vien nepietiek, lai čemodānā ievietotu plānotās līdzi ņemamās mantas un nepārsniegtu divdesmit kilogramus. Aizvest vienmēr gribas vairāk, nekā iespējams.
Tā ir zināma veida māksla – visu ieritināt, iespiest un iežņaugt pēc izmēriem noteiktā tilpumā. Un, lai cik tas neliktos dīvaini, čemodāna svars mājās vienmēr atšķiras no tā, ko uzrāda lidostas svari. Visai bieži pa ceļam soma negaidot ir pieņēmusies svarā, un tad nākas kost pirkstos – ko izmest un ko uzvilkt mugurā, ko aptīt ap vēderu un ko iebāzt aiz bikšu jostas?
Tie, kas ir mocījušies ar ceļojuma somu svēršanu, mani sapratīs – tas ir nopietni! Atsevišķas aviokompānijas ir nepiekāpīgas pat lieku simts gramu pēc un pieprasa tos no vienas somas pārvietot uz otru vai uz trešo (it kā tad tie neatrastos šajā pašā lidmašīnā…).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas