Mūža gadus vērtē pēc pieredzes

2019. gada 14. jūnijs 00:00

5000

“Cilvēka mūžu nemēra gados, bet pieredzē, ko viņš guvis un ko citiem devis. Svarīgi, cik liels ir šis pieredzes kopums. Tāpēc gadus necenšos skaitīt un savas dzimšanas dienas nesvinu,” saka Dzintra Ceriņa, kura bijusi direktore Virānes un Tirzas skolā. Tomēr nesen savā apaļajā jubilejā viņa izlēma būt kopā ar bijušajiem darbabiedriem, draugiem un paziņām, kā arī, protams, ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem – meitas un brāļa ģimeni. Iepriekšējā apaļajā jubilejā, kad ciemos atnāca daži kolēģi, draugi un viņas skolnieces, pašas gaviļnieces nebija mājās. Šoreiz Dzintra nolēma kompensēt sveicēju labo gribu, tāpēc Tirzas pamatskolas zālē pulcējās visi, kas vēlējās atcerēties un teikt paldies ilggadējai skolotājai par viņas mūža devumu.
“Audzēkņi ir visa mana pieredze. Aicināju visus, kuri var, atbraukt ar savu veiksmes stāstu. Izveidoju izstādi “Mana pirmā skolas soma”. Man skolas somu sašuva mamma no lakata un kartona, ko atrada karalaika ierakumos, bet jubilejā saņēmu savas audzēknes Līgas Grīnvaldes izšūto somu no linu auduma, modernu. Izstādē bija arī koka soma, kāda ir Tirzas pamatskolas novadpētniecības muzejā,” stāsta Dz.Ceriņa.
Viņai nepatīk godināšana, bet kopā visiem ir, ko parādīt. “Tur ir mana pieredze! Manu skolēnu stāsti. Tur ir Ligitas Dzenes audzētie ziedi, Ilzes Sarmules un viņas mātes krustdūrienos šūtās gleznas. No saviem darbiem izstādi bija veidojuši arī mani draugi. Tajā bija Ausmas Žeļezņakas austie linu lakati, Viktora Černoglazova koka izstrādājumi, Silvijas Ulastes dienasgrāmatas,” uzsver Dzintra. Pasākuma dalībnieki varēja iepazīties ar bijušās skolnieces Ineses Manguses gleznām.
Dz.Ceriņa pateicas visiem, kuri ceriņziedu laikā veltīja viņai laiku un daudz labestīgu vārdu.

Vecāki izvēlas meitai īsto profesiju
“Esmu cilvēks, kam nav saglabājušās ne dzimtās vietas, ne mājas,” secina Dz.Ceriņa. To apliecina sirmās skolotājas audzēkņu mātes Aldas Kuzmas izgatavotā dzimšanas dienas dāvana - kompozīcija, kurā aplī ap vainagu izkārtotas fotogrāfijas. Redzama Ceriņu dzimtās mājas vieta Līgo pagastā. Māja divas reizes tika nodedzināta. Tikai fotoattēls liecina par Dzintras mācībām Siltāja skolā, kuras arī sen vairs nav. Viņa bija starp Valmieras pedagoģiskās skolas pēdējā izlaiduma absolventiem, bet pirmā darbavieta - Beļavas skola, kuras arī vairs nav. Savulaik Virānes skolā viņa nostrādāja deviņus gadus, tad tika pārcelta uz Tirzu.
“Vienmēr svarīgākais ir bijis mans darbs, godīgums un maize. Protams, arī ģimene. Man ir atsaucīga meitas Noras ģimene ar dibām meitām, znotu un vecākās mazmeitas draugu. Turklāt Nora ir skolotāja, jo ir uzaugusi skolā. Arī vecākā mazmeita Zane beidza Daugavpils pedagoģisko institūtu,” uzsver Dz.Ceriņa.
Valmieras pedagoģiskajā skolā Dzintra ieguva sākumskolas skolotājas diplomu, kas ļāva mācīt mazāko klašu skolēniem visus mācību priekšmetus. Pēc Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes beigšanas kļuva par vēstures skolotāju. Otrās brīvvalsts laikā ir iegūti sociālo zinību un vizuālās mākslas pasniedzējas sertifikāti. Vizuālā māksla bija viņas sirdslieta, jo talants ir mantots no mātes.
“Māte Laima prata daudz ko, jo visu bija apguvusi pašmācībā. Māte man izšuva ne tikai pirmo somu, bet arī kleitiņas mums ar māsu,” atceras Dzintra. Tēvs Rūdolfs, kuram nācās karot divās armijās – Latvijas un Krievijas, bija ļoti gudrs. Viņš galvā prata rēķināt visas matemātiskās darbības līdz tūkstotim. Skolotājas profesija bija vecāku izvēle, bet Dzintra atzīst, ka tā ir viņas liktenis. Viņa uzsver, ka šis darbs ir piemiņa bojā gājušajiem un represētajiem skolotājiem.

Latviešu strēlnieka meita glabā patronu
Dz.Ceriņa uzskata, ka par tādiem cilvēkiem kā viņa tagad nevajadzētu stāstīt, jo viņi pieder pie aizejošās paaudzes, kas dzīvojusi un strādājusi divās valsts iekārtās, izjūtot to pretrunas. Viņa rāda nozīmi “Pa tēvu slavas kaujas ceļiem” un “Daugavas vanagu” apbalvojumu. “Jaunā paaudze nesaprot, kā tas ir iespējams, ka viens cilvēks var saņemt tik dažādu atzinību. Tēva piemiņai glabāju patronu no Ložmetējkalna., jo esmu latviešu strēlnieka meita,” saka Dzintra. Viņas relikviju kārbiņā ir arī senlatviešu sakta, ko dāvājusi zemesmāte.
Dz.Ceriņa salīdzina, ka arī viņas tēvam nācās karot gan Latvijas, gan Krievijas armijas sastāvā. “Tēvs bija Vidzemes 4. strēlnieku pulka virsnieks, kurš piedalījās kaujās Tīreļpurvā. Pēc Oktobra revolūcijas Krievijā pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja Jukums Vācietis, bet pēc tam Krievijas valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā. Ar to tēvs aizgāja līdz pat Melnajai jūrai,” stāsta Dzintra.
Padomju varas gados izdotajā grāmatā par Pilsoņu karu bija stāstīts, kā Taurijas stepē milzīgā šķūnī sadedzināja ievainotos divīzijas karavīrus. “Tur bija arī mans tēvs, kurš bija pulka rakstvedis. Par laimi, tieši tad viņš bija devies uz štābu nogādāt dokumentus. Kad tēvs atgriezās, viņš varēja redzēt tikai degšanas pēdas,” sāpīgo atmiņu asaru notrauš Dz.Ceriņa.
Parasti filmās rāda, ka latviešu strēlnieki no Krievijas atgriežas vilciena vagonos ar sarkanbaltsarkano karogu. Protams, brauca arī ar vilcieniem, bet ne visi. Dzintras tēvs uz Latviju atnāca kājām.

Kompetenču izglītība nav jaunatklājums
Kāda Dz.Ceriņas skolniece atzinusi, ka par spīti idejām, kuras tika propagandētas padomju skolā un sen ir izkūpējušas kā dūmi, labas atmiņas par skolu, zināšanas un prasmes ir palikušas. Tās devusi kopējā darbošanās dažādās aktivitātēs. “Esmu 37 gadus nostrādājusi Tirzas skolā. Man svarīgi bija tas, ka skola tika saglabāta arī grūtos saimnieciskajos apstākļos. Arī tradīcijas, kas veidojās, tiek turpinātas un pilnveidotas,” atzīst Dz.Ceriņa.
Tagad daudz runā, kā pāriet uz kompetenču izglītību. Dzintra secina, ka viņu tai gatavoja jau tad, kad pēc 7.klases beigšanas tēvs 14 gadus veco meiteni aizveda uz Valmieras pedagoģisko skolu, lai apgūtu sākumskolas skolotājas profesiju. Viņa atceras fizikas skolotāju, kas eksāmena biļetes jautājumā par lēcām lika Dzintrai noteiktā laikā atrast kabinetā visu aparatūru un priekšmetus, kas saistīti ar lēcām. “Lai to varētu izdarīt, ir vajadzīgas zināšanas. Domāju – cauri ar mani būs. Bet tajā mirklī aizsvīda brilles - tās bija pēdējās lēcas, par kurām uzreiz nebiju iedomājusies. Saņēmu teicamu vērtējumu,” atceras Dz.Ceriņa. Tas nozīmē, ka svarīgi saprast un izmantot zināšanas praktiski, uztvert vidi un pašam sevi tajā.

Zināšanas ir visa pamatā vienmēr
Dzintra nepiekrīt, ka tagad zināšanas ir mazāk vajadzīgas, jo visu var atrast internetā. “Kā atrast, ja nezini, ko un kā meklēt?” jautā skolotāja. “Tagad ir “tūlītējā” paaudze, kurai visu vajag ātri un uzreiz. Bet tikai ar zināšanām, ar zinātni var panākt, lai sēkliņa augtu vai ražošanas procesu varētu veikt ātrāk,” atzīst Dz.Ceriņa.
Tāpēc šodienas pedagogam ir vajadzīgs tāds materiālais nodrošinājums, lai būtu laiks, un tādi sadzīves apstākļi, kas ļautu nepārtraukti izglītoties un sevi pilnveidot. Protams, vajag gan metodisko materiālu, gan vairāk laika, lai sagatavotos mācību stundai mežā. Toties no tās ir lielāks ieguvums. “Kad šādā veidā bērni izzina dabu, viņiem rodas neviltota interese, tāpēc seko skolotājam ar jautājumiem, lai uzzinātu arvien ko jaunu. Visa pamatā ir zināšanas, uz kurām balstās prasmes un iemaņas, kam seko darbs,” norāda Dzintra.
Viņas meita skolotāja Nora Kalvīte arī vadījusi stundu dabā. “Tepat aiz meža bija kailcirte. Dodoties uz to, paņēma līdzi planšetdatorus, kas bija iegādāti par projekta finansējumu, kā arī pagasta karti un visu mācību stundai nepieciešamo. Skolēniem vajadzēja noskaidrot, kāds ir racionāls ieguvums no kailcirtes. Nozāģētie koki, protams, kuru kubatūru var aprēķināt, tāpat peļņu. Tiesa, svarīgi arī, kādi koki tie ir. Koku lapotne un saknes ir gandrīz līdzvērtīgi, jo tos pārstrādā šķeldā. Tādējādi skolēni apgūst jēdzienus: kailcirte, bioloģiskie koki, kubikmetrs, sters, koksne... Tas nozīmē, ka vienā stundā tiek saistīta bioloģija, ģeogrāfija, matemātika un vizuālā māksla, ja zīmē koksnes uzbūvi, lai noskaidrotu, kur tek sulas. Turklāt saistībā ar vidi. Tā ir kompetences izglītība,” norāda Dz.Ceriņa.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mūža gadus vērtē pēc pieredzes

Kategorijas