Ar ziediem piemin upurus

2019. gada 18. jūnijs 00:00

135

Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas zīmes politiski represētajiem 14.jūnijā pulcējās aptuveni divi simti cilvēku, lai godinātu to komunistiskā genocīda upuru piemiņu, kurus 1941.gada 14. jūnijā izveda uz Sibīriju. Piemiņas brīdis notika arī Litenes kapos un atmiņu stāsti kā vienmēr - Litenes nometnes vietā.

Atgādina vēsturi
Gulbenē klātesošos uzrunāja Gulbenes novada domes deputāts Normunds Mazūrs, kurš atgādināja vēstures notikumus, kad deportācija notika, neminot nekādus iemeslus, bez tiesas sprieduma un par to neparādījās nekāda informācija. “Varas iestādes izlikās, ka nekas nav noticis, nebija, kur vērsties pēc palīdzības un aizstāvības. Tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēku, tajā skaitā vairāk nekā 3700 bērnu līdz 16 gadu vecumam. No Gulbenes stacijas lopu vagonos uz Sibīriju tika izvesti ne tikai civiliedzīvotāji, bet arī Latvijas armijas virsnieki. Nekas nedrīkst izgaist bez pēdām, sevišķi, ja tas skar visas tautas likteni un mūsu Latvijas nākotni. Esam maza tauta, bet tik daudz pārestības saņēmuši, ka ir svarīgi mūsu valstij nostiprināt savu vietu lielajā pasaulē. Dzīvojam laikā, kad visa pasaule ir nemiera pilna, mums ir jābūt modriem un jāmāk saprātīgi rīkoties, lai droši varētu lūkoties nākotnē,” teica N.Mazūrs.
Pieprasa atvainošanos
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas atceres pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā piedalījās arī aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš uzsvēra, ka14.jūnijs bija viena no lielākajām represijām pret latviešu tautu. “Mēs bieži runājam par to, ka šī izvešana notika bez tiesiska pamatojuma, bez paskaidrojumiem, bez tiesas. Mūs, latviešus, neinteresē šie tiesiskie pamatojumi tāpēc, ka noziegumam pret mūsu valsti un mūsu tautu tiesiska pamatojuma nevar būt. To izdarīja okupācijas vara, pārkāpjot jebkuru iespējamu likumu. Tajā pašā laikā es domāju, ka mums šodien nevajag tikai sērot, pieminot, kas neatgriezās, godājot tos, kuri atgriezās. Mums vajag arī ar ticību un mīlestību pret savu valsti skatīties uz priekšu, jo beigu beigās vēsture ir pierādījusi, ka, par spīti visām ciešanām, par spīti visiem zaudējumiem, mēs esam uzvarētāji. Mēs esam atjaunojuši savu valsti. Mūsu valsts plaukst un iet uz priekšu. Mūsu armija ar katru gadu kļūst stiprāka. Domāju, ka 1939.gadā Latvijas tālaika valdība ne jau sliktu gribēdama, bet tomēr pieļāva kļūdu - nepretoties un nedarot to, ko darīja mūsu kaimiņi somi, arī ciešot ļoti lielus zaudējumus, bet ciešot tos ar cieņu. Mācoties no šī, mēs esam gudra nācija un nekad neko vairs tādu nepieļausim,” savā uzrunā teica A.Pabriks.
Viņš solīja nepieļaut to, ka mūsu ģimenes varētu tikt aizskartas, ka mūsu valsts varētu tikt aizskarta. Mums ir kaujasspējīga armija, mums ir labi sabiedrotie. “Mēs esam daudz ko izdarījuši pēdējos 20, 30 gados. Esam gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Mēs nekad neko vairs tādu nepieļausim, un, ja kāds gribēs kaut ko līdzīgu pret mūsu robežām vai valsti atkārtot, viņiem būs jāsaduras ar ļoti nopietnu pretestību, tieši tāpēc mēs Aizsardzības ministrijā un Latvijas valstī strādājam pie tā saucamās visaptverošās valsts aizsardzības, kur pilsoņa pienākums nav, kā agrāk teica – katram palikt savā vietā, bet pilsoņa pienākums ir iespēju robežās nepieļaut, ka kaut kas tāds notiek, jo mēs gribam dzīvot savu dzīvi, savā brīvā valstī, demokrātiskā valstī. Mēs gribam dzīvot cieņpilnu dzīvi, un mēs gribam dzīvot jēgpilnu dzīvi, un nav nekas nepatīkamāks un ļaunāks, ja mēs nedzīvojam jēgpilnu dzīvi, zaudējam savas dzīvības bezjēdzīgā nāvē. 14.jūnijs tāpat kā notikumi Litenē, vēlāk 25.jūnijs, bija bezjēdzīga nāve un pazemošana daudziem. Mēs vairs nekad neļausim sevi pazemot. Ticiet tam, ka Latvijas valdība un Latvijas armija spēs jūs pasargāt un tādas lietas neatkārtosies!” uzsvēra A.Pabriks.
Viņš aicināja pieminēt ne tikai cietušos, bet skatīties ar optimismu nākotnē, ar cieņu pret sevi un visiem pārējiem. “Pienāks reiz tāda diena, kad tie, kas šo ļaunumu nodarīja pret jums un jūsu tuvākajiem, nāks un šeit atvainosies. Agri vai vēlu tas notiks. Mēs to pieprasām! Mēs to sagaidām! Un, kamēr viņi to nevar izdarīt, ir ļoti grūti nosaukt to par civilizētu politiku, civilizētu attieksmi,” teica A.Pabriks.

Ar ticību un cerību, ka vēsture neatkārtosies
Savukārt Gulbenes novada politiski represēto nodaļas vadītāja Aira Anča atgādināja, cik nežēlīgas un necilvēcīgas bija 1941.gada 14.jūnija represijas, kad tika iznīcinātas ģimenes, bērni zaudēja vecākus, palika vieni un piedzīvoja skarbus dzīves apstākļus. “Šodien domās es redzu vagonā raudošos bērnus, izmisušas mātes un sievas, sirmgalvjus aiz aizrestotiem logiem, smagus zaudējumus cieta Latvijas armija. Smagi apstākļi bija visiem aizvestajiem - posts, bads un slimības. Tūkstošiem tautiešu guļ svešumā. Mēs domās esam ar jums. Mūsu atnestie ziedi, iedegtās sveces - jūsu piemiņai. Mēs ticam un ceram, ka vēsture neatkārtosies!” teica A.Anča.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar ziediem piemin upurus

Kategorijas