Kipras asaras

2019. gada 18. jūnijs 00:00

Saprotot, ka čemodānā nevar salikt visu, kas nepieciešams, ja lidojuma galapunktos ir dažādi gadalaiki, arī es esmu mugurā vilkusi trīs dažāda adījuma džemperus, kājās plānākas un biezākas garās bikses un vēl mēteli pa virsu, jo somā šie divi vai trīs kilogrami ir virs normas. Arī es esmu rokās nesusi pat divas pabiezas grāmatas vai saritinātu žurnālu kaudzīti, gatava paskaidrot – tos lasīšu pa ceļam. Bet tad pagadās ļoti atbildīgs sava amata pildītājs, kas liek to visu – pār roku pārlikto mēteli un grāmatas – tomēr ievietot somā, bet somu – speciālā kastītē, kurā tā nemaz neielīdīs, jo būs izspiedies “vēders”. Tā kā no “vēdera” žēl atteikties, atliek vienīgi noskatīt kādu izpalīdzīgu būtni ar pustukšu somu un ātri vien sadraudzēties, vismaz līdz iekāpšanai lidmašīnā.
Šādās situācijās, kad redzu arī citus cenšamies kaut kur kaut kā pārvietot vai iebāzt dažas lietas, domāju: vai tas, ka šie pāris kilogrami no vienas somas pārvietosies uz citu, kaut ko mainīs? Kāds gan reiz man gudri atgādināja visiem zināmas dzīves patiesības: ja ir noteikumi, tad tie vienkārši ir jāievēro; robežas vienmēr ir jārespektē; ja nu tagad visi tā – katrs pa kilogramam; turklāt – simt reiz viens kilograms ir simts kilogrami, simt reiz divi kilogrami - …
Tādai dzelzs loģikai grūti iebilst, lai gan, ja tā padomā – bet kā tad ar atšķirīgo pasažieru svaru? Neesmu dzirdējusi, ka pastāvētu kaut kāds ierobežojums uz pasažieru izmēru un smagumu. Ja nu uz kādu avioreisu biļetes iegādājusies basketbolistu komanda, vairāki smagsvara bokseri un sumo cīkstoņi? Saprotu, ka retorisks jautājums, jo svērts un mērīts tiek tikai pašas lidmašīnas svars, spārnu garums, kopējā celtspēja un, protams, bagāža… Re, līdz cik nopietnām lietām var aizdomāties, ja kādā somā izrādās pāris kilogramu, gramu par daudz...
Lidostās nereti nācies sastapt cilvēkus, kas līdz šim izmantojuši vienas aviokompānijas pakalpojumus un nav pievērsuši uzmanību prasībām, kādas diktē cits pakalpojumu sniedzējs. It kā – kas gan tur var būt tik atšķirīgs, un tomēr – tie paši ceļojuma somu izmēri, svars, izmaiņas drošības noteikumos, un līdz ar to bagāžas nodošana rada negaidītus sarežģījumus.
Ne tik sen Kauņas lidostā aiz labas sirds kļuvu par nelielas rokassomas īslaicīgu īpašnieci, jo nespēju atteikt izlīdzēt kādai jaunai ģimenei. Tad, kad man uzticētā soma uz transportlentes slīdēja caur rentgena skeneri (kā zināms, tā tiek kontrolēta visa bagāža), gan iedomājos – kas to lai zina, kas tajā pēkšņi nokomplektētajā audekla tarbā ir ielikts… Jaunā māmiņa gan mani iedrošināja, ka asu priekšmetu, šķiltavu un šķidrumu tur nav, un es vienkārši noticēju.
Šoreiz viss noritēja gludi, bet varēja taču būt arī… narkotikas? Tad attiecīgi apmācīts suns – ar platām krūtīm, spēcīgiem kauliem un reti nepatīkamu sejas izteiksmi – apostītu manu somu, uzliktu uz tās ķepu, kā tas reiz notika Prāgas lidostā, un man atkal nāktos izskaidroties. Toreiz gan tā bija pēdējā brīdī rokassomas ārkabatā ietūcīta kaltētu piparmētru paciņa tējai, bet kārtības sargam šī smarža acīmredzot šķita aizdomīga. Labi, ka blakus pagadījās tāda lidostas darbiniece, kas pazina gan šo smaržu, gan augu, un es drīkstēju turpināt ceļu.
Sagadīšanās pēc (vai arī tā ir tāda zināma kārtība) visskrupulozākā pārbaude man parasti gadījusies Rīgas lidostā. Tieši tur ne reizi vien nācies pārdalīt somu saturu un izlīdzēt citiem ar pāris kilogramu sarūmēšanu. Pat elektroniskie drošības vārti tur signalizē, ka mani (un vēl daudzus citus) vajag īpaši pārbaudīt. Parasti cenšos detektoram neradīt lieku darbu un visu metālisko laikus ievietot kabatās vai bagāžā, lai šajā pārbaudes postenī cauri vārtiem nenāktos iet vēlreiz un vēlreiz. Tomēr, kad pirms mēneša Rīgas lidostā, ejot cauri vārtiem, atkal atskanēja jau zināmais signāls, uzzināju, ka pirms drošības kontroles labāk nelietot roku krēmu… Ne pārāk laipni, bet tomēr – skenējot manas plaukstas, katram gadījumam arī plecus, ar matu sprādzi saspraustos matus, krūšu rajonu, jostasvietu un vieglos sporta apavus, darbiniece man paskaidroja: kosmētikā kā mitrinošs līdzeklis tiek izmantots glicerīns, bet nitroglicerīns, kas ir pēc sastāva līdzīgs ķīmisks savienojums, tiek izmantots sprāgstvielu gatavošanā... Noskaidrojusi, kura no tik tikko rentgena aparātam savu saturu uzrādījušām somām ir manējā, viņa vēlējās tuvāk izpētīt arī tās saturu… Jau atkal sajutos kā nelaimīga noziedzniece, kas pieķerta visu acu priekšā, un prātā iešāvās grāmatās un filmās redzētais negaidītais sižeta pavērsiens – kāds pavisam nemanot manā somā ir iemetis simts gramus marihuānas…
Šoreiz gan skaidri apzinājos, ka tur nav skaistas, apaļas, ar metāla vinjetēm rotātas modinātāja pulksteņa kastītes, ko Prāgas lidostā laikam jau noturēja par bumbu…
Skaidri zināju, ka tur nav arī kāda no Kiprā tik populārajiem auksto ieroču suvenīriem – grezna naža, zobena, pistoles vai musketes ar inkrustētu spalu… To gan savulaik vedu lielajā bagāžā, un mana soma kontroles postenī bija nopietni cietusi pamatīgā kratīšanā.
Tur nebija arī stingri žāvētas desas luņķa, ko Maiami lidostā atzina par aizdomīgu, mūsu acu priekšā sagraizīja mazos gabaliņos un... atdeva sunim. Pamatīgi riskēja, kā teica projekta vadītājs žurnālists Andris Stavro, kas šo gardumu veda ciemkukulim. Turpat blakus čemodānā bija arī “Rīgas melnais balzams”. Melnādainā lidostas darbiniece ilgi braucīja degunu, nevarēdama izlemt – atvērt un pārliecināties vai – atstāt, kā ir... Mums palīdzēja dāvanu iesaiņojums un laikam jau konfiscētā desa - suns vēl joprojām bija dzīvs un prasīja vēl.
Šoreiz manā somā bija tikai grāmatas, žurnāli, telefons, lādētājs un matu suka. Turklāt viss bija tik blīvi sabāzts, ka simts gramus marihuānas tur kādam it kā nejaušam garāmgājējam būtu grūti iebāzt. Tā mierināja prāts, bet ej nu sazini, kas var gadīties! Dziļi ievilkusi elpu, somas saturu izkrāmēju uz letes… Lidostas darbiniece ziņkāri aplūkoja grāmatu vākus un dažām biezākajām pietuvināja skeneri. Tas neiepīkstējās. Toties tukšā soma gan signalizēja, un kā nu ne! Trīs rāvējslēdzēji, metāla stieples pamatnē un ar roku krēmu nosmērējušies rokturi… “Kā tur bija ar to lieko dibenu?” prātā iešāvās ķecerīga doma, jo kontroliere iebāza roku somas dziļumā. Pamatīgi iztaustījusi, viņa apjautājās, vai man nav vēl kāda soma, un – aizsteidzās pie nākamā kratīšanas upura – jaunas meitenes, kura jau tā izskatījās nobijusies.
Krāmēdama visu saturu atpakaļ somā, atcerējos mūsu ģimenes kopīgo lidojumu no Kauņas uz Pafosu pirms diviem gadiem. Meitas somā rentgens uzrādīja zīdaiņa pudelīti ar trim karotītēm piena pulvera, un tad nu viņai arī nācās pasvīst. Meita tika noskenēta no visām pusēm, īpašu uzmanību pievēršot plaukstām. Tās vismaz nesmaržoja ne pēc glicerīna, ne pēc piparmētrām vai vēl kaut kā cita, un skeneris nepīkstēja. Tomēr tāpat grūti nācās ieskaidrot, ka tas ir tikai sausais piens mazulim.
It kā jau noteikumi pieļauj lidmašīnā ienest šķidrumus līdz simts mililitriem, iepakotus polietilēna maisiņā, bet zīdaiņa barošanai paredzēto pienu rokas bagāžā var pārvadāt bez ierobežojumiem. Meitai šķita, ka lidmašīnā pagatavotais dzēriens būs svaigāks un siltāks, tāpēc pudelītē bija tikai piena pulveris. Galu galā nelaimīgā bagāžas vienība tika ievietota maisiņā, un mēs drīkstējām doties tālāk.
Toreiz gan ļoti rūpīgi un ar aizdomām pētīja daudzas somas, īpašu uzmanību pievēršot maisiņos neiesaiņotiem šķidrumiem un zālēm, neesošām receptēm, kas līdz ar to nespēja aizstāvēt zāļu nepieciešamību, un pašu cilvēku apjukumam. Izveidojusies garā rinda neapmierināti burkšķēja. Gandrīz katrs otrais agrajā rīta stundā šķita nobijies un aizdomīgs.
Saprotu, ka ikviens, kas ar šo nepatīkamo mācībstundu saskārās, ilgi atcerēsies torīt piedzīvoto. Manam vecākajam mazdēlam tas vēl joprojām saistās ar histērisku nevēlēšanos iet cauri metāla detektora vārtiem, man – ar pirmo reizi, kad savu aviobiļeti jeb iekāpšanas talonu uzrādīju telefonā, nevis drukātā veidā. Tagad tā jau skaitās ērti pielietojama forma, lai gan bez iemaņām tāpat neiztikt.
Šovasar atpakaļ no Rīgas uz Pafosu lidoju kopā ar kādu gados vecāku pāri – abiem pāri septiņdesmit gadiem. Dzirdēju, kā vīrietis ieslīga blakuskrēslā un atviegloti noelsās: “Paldies Dievam! Pats trakākais aiz muguras!”
Īsā sarunā noskaidrojās, ka viņi devās ciemos pie meitas ģimenes un darīja to pirmoreiz. Visi zinātāju padomi, kas iepriekš tika doti abiem sirmgalvjiem, realitātē izrādījās primitīvi vai novecojuši. Kurp doties, ko uzrādīt, kam prasīt un kas tagad jādara – jautājumi, ko abiem nācies uzdot ne reizi vien, lai izietu sarežģīto lidostas procedūru. Nedrošība un pieredzes trūkums kungam bija radījusi sirdsklauves, bet iedzertās sirdszāles bikšu kabatā samulsinājušas drošības vārtu skenerus. Neatstāstīšu viņa emocionālo vēstījumu par kaunu, izbailēm un dusmām - “nu, ko var čakarēt vecus cilvēkus!” -, jo tas daudzējādā ziņā sasaucās ar manējo. Vienā ziņā mūsu domas sakrita – pats lidojums pēc tās nervozas būšanas vairs nešķita tik nepārvarams.
Domāju, ka pie iepriekšminētā daudzi vēl varētu visu ko piebilst, sniegt vērtīgus padomus un paust savas emocijas, bet es atgriezīšos vēl pie lidostās pieredzētā, jo tieši tur šad tad novērojams kas neparasts.

* * *
Uz agro avioreisu Pafosa – Rīga pasažieri pulcējās savlaicīgi. Bija labi redzams, ka viens otrs jaunietis vispār nebija devies gulēt – no Kipras nevar tā vienkārši šķirties, īpaši, ja šeit iepazīta jauka kompānija. Dažus soļus pirms pasu kontroles pulcējās mazi daudznacionāli bariņi, jaunieši kaislīgi apskāvās un asaraini atvadījās, un tas nebija nekas neparasts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas