Saulgriežos cienās ar pašbrūvētu alu

2019. gada 21. jūnijs 00:00

3862

Kā neliela saliņa, ko ieskauj plaši labības lauki, ir “Oliņu” mājas Litenes pagastā. Kopš saimnieki Vija un Jānis Vaski paši vairs nespēj apstrādāt 17 hektārus zemes, tā tiek nomāta. Mājas pagalmā iznācis Jānis optimistiskā noskaņojumā. Viņš izstāsta anekdoti, kā Alberts Einšteins atklāja kļūdu Dieva pasaules radīšanas formulā. Sirmais vīrs secina, ka tāpēc ir tik daudz nebūšanu, kas sevišķi jūtamas vecumā.
“Kādreiz sensenos laikos Jāņos piedzima puika. Tas nozīmē, ka vārdu izvēlēties nebija problēma – Jānis. Tā es rados,” atklāj Jānis. Pirmajā brīdī grūti noticēt, ka šī atklāsme nelīdzinās anekdotei, kuru “Oliņu” saimnieks tikko stāstīja. Tomēr izrādās, ka tā patiesi ir – 24.jūnijs ir gan Jāņa dzimšanas, gan vārda diena, gan, protams, Jāņu diena.
“Oliņos” Jāņus droši varēja svinēt arī tad, kad šos svētkus aizliedza. Uz dzimšanas dienu un vārdadienām aizliegums neattiecās, jo Vasku meitas vārds ir Līga. “Toreiz bija interesanti. It kā Jāņus nevarēja svinēt, bet pāris gadus tieši 23.jūnijā bija Gulbenes rajona kara veterānu pasākums Litenē ar galdiem,” atceras J.Vaskis.

Svin trīs svētkus vienā dienā
Vai Jānis jūtas apdalīts, ka jāsvin trīs svētki vienā dienā? “Es jūtos laimīgs, jo viss ir pie viena, turklāt – lielāks gods. Bērnībā šajos svētkos nāca kaimiņi un visi, kas vēlējās. Nevienu nevajadzēja aicināt. Arī mēs gājām pie kaimiņiem, devāmies no mājas uz māju ar dziesmām. Tagad tā vairs nenotiek. Tomēr mūsu mājas pagalmā tāpat pulcējas tuvākie cilvēki, kolēģi un draugi, un viss notiek, tikai mazākā lokā,” salīdzina Jānis.
Arī Līgas vārdadienu vasaras saulgriežos neaizmirst Litenes kolēģi un tuvinieki, ar kuriem ir izveidojusies kopēja tradīcija. “Jau vairāk nekā 20 gadus visi kopā 23.jūnijā ejam pie Jāņa Zvaigznes. Tad apsveic viņu un arī mani. Bet vakarpusē esmu kopā ar savējiem te - “Oliņos”,” saka L.Vaska.
Kāpēc vecāki viņai izvēlējās tādu vārdu? Jānis atklāj, ka abi ar sievu laikus nolēmuši – ja būs meita, tā būs Līga. “Dēls Māris jau bija, tāpēc gaidījām meitu. Līga ir skaists vārds,” pamato tēvs. Pati Līga ir apmierināta ar savu vārdu. “Kā nu ne! Latvisks vārds – kur vēl labāku,” atzīst Līga.
Viņasprāt, latviskumu Litenē cenšas saglabāt: savu valodu, dziesmas un dejas. Laika trūkuma dēļ viņa vairs nav amatierteātra dalībniece, bet tajā darbojās daudzus gadus. Tagad brīvajā laikā Līga darina rokdarbus, kas ir viņas iemīļots vaļasprieks. Viņa aizraušanās ir sudoku mīklu minēšana.
Kopš bērnības Līga atceras, kur tiek iekurts Jāņu ugunskurs. Šķūnī vai pagalmā ir saklāts cienasta galds, kurā, protams, netrūkst ne siera, ne alus. Tiesa, šoreiz pašu gatavota siera nebūs, jo nav vairs gotiņas un arī saimniece Vija nejūtas spēka un veselības pārpilna. Protams, no mātes siera gatavošanas noslēpumus ir apguvusi Līga. “Tagad sieru pasūtu saimniecei, kurai ir gotiņas. Man garšo īsts jāņusiers ar ķimenēm, kas ir siets no biezpiena, nevis ātri no piena gatavots,” atzīst L.Vaska.
Jānis kā ierasts ir darinājis alu, kas tagad gaida svētku dienu. “Alu vienmēr brūvēju pats,” lepojas saimnieks un steidzas pēc alus pagrabā. Tas sapildīts pudelēs, lai nostāvas. Tā ir ērti lietot, turklāt nav vairs muciņas kā senāk. Viņš atnes lielu māla krūzi ar seju, no kuras deguna pil, jo vēsā krūka saulē apraso. Tā Jānim ir dzimšanas dienas dāvana. “Īsts lauku alus!” pēc nogaršošanas secina pats brūvētājs. Protams, tādu nevienā veikalā neatrast.
“Kad biju mazs, tēvs mācīja brūvēt alu. Visādi ir gadījies – reiz alus muca pa gaisu aizgāja,” atceras Jānis. Viņš atzīst, ka vairs neiznāk brūvēt pēc tēva receptes. Tad būtu jāaudzē iesals, mieži, apiņi, bet tā ir liela ņemšanās. “Protams, arī tagad alum ir mieži, bet tie ir pirkti veikalā. Apiņi – obligāti! Gan mieži, gan apiņi piešķir alum krāsu. Šoreiz nesanāca miežus izžāvēt gluži tā, kā vajadzētu, tāpēc alus ir gaišs,” skaidro saimnieks.

Vecāku ceļamaize – mīlestība un darbs
Kad J.Vaskis atgriezās Litenē no dienesta armijā, viņš it kā ar citām acīm ieraudzīja skolasbiedreni Viju, kura strādāja par grāmatvedi. “Jauka, patīkama un skaista. Arī raksturs labs. Ilgi viņai bija bieza un gara bize, bet nu to bija nogriezusi,” vārdos skopi Jānis stāsta par sievu. 1966.gada septembrī tika dzertas kāzas, bet pirms trīs gadiem Gulbenē tika svinētas Zelta kāzas kopā ar citiem pāriem, kuri laulībā nodzīvojuši ilgi un saticīgi. “Sarakstījāmies Gulbenē, pēc tam galdi bija klāti mana brāļa Valda mājā, kur ir plašākas telpas. Tā kā laiks vēl bija jauks, varēja arī uzturēties ārā,” atceras Jānis.
Līga secina, ka viņas vecāki ir malači. “Man viņi ir iedevuši ļoti daudz, galvenais – izglītību un darba prasmes. Ja ir divas rokas un galva uz pleciem, tad daudz ko var izdarīt,” aizkustināta saka meita. Viņa atklāj, ka Zelta kāzu dienā vecāki izbrauca ar kuģīti pa Stāmerienas ezeru.
Tagad J.Vaskis spriež, ka Litenē daudz kas ir mainījies. Viņaprāt, pēdējos gados pagasts ir sakoptāks. Arī estrāde tagad ir labāka, salīdzinot ar to, kur viņš ar Viju dejoja zaļumballēs. Tiesa, liteniešu ir stipri mazāk.
“Zaļumballēs tiku arī spēlējis, biju pūtēju orķestra dalībnieks – pūtu lielo basu. Spēlēt apguvu pašmācībā. Sākumā spēlēju it kā pa jokam Priekuļu tehnikumā, armijā un pēc tam te, Litenē, spēlēju diezgan ilgus gadus. Mūzika man patīk, protams, laba mūzika un labā izpildījumā – džezs, kantri, “diksi”...” skaidro Jānis. Viņš atceras, ka tehnikumā iznāca klausīties džeza mūziku ārzemju raidstacijās gandrīz kā pagrīdē. Savukārt, būdams armijas noliktavas pārzinis Sibīrijā, viņš to varēja atļauties diezgan brīvi, jo parasti bija viens noliktavā. “Armijā pirmajā gadā Jāņos bija jāiztiek sausā, jo nebija iespēju tikt pie alus. Otrajā gadā Jāņus ar alu svinējām noliktavā, trešajā gadā alus vietā bija spirts, jo citu alkoholisko dzērienu veikalā nebija,” saka J.Vaskis.
Nav vairs Litenes pamatskolas, kurā Līga bija skolotāja. Tagad viņa Sveķu internātpamatskolā strādā ar pieaugušajiem, kam palīdz apgūt nepieciešamās zināšanas un prasmes. “Šobrīd es vēl studēju, lai iegūtu sociālā rehabilitētāja proifesiju. Mācīties man patīk, turklāt sociālajā rehabilitācijā ir daļa pedagoģijas. Tiesa, sociālais darbs un veselības aprūpe man ir kaut kas pilnīgi jauns, turklāt grūtāks nekā parastajā skolā,” atzīst Līga. Tomēr šajā darbā viņa var radoši izpausties, jo ir nepieciešama individuāla pieeja katram pieaugušajam skolēnam.
Izrādās, ka šobrīd studē arī Līgas brālis Māris. Viņš Rīgas Tehniskajā universitātē ir apguvis elektroinženiera profesiju, bet tagad studē datora un informātikas zinības. Māra meita Zane mācās Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, un dēls Mareks ir Rīgas tūrisma un radošās industrijas tehnikuma audzēknis.

Vectēva māja, kas nekad nebūs gatava
“Mans vectēvs, mammas tēvs, Ernests Abakoks pēc dienesta cara armijā un cīņām par Latvijas valsti ieradās Litenē “Briežumuižā” kopā ar saviem vecākiem. Viņš strādāja pie saimniekiem, bet sava īpašuma nebija līdz 1920.gadam, kad notika zemes izloze un vectēvs tika pie savas jaunsaimniecības. Trīsdesmito gadu vidū viņš sāka celt savu māju, bet turpināja dzīvot “Briežumuižā”. Kad tā nodega, vectēvs pārcēlās uz savu jauno māju, ko nosauca par “Oliņiem”,” stāsta L.Vaska.
Māja vēl nebija pabeigta, bet citas izvēles nebija. Izmantojot nodegušās “Briežumuižas” ķieģeļus, vectēvs guļbaļķu māju apšuva ar sarkaniem ķieģeļiem, un tāda tā ir vēl arvien. Mājas iekšdarbi palika neizdarīti visu kara laiku, kad vairākus mēnešus lielajā istabā dzīvoja vācu virsnieki. Par to laiku vectēvs nekad neko nav stāstījis. Pilnībā mājas iekšdarbi tika pabeigti tikai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. “Māja tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava, bet viss ir pašu rokām būvēts,” saka Jānis.
“Šajā mājā 1938.gadā ir dzimusi mana mamma Vija Vaska (dzimusi Abakoka), kā arī mēs ar brāli Māri. Te aizritējusi mana bērnība, kad, protams, vajadzēja strādāt piemājas saimniecībā – dārzā, pļavā, kūtī. Te joprojām dzīvo mani vecāki, un arī es “Oliņos” pavadu daudz laika,” stāsta Līga. Viņa jūtas labi lauku vidē, kur valda mājas miers, klusums, kur rītos pagalmā klabina stārķis, tīrumā kliedz dzērves un uz sliekšņa var sastapt īsto mājas svētību - zalkti. Līga cer, ka ceļu uz “Oliņiem” mēros vēl daudzus gadus. L.Vaska atceras, ka vectēvs prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, arī vijoli, kuru viņa nesen saņēmusi kā mantojumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saulgriežos cienās ar pašbrūvētu alu

Kategorijas