Teātris ir mans dziednieks

2019. gada 21. jūnijs 00:00

1828

Lielā enerģija un jauda, vēlme būt uz skatuves un spēja iejusties tēlā – tas piemīt Gulbenes Tautas teātra aktrisei Jolantai Šķirpānei, kura vārdam “teātris” velk paralēles ar “svēto”, “mīļāko”, jo teātrim viņa vienmēr atradīs laiku, ko nevar teikt par pašas ģimeni. “Jā, reizēm es savējiem nozogu laiku,” atzīst Jolanta.
Viņa ne reizi vien ir aizdomājusies, kā cilvēks var dzīvot, ja viņu nekas neinteresē? “Nevar būt tā, ka cilvēku nekas neinteresē. Es zinu, ka iešu uz teātri, un tas vakars ir man. Tas ir laiks man pašai. Tikai un vienīgi mans laiks. Es un teātris. Teātris mani uzlādē turpmākajam. Teātris mani dziedē. Dod enerģiju. Ja man nebūtu teātra, man pietrūktu jaudas,” saka Jolanta.
Viņai joprojām ir spilgti iespaidi par nesen nospēlētajām izrādēm - “Pieklīdušais kaķēns”, kurā viņa iejutās mātes lomā, un “Bernardas Albas māja”, kurā spēlējusi kalponi.

Pat sava veida meditācija
Teātris ir Jolantas personīgais dziednieks. Ikvienam dzīvē reizēm ir bijuši kādi grūti periodi, arī viņai, kad tiek meklēts risinājums, izeja no konkrētās situācijas, mierinājums. Jolanta to radusi teātrī. Vienā no savas dzīves sarežģītajiem posmiem Jolanta uzzinājusi, ka Rankas amatierteātris aicina pieteikties aktierus. Viņa aizgājusi. “Mani paņēma. Darbojos tajā. Kad nospēlēju izrādi un saņēmu atzinīgus vārdus, sapratu, ka man tas patīk. Caur teātri es izdzīvoju savu dzīves grūto periodu. Tā, iespējams, bija pat sava veida meditācija. Kad pārnācu dzīvot uz Gulbeni, tad atkal bija smags periods manā dzīvē. Bet tad es jau skaidri zināju, ka man ir jāiet uz teātri. Esmu pateicīga teātrim. Mani varbūt neapmierina teātra iekšējā “virtuve”, bet pašu teātri mīlu, un tā nebūs, ka es uz to varētu neiet. Nevaru bez teātra! Kaut mazu lomu, bet dodiet man spēlēt!” saka Jolanta.
Viņa ir cilvēks, kam vajadzīga sabiedrība. Protams, ir brīži, kad patīk klusums, piemēram, esot vienai pie dabas, bet ilgstoša atrašanās vientulībā biedē un nepatīk, tāpēc nepārsteidz, ka jau bērnudārzā viņa iedvesmojusies no izlasītajām pasakām par prinčiem un princesēm, izdzīvojusi katru tēlu un pēc tam mēģinājusi tēlot pati. “Kad gājām bērnudārzā gulēt pusdienlaiku, es nekad negulēju. Man no mājām bija paņemti līdzi divi kabatlakatiņi – no tiem izveidoju princesi un puisi, tad tēloju un spēlējos šādi gultā, un pusdienlaiku negulēju. Vēlāk skolas laikā Jolanta labprāt kāpa uz skatuves un spēlēja kādā izrādē. Vēl šodien viņai spilgti palikusi atmiņā izrāde “Sprīdītis”, kurā viņa bijusi Mākonīte.

Sapņo par monologu
Viņa ir mēģinājusi rast atbildi uz jautājumu, kas tad ir teātris. Nonākusi pie secinājuma, kuru mēs visi zinām – teātris ir visa mūsu dzīve, un ikdienā mums visiem ir dažādas lomas. “Ja dzīve ir kā teātris un mēs esam dzīves aktieri, kas spēlē konkrētā vietā konkrētu lomu, tad aktieris ir tas cilvēks, kas dzīvi parāda uz skatuves. Sanāk, ka aktieris to ikdienišķo neredzamo parāda uz skatuves redzamu, tātad aktieris uz skatuves nemaz netēlo. Viņš parāda konkrēto personāžu,” prāto Jolanta, kura, šķiet, par teātri varētu runāt no rīta līdz vakaram.
Kā aktrisei viņai ir arī savas ambīcijas - bez tām nemaz nevar! Viņa sapņo izjusti norunāt monologu vairāku lappušu garumā. Šī doma viņai tā ir iesēdusies prātā, ka grūti tikt no tās vaļā. “Nezinu, vai izdotos, bet gribētu pamēģināt. Kad uz skatuves esi viens pats, un, ja tu, viens pats cilvēks, spēj “aprīt” visu zāli vai kā mākonis apņemt visu skatītāju pilno zāli... Tas būtu mans lielākais izaicinājums - nospēlēt monologu. Man dūša ir!” adrenalīna sajūtas pārņemta, apņēmīgi saka Jolanta. “Ja man būtu iespēja spēlēt uz lielās skatuves, tad gribētu redzēt visu procesu, būt tajā iekšā no izrādes dzimšanas līdz nodošanai, izdzīvot vienu izrādi kopā ar profesionāļiem. Protams, tā jau nenotiks, bet es gribētu,” par saviem sapņiem stāsta Jolanta.
Savukārt komplimentu un atzinīgu vārdu saņemšana pēc izrādēm Jolantu uzmundrina un motivē, dod viņai enerģiju un spēku. Pēc izrādes parasti viņa ir pacilātu sajūtu pārņemta, bet, ja pēc izrādes pienāk klāt un saka atzinīgus vārdus, tie viņu uzlādē. “Ir bijis, ka pēc izrādes pienāk klāt vīrieši un saka - kā viņiem ir paticis mans tēlojums! Bet pēc pēdējām izrādēm pie manis uz darbu atnāca sveša sieviete un atnesa man - rozes! Viņa atvainojās man, ka ziedus nebija paņēmusi līdzi uz izrādi, bet viņai ļoti paticis mans tēlojums “Bernardas Albas mājā”. Iedomājieties - cilvēks par mani ir domājis, pircis rozes, veltījis laiku, lai sameklētu mani darbā un pasniegtu rozes! Šī sieviete teica, ka mani gaida lielā skatuve,” ar sajūsmu piedzīvoto atceras Jolanta.

Trakākais? Aizmirstas teksts!
Viņa novērojusi, ka “amatieros” ir divu veidu aktieri: pirmie vienkārši atnāk labi pavadīt laiku vakaros, nodarbināt sevi, izklaidēties; otri – tie, kam tas ir aicinājums, kam patīk, kas sevi atdod, kas nāk uz teātri kā uz otru darbu, kam tā ir sirdslieta. Jolanta ir viens no šiem cilvēkiem. “Man tas tiešām ir kā otrs darbs. Citi brīnās - kam man tas? Kāpēc jāpiedzīvo uztraukums, uzejot uz skatuves, ja tajā pašā laikā var mierīgi zvilnēt dīvānā pie televizora? Kā var patikt apzināti izdzīvot stresu, ja var mierīgi dzīvot? Es pat nezinu, bet man tas ir kā adrenalīns. Kad es saņemu savu lomu, iemācos ātri tekstu, lai mēģinājumos netraucētu papīrs rokā, lai varētu sākt sevi meklēt, kur iet, kā iet, protams, ar režisora palīdzību, bet pašam iekšēji tēls sevī jāatrod, jāiepazīst viņš. Trakākais ir tad, kad uz skatuves izrādes laikā aizmirstas teksts - ak, dievs, kas notiek galvā tajās sekundes simtdaļās! Es parasti ļoti labi zinu tekstu, bet - aizmirstas. Un mēģini nu tad izlīferēties! Mani ir glābuši citi, un arī es esmu glābusi citus uz skatuves. Vienādi nospēlēt vienu un to pašu lomu nevar. Daudz nozīmē, kā esi konkrēto dienu pavadījis, kāda ir bijusi darba diena, vai esi atpūties pirms izrādes. Ir bijis arī tā, ka es spēlēju konkrētam cilvēkam, zinu, ka viņš sēž skatītāju rindās, un savu darbu, ko esmu ieguldījusi, savu tēlojumu veltu šim konkrētajam cilvēkam,” saka Jolanta.

Par Jolantu
Rankas amatierteātra režisors Jānis Daudziņš:
- Jolanta ir viena no labākajām aktrisēm. Viņa bija precīza un izpildīja visas manas iegribas. Sirsnīgs cilvēks. Ļoti talantīga. Man jau bija žēl, ka viņa no mums aizgāja projām, bet patīkami, ka viņa peld dziļākos ūdeņos. Tas mani priecē. Pēdējā lugā “Pieklīdušais kaķēns” - tur viņa bija nepārspējama! Jāpiebilst, ka visi labi spēlēja, bet Jolanta jo īpaši labi. Ja cilvēkam ir vēlēšanās, tad tas daudz ko dod. Ja ir talants, bet nav vēlēšanās, tad tā ir, kā ir. Bet Jolantai ir gan talants, gan arī viņa iegulda lielu darbu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Teātris ir mans dziednieks

Kategorijas