Nedēļa vēsturē

2019. gada 21. jūnijs 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūniju pilnīgi citā laikmetā.
1837. gada 20. jūnijā par Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes karalieni kļuva 18 gadu vecā princese Aleksandrīna Viktorija; no 1876. gada viņai piederēja arī Britu Indijas imperatores tituls. Viktorija valdīja līdz savai nāvei 1901. gada 22. janvārī – kopumā 63 gadus, septiņus mēnešus un divas dienas; šo ilguma rekordu pirms diviem gadiem pārspēja tagadējā Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II.
Viktorijas tēvocis princis Leopolds (vēlāk – Beļģijas karalis) tai līdz 12 gadiem neatklāja, ka pieaugot viņu gaida tronis. To uzzinājusi, princese iesaukusies: “Es būšu laba!” Apveltīta ar asu prātu, Viktorija drīz vien apguva visu valsts pārvaldīšanai nepieciešamo. Par viņas vīru bija iecerēts Saksijas, Koburgas un Gotas princis Alberts. Pirmajā tikšanās reizē viņš Viktorijai galīgi nepatika, bet, redzoties pēc vēl diviem gadiem, viņa uz princi jau skatījās citām acīm un pati princi bildināja (to noteica karalienes statuss). Kāzas notika 1840. gada februārī, pēc tām par tradīciju kļuva precēties baltā kleitā un izmantot seju aizsedzošu plīvuru. Sākumā šo laulību uzskatīja tikai kā smalku aprēķina savienību, bet vēlāk Viktorija atzina, ka Alberts bijis viņas dārgākais eņģelis un lielākā Dieva dāvana. Laulībā dzima deviņi bērni. Pēc vīra nāves Viktorija ieslīga depresijā, pārstāja interesēties par valsts lietām un līdz mūža beigām valkāja tikai melnas drēbes.
Viktorijas valdīšanas laiks – viktoriānisma laikmets – ir saistīts ar Lielbritānijas ekonomisko uzplaukumu, industriālo attīstību, britu impērijas nostiprināšanos, izglītības, zinātnes un kultūras uzplaukumu, bet arī ar pārspīlētu tikumības normu dominēšanu (klasisks kļuvis teiciens par sievieti seksa laikā – “lēdijas nekustas”). Stāsta, ka viens no pirmajiem jaunās karalienes rīkojumiem attiecies uz viņas pirmo galma dāmu: tā bija sūdzējusies ārstam par sāpēm vēderā, bet galmā paklīda baumas, ka neprecētā jaunā dāma ir stāvoklī. Kad tas nonāca karalienes ausīs, viņa grēcinieci nekavējoties padzina. Tā pieprasīja rūpīgāku ārsta izmeklēšanu – izrādījās, ka viņa vēl ir jaunava! Sirdsapziņas pārmetumi lika Viktorijai atvainoties cietušajai un atjaunot tās statusu galmā.
921. gada 21. jūnijā, kalifa al Muktadīra valdīšanas laikā, no Bagdādes tālā ceļā devās sūtniecība, kura veica divus gadus ilgu ceļojumu caur Buharu un Horezmu uz Piekaspijas un Vidusvolgas zemēm. Pēc atgriešanās ierēdnis, kurš izpildīja sūtniecības sekretāra pienākumus, sastādīja “Risale” – atskaiti par ceļojumu, kas tiek atzīta par vērtīgāko Vidusāzijas, sevišķi Hazārijas un nesen islāmu pieņēmušās Volgas Bulgārijas to laiku dokumentu.
1945. gada 22. jūnijā mira “padomju Homērs” Džambuls Džabajevs (dzimis 1896. gadā). Īstā padomju sociālistiskās mākslas stilā analfabēts kazahu večuks tika iecelts bezmaz vai par ģeniālāko dzejnieku. Dzejoļi, kurus viņš deklamēja, sevi pavadot uz dombras, skanēja apmēram tā: “O, Staļin, tu padišahu padišahs, tu – sultānu sultāns, tu – caru cars. O, Staļin, tu tautu saule, tu kalnu smaile (utt.)…” Speciāls dzejnieku un tulkotāju štats Džambula “daiļradi” noformēja vairāk vai mazāk lasāmā līmenī, un viņa “dzeju” izdeva milzīgās tirāžās. Bet pats dziesminieks līdz pat nāvei palika īsts dzimtās stepes dēls. Kad padomju vara viņam uzdāvināja greznu savrupmāju, Džambuls principiāli darīšanas nokārtoja aiz mājas.
1960. gada 23. jūnijā Japānas parlaments ratificēja janvārī valdības parakstīto līgumu par drošību un sadarbību ar ASV. Līgums paredzēja turpināt Japānas militāro sadarbību ar ASV, atstāja valstī amerikāņu karavīrus un ASV okupācijā Okinavas un Ivodzimas salas.
Pēc sakāves Otrajā pasaules karā un milzīgajiem civilo iedzīvotāju zaudējumiem pēc uz Hirosimu un Nagasaki nomestajām atombumbām tautai pret ASV nebija ne mazāko silto jūtu. Saniknoti par gatavošanos paverdzinošā līguma ratifikācijai, pirmie ielās izgāja studenti, viņi pat mēģināja ieņemt parlamenta ēku. Cīņās ar policiju viena meitene gāja bojā, ap 600 tika ievainoti. Studentiem pievienojās gandrīz seši miljoni japāņu. Paredzēto ASV prezidenta Dvaita Eizenhauera svinīgo ierašanos ratifikācijas ceremonijā steidzami atcēla, ASV sūtņa Duglasa Makartura mašīnu aplenca saniknots pūlis, viņu izglāba armijas helikopters. Pretēji tautas gribai līgumu tomēr ratificēja. Premjers Kisi Nobusaka uzņēmās visu atbildību un demisionēja, bet valdošā liberāli demokrātiskā partija saglabāja varu un turpināja kursu uz draudzību ar Rietumiem.

1950. gada 24. jūnijā Riodežaneiro (Brazīlijā) atklāja 5. pasaules čempionātu futbolā, pirmo pēc Otrā pasaules kara. Šī bija arī grandiozā stadiona “Maracana” atklāšana. Mājinieki brazīlieši spēlei pret Meksiku laukumā izskrēja 21 lielgabalu salūta un krāšņās uguņošanas pavadīti. Gaisā uzlidoja daudzkrāsaini baloni, armijnieki atvēra būrus ar 5000 baložiem, bet no lidmašīnām uz zemi lidoja baltu papīra strēmeļu putenis. Čempionāts iegāja vēsturē arī ar nekad nepiedzīvotu kuriozu.
Kopš futbola rašanās 19. gadsimta vidū sportisti laukumā dodas speciālos futbolzābakos, taču indiešiem bija atšķirīgs viedoklis – tie spēlēja kailām kājām. 1948. gada olimpiādē Londonā Indijai bija laba komanda, baskājainie vīri bezmaz sensacionāli “nopēdoja” Francijas izlasi, zaudējot tikai ar 1:2. Pasaules čempionāta finālturnīram indieši kvalificējās bez problēmām, viņu pretinieki Birma, Filipīnas un Indonēzija izstājās, un indieši tika pie ceļazīmes uz Brazīliju. Bet tad iejaucās Starptautiskā futbola federācija (FIFA), kas aizliedza iziet laukumā basām kājām. Protams, viss palika pašu indiešu ziņā – uzvelciet zābakus un spēlējiet, taču viņi izvēlējās nevis apaut kājas, bet pamest turnīru (daži vēlāk sūdzējās, ka par FIFA lēmumu uzzinājuši pārāk vēlu, lai pierastu pie spēlēšanas apavos).
1952. gada Helsinku olimpiādē indieši kailām kājām startēt atkal drīkstēja, bet pēc tam, kad spēlēs pamatīgi cieta vairāku futbolistu pēdas, Indijas Futbola federācija beidzot nolēma taisīt “apavu revolūciju”. Tiesa, tas līdz šim nav palīdzējis Indijai iekļūt pasaules kausa izcīņas finālturnīrā, savu vislabāko iespēju indieši (ar FIFA palīdzību) 1950. gadā palaida garām.

1876. gada 25. jūnijā Mazās Bighornas upes ielejā ASV Montānas štatā siu cilts indiāņi, kurus vadīja gudrais un bezbailīgais virsaitis Sēdošais Bizons (Sitting Bull) pilnīgi iznīcināja ASV karaspēka 265 kavalēristu vienību, kuras komandieris ģenerālis Džordžs Kasters pieļāva vairākas liktenīgas taktiskas kļūdas. Izdzīvoja tikai viņa zirgs Komančs, kurš pēc tam ilgus gadus piedalījās militārajās parādēs apseglots, bet bez jātnieka. Šī bija pēdējā vietējo iedzīvotāju indiāņu uzvara ilgajās cīņās vispirms ar amerikāņu kolonistiem, pēc tam ar regulāro armiju. Kaujas vietā 1946. gadā uzstādīja kritušajiem kavalēristiem veltītu nacionālu monumentu, bet 2003. gadā piemiņas zīmi uzvarējušajiem indiāņiem.

1492. gada 26. jūnijā pēc Francijas karaļa Šarla VIII pavēles kapteinis Antuāns de Vills ar duci pavadoņu uzkāpa pašā augstākajā (2087 m) Dofines provinces kalnā – Nepieejamajā; drīz nosaukuma jēgas zušanas dēļ to pārkristīja par Adatas kalnu. Savā komandā de Vills iekļāva savu sulaini, vairākus citus kalpus, priesteri (virsotnes iesvētīšanai), juristu (lai sastādītu aktu par tās pievienošanu karalistei), galdnieku (lai virsotnē izgatavotu krustu) un akmeņkali. Ekspedīcija nodrošinājās ar virvju kāpnēm, abordāžas āķiem, virvēm, siksnām, cērtēm, lāpstām. Kāpšana vairāk gan atgādināja uzbrukumu cietokšņa sienai. Kāpēc karalim tāds pasākums bija nepieciešams, nav skaidrs vēl līdz šai dienai. Nākamais kāpiens Adatas kalnā notika tikai 1834. gadā – vairākus gadsimtus par to vienkārši bija aizmirsuši.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas