Unikāla pils ar savu vēsturi un atmiņām

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 28. jūnijs 11:52

2597

“Dzirkstele” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Vidzemes kultūras programmas atbalstu turpina rakstu sēriju par nozīmīgām un unikālām vietām Gulbenes novadā. Viena no tādām ir arī Jaungulbenes pils, kas ir unikāls kultūrvēstures objekts.

“Katra pils un muiža ir ļoti unikāla. Tikai ar uzticēšanos un cieņu pret šīm senajām celtnēm mēs varam izzināt to vēsturi,” saka Jaungulbenes pils vēstures pētniece un gide Daina Ozola.

D.Ozola ir rīdziniece, kura vairākus gadus ir pētījusi Jaungulbenes pils vēsturi un izdevusi arī grāmatu, kurā vairāk ir apkopotas atmiņas par šo pili, kad tajā dzīvoja Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar savu ģimeni un cilvēkiem, kas tajā laikā tur dzīvoja un strādāja. Viņa uzsver, ka cilvēku atmiņas un senās fotogrāfijas ļauj ieskatīties pils vēsturē.

Izveido bagātāko privātās mākslas kolekciju
D.Ozola stāsta, ka Pauls fon Tranzē-Rozeneks Jaungulbenē ap 1878.gadu pārbūvēja tēva celto Jaungulbenes pili - piebūvējot otro spārnu, saglabājot Tjūdoru neogotisko stilu. Tiek domāts, ka tā ir kāzu dāvana sievai - Adai fon Tranzē-Rozenekai, kura ir bijusi Krievijas cara armijas pulkveža Augusta fon Pistolkorsa meita. Tajā laikā Tjūdoru neogotika strauji izgāja no modes, tādēļ pils uz īsu brīdi kļuva par vienu no nozīmīgākajiem šī neostila piemēriem Latvijā. Tieši Pauls fon Tranzē-Rozeneks pilī izveidoja Latvijā 19.gadsimta otrajā pusē bagātāko privāto mākslas darbu kolekciju, kura bija viena no nozīmīgākajām visā Baltijā. Tā radīta 19.gadsimta 70. un 80.gados vienlaikus ar Jaungulbenes pils celšanu, iekārtošanu un parka izveidošanu un kā vienots veselums pastāvēja līdz 20.gadsimta sākumam. Pauls mākslas darbus iegādājies Krievijā, Itālijā, Vācijā un Austrijā. Kolekcijā lielākoties bija 16. līdz 19.gadsimta nīderlandiešu, holandiešu, itāliešu, vācu un austriešu autoru gleznas. Šobrīd 12 gleznas no Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcijas var apskatīt Rīgas Biržā un trīs gleznas var aplūkot Rundāles pilī.

Pils telpu iekārtojumā, kas diemžēl nav saglabājies līdz mūsdienām, bet par ko liecina kvalitatīvs fotomateriāls, var saskatīt, ka pils telpas ir iekārtotas historisma stilā. D.Ozola stāsta, ka pilī bijusi skaista ēdamistaba. Ēdamzāle bijusi rotāta ar kokgriezumu sienas paneļiem, kuros iestrādāti muižas īpašnieku Tranzē-Rozeneku un viņu sievu alianses ģerboņi. Telpas vidū bija novietots ēdamgalds, pārklāts ar smagu gobelēna audumu, un uz galda – vāze gulbju formā. Tā kā Pauls bija mākslas kolekcionārs, tad nevar nepieminēt, ka gandrīz katrā telpā pie sienām bija redzamas gleznas. Pretējā pusē Pauls parādīja principiāli jaunu ēdamistabas risinājumu, kur viena telpas daļa bija iekārtota gluži kā kafejnīca – iepretim logu ailēm ar nelieliem galdiņiem, pie kuriem paredzēta vieta tikai divām personām.

Katrai ēkai savs stāsts
D.Ozola aicina “Dzirksteli” doties izzinošā pārgājienā pa Jaungulbenes pils tuvāku un tālāku apkārtni. Iekšā pilī mēs netiekam, jo tas ir privātīpašums. “Bet pilī iekšā labāk nemaz nevajag iet. Tie, kas ir bijuši iekšpusē, iznāk ļoti sadrūmuši. Skaistums, ko rādu fotogrāfijās, kā te ir bijis, un tas, kāda tā ir tagad, ir vienkārši neaptverami!” uzsver vēstures pētniece un piebilst, ka priecē tas, ka pilij ir nomainīts jumts un atjaunota fasāde.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja - valsts galvenā inspektore Ilze Liekniņa “Dzirkstelei” stāsta, ka bijusi izsniegta darba atļauja gan jumta seguma maiņai, gan arī fasāžu restaurācijai. “Tas ir paveikts. Jumta konstrukciju remonts un jumta seguma maiņa ir notikusi, kā arī fasāžu krāsošana un apmetuma atjaunošana vizuāli diezgan labā kvalitātē veikta. Objekts tagad ir iekonservēts, pasargāts no tālākas bojāšanās - ja ēkai ir jumts, tad to laika apstākļi nevar ietekmēt. Par nākotnes plāniem mums ziņu nav,” stāsta I.Liekniņa.

Ejot mēs klausāmies tālaika atmiņās un nostāstos, kad šeit vēl dzīvoja Pauls fon Tranzē-Rozeneks ar savu ģimeni, kā arī no jauna atklājam Jaungulbenes muižas apbūves unikalitāti. “Jaungulbenes pils - liekas, ka tur nekā tāda nav, bet, papētot to nedaudz plašāk, paveras unikāla ainava! Vairāk nekā 28 ēkas ir celtas Paula fon Tranzē-Rozeneka laikā, kad viņš tur dzīvoja kopā ar savu ģimeni. Te var aplūkot: – Rijas kalnu ar riju, kalpu veikalu, kalējmāju, kalpu mājas, ledus pagrabu, staļļus, pienotavu, manēžu, poniju stalli, putnu kūti, pārvaldnieka māju un tā tālāk. Tā ir unikāla bagātība šai pilij,” saka D.Ozola.

Šīs ēkas, kurām ikdienā varbūt pat neaizdomājoties paskrienam garām, ir saglabājušās kopš Tranzē laikiem un stāsta mums savus stāstus par senajiem laikiem, tāpat arī plašais parks, kurš kādreiz ir bijis ar mazām taciņām un rožu stādiem, un vairākām lapenītēm. “Katra vieta ir unikāla un vēsturiska. Vajag tikai to visu spēt ieraudzīt un saglabāt !” uzsver D.Ozola.

Leļļu mājiņa – vienīgā Latvijā
Lai arī muižas komplekss piedzīvojis neskaitāmas pārbūves un īpašnieku maiņu, tomēr spējis saglabāt vērtīgas vēstures liecības statusu.
Viena no šīm unikālajām celtnēm, kas ir saglabājusies un kuru var apskatīt no iekšpuses, ir leļļu māja jeb Bitītes māja, kuru savai meitai dāvājis tēvs Pauls fon Tranzē-Rozeneks. “Kādreiz Pauls ir uzcēlis savai sievai vientuļnieku namiņu, diemžēl tas nav saglabājies, un viņa meita Benita jeb Bitīte ir izdomājusi, ka arī viņa grib namiņu, kurā varētu atpūsties no saviem brāļiem un spēlēties ar lellēm. Tapa leļļu namiņš. Paulam patika likt visur gadskaitļus, tāpēc mēs arī pie šīs ēkas redzam, ka namiņš celts 1889.gadā. Šobrīd tas ir apskates objekts. Tas, kas te iekšā redzams, saglabājies kopš tā laika, piemēram, krāsns. Bitīte savās atmiņās raksta, ka te ir bijušas pītas mēbeles un viņa ar vecākiem te dzērusi kafiju,” stāsta D.Ozola un piebilst, ka nav dzirdēts, ka Latvijā kādā muižā vai pilī vēl būtu šāda leļļu mājiņa.

“Tur, kur kādreiz atradās pils lielie parka vārti, Pauls 1907.gadā nolēma būvēt torni savai meitai Benitai. Tornis bija domāts kā kāzu dāvana. Benita apprecējās ar savu radinieku (trešās pakāpes brālēnu) no Dzelzavas, lai paturētu dzimtas uzvārdu - Tranzē-Rozeneks. Varenajam tornim ir trīs stāvi un katrā ir sava izmēra lodziņi. Šo torni sauc arī par ūdenstorni, jo no pagraba līdz pašai augšai ir iebūvēta balta podiņu krāsns, kas ir sildījusi ūdeni torņa augšā lielā tvertnē,” stāsta D.Ozola.

Blakus tornim atrodas vēl viens apskates objekts – sarga namiņš. “Arī šis ir viens no objektiem, kuram, nezinot tā vēsturi, varam paiet garām un par to pat nenojaust, nepievērst uzmanību. Ēkā ir maza istabiņa un krāsns,” stāsta D.Ozola.

Vēl viens unikāls objekts ir ponija stallis. “Pēc dokumentiem spriežot, sākumā te bija poniju stallis, jo Bitītei bija poniji, pēc tam - vešerienes māja. Pils vešerienei esot bijuši 12 dažādu izmēru ogļu gludekļi. Ar pašiem mazākajiem gludināja smalkas mežģīnes un cakas, savukārt ar lielajiem – palagus un galdautus. Padomju laikā te bija pirts. Ēka ir labi saglabājusies. Gribētu to parādīt cilvēkiem. Varbūt jūlijā tiksim tajā iekšā. Tas arī ir objekts, kurš stāsta mums par vēsturi, bet kuru cilvēki varbūt nemaz nepamana,” saka D.Ozola.
Vēl viens no vēsturiskajiem objektiem ir kučiera tornis ar manēžu. Atmiņas liecinot, ka no augšējiem logiem kučieri ir skatījušies, kad barons brauks prom vai ierodas mājās.

Pils apkārtnē ir arī dīķi, no kuriem viens ir sirds formā ar mazu saliņu. Lai tiktu uz saliņas, Pauls izdomāja, ka var izveidot plostu. Katrā dīķī zied ūdensrozes. Vēsturiskās fotogrāfijās redzētais liecina, ka dīķī pils aizmugurē ir bijusi laivu piestātne ar lapenīti. “Šeit Paula bērni braukājuši ar laivām,” stāsta D.Ozola.

Viņa piebilst, ka jūlijā pie katras ēkas būs izvietotas informatīvas norādes, lai interesanti varētu gūt priekšstatu par šo vietu.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Vidzemes kultūras programmas un AS "Latvijas valsts meži" atbalstu