Kā klints par savām meitenēm!

2019. gada 2. jūlijs 00:00

1759

Pieradusi paļauties tikai uz sevi - tāda ir Stradu pagasta Stāķu iedzīvotāja Sandra Puriņa. Dzīve tādu viņu ir izveidojusi. Sandra audzina divas meitenes, viena no kurām ir pašas meita, bet otra ir mazmeita. Abi meitēni ir gandrīz viena vecuma. Nezinātājs padomātu – māsas.
Uz sarunu ar “Dzirksteli” Sandra atnāk kopā ar meitenēm. Tikšanās laiks ir izraudzīts pēc Sandras prāta – brīvdienā. Tas tāpēc, ka viņa strādā SIA “Avoti SWF” un visās citās nedēļas dienās, izņemot brīvdienas, katra stunda ir stingri saplānota. Kamēr notiek saruna ar Sandru, meitenes kopā izstaigā Gulbenes veikalus, pēc tam ir atpakaļ un abas iegrimst savos mobilajos tālruņos kā jau visi mūsdienu pusaudži. Sandra saka – katrai meitenei ir sarūpējusi pa skārienjutīgajam telefonam. Viņa vispār cenšas vienādi rūpēties un gādāt par abām, vienlīdz stipri mīlēt abas un būt arī vienādi stingra pret abām divām.

“Es nevarētu abas meitenes izšķirt! Nedrīkstu!”
Par savu meitu Evelīnu (13 gadi) un mazmeitu Elīzu (12 gadi) Sandra saka – abām meitenēm ļoti svarīga ir asinsradniecības saikne. Viņas viena bez otras ilgi iztikt nevar. Bet, kad ir kopā, mēdz savā starpā arī pastrīdēties, taču, kā zināms, strīdos dzimst patiesība. Sandra ir pārliecināta – meitenes jūtas kā māsas, un lai tā paliek vienmēr! Vairāk par visu Sandra vēlas, lai meitenes visu turpmāko dzīvi saglabā viena otras pleca sajūtu.
Vecmāmiņa mazmeitai neliedz kontaktēšanās iespējas ar tēva radiem. Reizēm meitene brauc ciemos pie viņiem. Tajā pašā laikā Sandra atzīst – viņai tas nenāk viegli. Ir uz sirds daudz pārmetumu, kurus negribas izteikt, bet kurus arī nav iespējams tā vienkārši izdzēst no sirds. Sandra zina vienu – viņa netaupīs dvēseles spēkus, lai paturētu tiesības uzaudzināt mazmeitu. Viņa saprot, ka meitene tiek vilināta iet dzīvot pie tēva. Saprot arī to, ka reiz mazmeita būs sasniegusi vecumu, kad pati varēs izdarīt pārdomātu izvēli. Nav zināms, kāda būs šī izvēle.
Taču Sandra tāpēc netaisās liekuļot. Viņa nesola vieglumu savā audzināšanā un attieksmē ne meitai, ne mazmeitai. Sandra ir stingra un prasīga. Taču tas viss – tikai pašu meiteņu labā. Sandra ļoti vēlas, lai novada bāriņtiesa nostātos mazmeitas interešu un prognozējamas nākotnes pusē. Pagaidām gan tādas sajūtas īsti neesot. Sandra uzskata – svarīgs ir godīgums. Viņasprāt, ir jāņem vērā, ka Sandra strādā, maksā nodokļus, nodrošina meitai un mazmeitai stabilitāti visā - sākot ar dzīvesvietu (dzīvokļa mantinieces būs abas meitenes vienādās daļās) un beidzot ar mīļu, tomēr ne lutinošu, bet godprātīgu attieksmi. Pagaidām izskatoties, ka bāriņtiesa pazemīgi runā ar mazmeitas tēvu un gatava pat atkāpties no bērna interesēm, lai tikai vecmāmiņai nebūtu vairs jāmaksā aizbildniecības atlīdzība. Sandra uzskata – tāda, visticamāk, ir valsts naudasmaka politika.
“Es uzskatu, ka man ir jāaudzina mazmeita. Es nevaru viņu atdot tēva audzināšanā, jo šā vīrieša dzīvesveids pagaidām nevieš uzticību. Un ir vēl viens iemesls - es nevarētu abas meitenes izšķirt! Nedrīkstu! Šodien abas vēl mācās Stāķu pamatskolā. Elīza ir arī Gulbenes mākslas skolas audzēkne, Evelīna apmeklē mūzikas skolu. Abas ir “labinieces”. Meiteņu nākotnes plāni vēl ir neskaidri, jo tie katru dienu mainās. Viņas sapņo. Evelīnai ļoti labi padodas angļu valoda un viņa grib palīdzēt arī Elīzai. Bet, ja viņas abas nebūs kopā, zudīs arī savstarpējais atbalsts. To nedrīkst pieļaut,” saka Sandra.

Likteņa trieciens vai ģimenes ārsta kļūda?
Sandra patiešām ir gan vecmāmiņa, gan divu meitu māte tiešā šo vārdu nozīmē. Par vecākās meitas Elīnas (Elīzas mamma) zaudējumu pirms sešiem gadiem Sandra saka – ar to nav spējusi samierināties un nekad to nevarēs. Sirdī uzplēstā rēta nav sadzijusi. “Viss ir tā, it kā būtu noticis vakar,” saka Sandra. Meitai brīdī, kad viņa šķīrās no dzīves, taču bija tikai 24 gadi! Viņas aiziešana bija mokoša, tobrīd pilnīgi nesaprotama, taču tagad Sandra zina – Elīna vēl šodien varēja būt šeit un dzīvot līdz sirmam vecumam.
“Pavisam noteikti tā ir ģimenes ārsta vaina. Beigās tika secināts, ka Elīnai ir Vilsona slimība (reta pārmantojama slimība, kurai raksturīga pārmērīga vara uzkrāšanās aknās un citos orgānos – red.). Slimību ir iespējams diagnosticēt ar laboratoriskiem izmeklējumiem, protams, ja tos veic. Varēja veikt kaut vai aknu testu – asins analīzes. Tas netika izdarīts. Slimība ir fatāla, ja vien laikus netiek diagnosticēta un ārstēta. Latvijā ir apmēram 80 Vilsona slimības pacientu. Jā, tā ir reta slimība, bet ģimenes ārsti taču zina, ka tāda eksistē! Pēc meitas nāves, es runāju ar Rīgas mediķiem, kuri veica sekciju, un viņi man sacīja – vajadzējis pamanīt jau Elīnas bērnībā, ka viņai ir šī slimība, - analīzēm bija tas jāuzrāda. Tāpat aizdomām mediķiem bija jārodas, pētot Elīnas analīzes laikā, kad viņai bija iestājusies grūtniecība un kad piedzima meita. Manai tobrīd jau pieaugušajai meitai, kura sūdzējās par sāpēm vēderā, ģimenes ārsts sešus gadus bija ārstējis kuņģi. Taču kuņģa caurskate tika veikta tikai pašās beigās, kad Elīna jau bija nonākusi slimnīcā 2015.gada 19.jūnijā. Pēc viņas nāves togad pat 4.augustā sekciju veikušais ārsts man vēlāk teica, ka kuņģis Elīnai bija pats veselākais orgāns,” stāsta Sandra.
Atceroties meitas aiziešanas laiku, viņu mierina doma, ka līdz pēdējam ir bijusi pie sava bērna slimnīcā. Sandra ne tad, ne vēlāk nav izdzērusi nevienu ārsta izrakstīto nervu tableti. “Es to visu izraudāju viena pati. Es sapratu – ja sākšu dzert nervu zāles vai slīcināt bēdas alkoholā, es nevarēšu audzināt Elīnas meitiņu, kurai tolaik bija 6 gadi, un pati savu meitu, kurai bija 8 gadi. Es izvēlējos būt ar viņām. Es sapratu, ka ar mani nekas nedrīkst notikt, - es atbildu par meitenēm. Atcerējos arī pēdējos zīmīgos vārdus, kurus man bija teikusi Elīna. Viņa aicināja mani izmainīt savu dzīvi, būt pašai savas dzīves noteicējai, neļaut nevienam sev kāpt uz galvas,” viņa saka.

Bez tiesībām saslimt vai žēlot sevi
Pēc meitas Elīnas zaudējuma bija brīži, kad Sandrai zudis pamats zem kājām. Beidza arī pastāvēt šūšanas fabrika “Nienhaus & Luig Lettland” Gulbenē, kur bija strādājusi Elīna un kur līdz pēdējai dienai strādāja arī Sandra. Kolēģi vēl sarūpēja pēdējo sveicienu Elīnas meitiņai Elīzai – uz Ziemassvētkiem savāca lielu dāvanu maisu un atgādāja uz mājām. Sandra vēl tagad to brīdi atceras ar lielu siltumu sirdī. Taču drīz vien jau bija jāmeklē cits darbs. Bija jāatrod saturs un piepildījums dzīvei. Sandra to izdarīja.
Ģimene ir pārvākusies uz jaunu dzīvokli, ir sapirktas jaunas mēbeles. Protams, ir kredītsaistības un pārliecība sekmīgi tikt ar tām galā. Visa Sandras dzīve ir pakļauta stingram režīmam. Viņa nekad nekavē darbu. Viņa neslimo, jo nevar to atļauties. Viņa nežēlo sevi. Viņa vairs nesvin savas dzimšanas dienas (jo tad atkal sāp sirds un negribas to parādīt citiem), toties abas viņas meitenes nekad nav palikušas bez dāvanām viņu dzimšanas dienās.
Sandra dzīvo ar domām par Evelīnu un Elīzu. “Esmu pateicīga liktenim, ka viņas abas man ir,” saka Sandra. Viņa gādā, lai meitenēm būtu viss. Jau divus gadus katrai viņas ir pašai sava kredītkarte. Sandra grib, lai viņas aug patstāvīgas, saprātīgas, lai mācās plānot. Ģimenes, kopības sajūta ir tas spilvens, kas rada dvēselisku visām trim. Sandra ar savam meitenēm var un vēlas runāt arī par zaudēto meitu Elīnu. Viņa ir gādājusi par to, lai meitenēm tiktu veikta veselības pārbaude un lai taptu zināms, vai vēl kādam ģimenē var draudēt saslimšana ar Vilsona slimību. Par laimi, ir iespēja atviegloti nopūsties - viss ir kārtībā.
Pagājušajā gadā Sandras vecākajai meitai Elīnai būtu bijusi 30 gadu jubileja. Varēja būt... Sandra svecīšu vakarā pie meitas atdusas vietas kopā sapulcināja apmēram 30 cilvēkus - visus tos, kuriem Elīna ir bijusi tuva un nozīmīga. Šis brīdis ir sildījis sirdi. Reizēm mājās tiek pārcilāti vecie Elīnas albumi ar fotogrāfijām no viņas dzīves, ceļojumiem. Sandra vēlas, lai atmiņas par meitu būtu mīlestības pilnas, atceroties visu labo. “Elīna bija perfekta. Jau agri – ļoti patstāvīga,” saka Sandra.
Kā dzīves pašus laimīgākos brīžus viņa tagad atceras laiku, kad pati 42 gadu vecumā otrreiz kļuva par māmiņu. Dzemdības notika Smiltenes slimnīcā. Un vecākā meita Elīna katru dienu ar stopiem ir braukusi no Gulbenes uz Smilteni, lai būtu kopā ar mammu un mazo māsiņu Evelīnu. “To redzot, mediķi mani vēl mierināja: ja ar mani pašu dzīvē kas atgadīšoties, vecākā meita taču mazo māsiņu uzaudzināšot, nepametīšot. Kad atgriezos mājās, turpināju būt laimīga kopā ar abām savām meitām. Un tad bija brīdis, kad Elīnai piedzima Elīza. Un atkal mēs visas kopā bijām ļoti, ļoti laimīgas! Tās ir atmiņas, kuras silda mani joprojām,” atklāj Sandra.

“Esmu vecmāmiņa, un uzslavas tāpēc nevajag”
Nesen Sandra bija aicināta piedalīties ģimeņu godināšanas pasākumā, kuru organizēja novada pašvaldība un bāriņtiesa. Tas bija pasākums, kas veltīts ģimenēm, kuras rūpējas par audžubērniem, par aizbildniecībā esošiem bērniem. “Esmu vecmāmiņa, un uzslavas tāpēc nevajag. Uzskatu, ka man šajā pasākumā vispār nebija jāpiedalās. Tomēr es tur biju, un radās arī pārdomas. Dāvana, kuru no pašvaldības saņēmu es un citas uzaicinātās ģimenes, bija pārsteidzoša – domino kauliņi ar latvju zīmēm! Vai tiešām tām 17 ģimenēm, kuras bija aicinātas uz šo pasākumu, katrai nevarēja sarūpēt konfekšu paku vai, piemēram, dāvanu karti, ar kuru var iet iepirkties veikalā? Bērni taču gaidīja kaut ko garšīgu! Skatījās dāvanu maisā un ko viņi tur ieraudzīja? Vai tiešām pašvaldībā strādājošajiem pašiem nav bērnu, ka viņi to nesaprot?” saka Sandra.
Reiz viņa bāriņtiesā pajautājusi tieši: “Sakiet, lūdzu, cienījamās dāmas, kura no jums šeit ir bārene?” Protams, neviena! Bet jautāja Sandra tāpēc, ka no savas personiskās pieredzes zina, ka bāreni var saprast tikai bārenis. Saprast un pieņemt katram bārenim vislabāko lēmumu.
“Es pati esmu bārene no 12 gadu vecuma. Es paliku bez tēva un bez mātes. Es pati esmu piedzīvojusi to, ka mani dala, ka mani kaut kur sūta. Bārenis taču ir dzīvs cilvēks, nevis kaķēns sētmalē!” saka Sandra. Viņa no savas pieredzes zina – bārenim ir vajadzīga stabilitāte un ticība asinsradiniekiem, uz kuriem var paļauties nevis dažreiz, bet vienmēr.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā klints par savām meitenēm!

Kategorijas