Vēsā mierā

2019. gada 2. jūlijs 00:00

Es ar jautājumiem neuzbāzos un savu ziņkārību reizēm apmierināju visu zinošajā “Googlē”, un pa viņas dzīves takām man nesanāca bieži pastaigāties. Iza man atdeva izlasītās avīzes un žurnālus, kurus ilgu laiku cītīgi abonēja. Pasta kastīte bija nieka simt metru attālumā pie iebraucamā ceļa. Kad arī tā likās Izas vecajām kājām par tālu, pastniece iegrieza savu mašīnu pagalmā vienu reizi nedēļā, bet tad jau Iza abonēja tikai novada avīzīti. Viņa reti klausījās radio, aizbildinoties ar sliktu dzirdi, televizora pulti arī vairs neprata pareizi regulēt, un arī šis logs uz pasauli satumsa. Sevišķi grūti Izai bija pārciest pēdējo ziemu. Daudz runāja par savu ošu gatvi, kurā jau vairākus gadus mira dižie koki. Tiem bija piemetusies sakņu sistēmas slimība, un vēl neviens zinātnieks nebija atradis īso iemeslu. Iza reiz teica, ka jūtoties tāpat kā viņas tēva stādītie oši...
Arī es savas saimniecības rūpju dēļ nevarēju uzņemties regulāru uzraudzību un atbildību. Plīts kurināšana, mūžīgais aukstums, kas līda mājā, vecajam cilvēkam bija par grūtu un nedrošu, un es nolīgu Izai aprūpētāju, kuru viņa uz dažām stundām dienā varēja algot no savas pensijas. Arī uztura sagādāšana ietilpa jaunās izpalīdzes pienākumos, kas tika atrunāti pie pagasta sociālā darbinieka. Uz kādu brīdi Iza gan uz mani apvainojās, bet, laikam ejot, saprata, ka tas ir pareizs lēmums, jo viņa vairs viena dzīvot nespēja. Uz pansionātu viņa neparko negribēja iet, vismaz pagaidām, un aprūpētāja godam pildīja uzticētos pienākumus, reizēm paliekot pie Izas arī pa nakti.
Izai neklājās labi arī ar veselību. Vairākas reizes aicinājām ģimenes ārstu, bet tikai zāles vien nelīdzēja. Informēju arī dēlu, bet vairāk par atrunāšanos, ka nesanākot tagad laika, nesadzirdēju. Radiem pēkšņi bija aptrūcis laika! Tikai mazdēla sieva Laila rudens pusē pāris reizes atbrauca, taču pieņemt lēmumu ņemt Izu pie sevis nevēlējās. Klapatas ar vecu cilvēku nebija viņas ģimenes prioritāte. Māja esot maza, divi bērni, daudz pašu klapatu, visiem nebūšot arī vietas un „ar mājas sadzīves tehniku un pogām”, kā teica Laila, Iza neiemācīšoties rīkoties. Pabrīnījos un sapratu, ka nepateicība ir pasaules alga. Iza taču bija viņiem uzdāvinājusi automašīnu, dēlam nopirkusi māju, bet nu nekā!
„Lai dzīvo, kā prot vai... Saules mūžu jau neviens nedzīvo!” tik skaudri pa telefonu teica Juris. Brīnījos, kur tāds radies, kā izaudzis tik neiejūtīgs un savtīgs! Iza gan to nebija pelnījusi. Tomēr kaimiņienei vajadzēja pastāvīgu uzraudzību, un es rīkojos. Kad radi līdz ar ziemas iestāšanos bija kā ūdenī iekrituši, ņēmu lietas savā ziņā. Man bija Jura un mazdēla telefona numuri, zvanīju, bet viņi arī tagad neizprata vecā cilvēka nespēju tikt ar savu sadzīvi galā un uzskatīja aprūpētājas pakalpojumus par lieku naudas izšķiešanu un vecuma kaprīzi. Gribot tikai izrādīties, ka tik švaka palikusi. Esot tāda vecuma mode čīkstēt. Ne nu pirmā ziema, ne... Kad varēšot, piebraukšot, bet ne jau rītā.
Nu mana sirds bija dusmu pilna! Devos uz pagastu, un sociālā dienesta darbinieki izsauca dēlu uz sarunu par ievietošanu pansionātā. Tad es patiesībā iepazinu viņas radus un uzzināju to, kas agrāk tika noslēpts un aizslēgts aiz septiņām atslēgām.
Izu ievietoja pagasta pansionātā. Dēls dabūja maksāt to starpību, ko nesedza mātes pensija, un es varēju uzelpot. Iza bija siltumā un atkopās, tikai runāja mazāk un aizvien pieminēja kaķus. Negribēju melot un izstāstīju, ka tos Juris palaidis plašajā pasaulē, jo ko tad citu varēja darīt? Kad ziema bija pašā spelgonī, Iza bija lūgusi personālu padot man ziņu, lai es viņu apciemoju. Bija Ziemassvētku laiks, kad sirdis atveras. Ļoti gribēju viņu iepriecināt un nopirku viņai kā dāvanu rotaļlietu - mīkstu un skaistu kaķi. Viņa bija tik priecīga kā tāds bērns! Tad Iza man izstāstīja ko tādu, ko agrāk nekad nebija atklājusi. Tas bija viņas Sibīrijas jaunības mīlestības neprāta stāsts, ko es atceros gandrīz vārds vārdā un solījos to nevienam nestāstīt, ja jau Iza tā vēlējās. Tomēr dažos teikumos atklāju to arī savam vīram, jo viņš arī bija līdzdalīgs mūsu kopīgajās rūpēs par kaimiņieni.
Iza pastāstīja, ka viņas puisis Jurijs bijis vietējais celtnieks, Blagoveščenskas iedzīvotājs, iznesīgs, skaists, un viņam Izabella ļoti patikusi. Par savu “beločku” (vāverīti) saucis, aplidojis, un drīz uzsākuši attiecības, tad pieteicies mazais. Tomēr viss tālākais kopdzīves ceļš nebijis rozēm kaisīts. Jurijs izrādījies īsts „babņiks” un, dēlu nesagaidījis, jau aiztraucies pēc citām „vāverītēm”, pārcēlies uz citu dzīvesvietu un pazudis. Iza viņu nav arī meklējusi. Laikam viņam bijusi plaša sirds un to mīlas kvēli tikai notēlojis. Tās bijušas tikai tādas aizraušanās un vīrieša dziņas. Iza to tik ļoti pārdzīvojusi, ka gandrīz sajukusi prātā: „Gribi - tici, gribi - netici, bet tas, kam es Sibīrijā izgāju cauri, nebija ne sals, ne bads, bet tikai sirdēsti. Pameta Jurijs mūs kā kāju pinekļus. Nebūtu man mammas atbalsta un viņas vēsā miera, galu sev padarītu... Nevienu vīrieti vairs neesmu sev laidusi klāt. Laikam jau tās grūtās dzīves un manas depresijas dēļ Juris - viņa dēls tāds vēss izaudzis... Ko nu vairs! Kas iesēts, tas izaug! Nav jau nekas slikts, gan jau labais ir arī kodolā.”
Aizdedzināju svecītes manis atnestajā svētku eglītē, ienāca pie mums pansionāta personāls ar saldumu paciņu, kādas dalīja visiem iemītniekiem pie kopīgās egles, bet, tā kā Iza jau bija guloša, pienesa pie viņas mazās eglītes. Nodziedājām “Klusu nakti, svētu nakti”, un man visus Ziemassvētkus bija skumjš prāts par Izas dzīvi, par viņas koku likteni. Man šie koki sasaucās ar Izas dzīves kataklizmām. Pēc Ziemassvētkiem uzzināju, ka bijuši pie viņas ciemos arī dēls un mazdēla sieva - tātad tās dzimtas saknes vēl nebija pavisam nonīkušas. Viss it kā notika tādā vēsā mierā. Viņi vienkārši bija dažādi cilvēki, kas vienmēr izmainās, nomainoties paaudzēm.
Iza nomira drīz pēc Ziemassvētkiem, un tā bija tā “ķeizara nāve miegā”, uz kuru cer daudzi, par to nerunājot un ticot liktenim.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēsā mierā

Kategorijas