Nedēļa vēsturē

2019. gada 9. jūlijs 00:00

109

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūliju pilnīgi citā laikmetā.

1974. gada 4. jūlijā dzimis latviešu hokejists Kārlis Skrastiņš. Latvijas izlases sastāvā spēlējis astoņos pasaules čempionātos augstākajā divīzijā, trijās olimpiskajās spēlēs, bijis izlases kapteinis. 2000. gada pasaules čempionātā mačā pret Baltkrieviju kļuva par pirmo aizsargu, kas šāda ranga sacensībās trīs reizes pārspējis pretinieka vārtsargu.
Hokejista gaitas Kārlis sāka Rīgas klubā “Pārdaugava”, pēc tam vairākas sezonas spēlēja Somijā, Turku pilsētas komandā. 1998. gadā latvieti draftā izvēlējās Nacionālās hokeja līgas (NHL) komanda Našvilas “Predators”, spēlējis arī Kolorādo “Avalanche”, Floridas “Panthers” un Dalasas “Stars”, pavisam NHL aizvadot 832 spēles. No 2000. gada 21. februāra līdz 2007. gada 8. februārim piedalījies 487 spēlēs pēc kārtas, sasniedzot NHL rekordu aizsargu vidū un iegūstot iesauku “Iron Man” (“Dzelzs vīrs”). 2011. gada 28. jūnijā parakstīja līgumu ar Jaroslavļas “Lokomotiv”, 2011. gada 7. septembrī kopā ar visu komandu gāja bojā aviācijas katastrofā. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka lidmašīnu pilotēja faktiski neprofesionāla ekipāža, kurai vispār nebija tiesības veikt patstāvīgus lidojumus.

1845. gada 5. jūlijā 43 gadus vecais Viktors Igo, jau atzīts par Francijas pirmo rakstnieku, Francijas “nemirstīgo” akadēmijas loceklis, pirms trīs mēnešiem saņēmis Francijas pēra titulu, agrā rīta stundā tika pārsteigts ar jauniņu mīļāko Leoniju d'One, mākslinieka Ogista Biāra sievu. Tā laika Francijā laulības pārkāpšanu sodīja stingri, apmānītais vīrs bija nepielūdzams un prasīja bargus sodus. Tomēr Igo, pateicoties savam augstajam sabiedriskajam stāvoklim, izdevās no soda izvairīties, bet nabaga Leonijai nācās divus mēnešus pavadīt aiz restēm. Igo, lai nomierinātos, sāka darbu pie romāna “Nožēlojamie”. Vēlāk Leonija panāca šķiršanos no vīra, bet Igo, kuram mīļāko bija vesels pulks, ar viņu tā arī neapprecējās, kaut gan uzturēja kontaktus un palīdzēja ar naudu līdz pašai viņas nāvei.
1535. gada 6. jūlijā Londonā izpildīja nāves sodu Anglijas kancleram Tomasam Moram. Viņu ieslodzīja Tauerā un tiesāja, jo viņš atteicās zvērēt karalim Henrijam VIII kā anglikāņu baznīcas galvai – Mors bija katolis un atzina tikai pāvesta reliģisko varu.
Tiesas sprieduma teksts uzdzen aukstas tirpas: “Pakārt tā, lai mocītos līdz pusdzīvam stāvoklim, izņemt no cilpas, kamēr vēl nav nomiris, nogriezt dzimumorgānus, uzšķērst vēderu, izraut un sadedzināt iekšējos orgānus. Līķi sacirst četrās daļās un pienaglot pa vienai ceturtdaļai virs katriem Sitijas (iekšpilsētas) vārtiem, bet galvu izstādīt uz Londonas tilta.”
Agrā 6. jūlija rītā Moram paziņoja, ka viņu sodīs pulksten 9 un ka karalis žēlīgi moku nāvi nomainījis ar galvas nociršanu. Mors ironiski izsaucies: “Pasargi, Dievs, manus draugus no šādas karaļa žēlastības!” Uz soda vietu viņš gāja garām ziņkārīgo pūlim. Ilgie mēneši cietumā un mokošās pratināšanas bija salauzušas kanclera veselību, viņš bija ļoti novājējis un tikko varēja pavilkt kājas. Bet, kad Mors paretam apstājās un uzmeta skatienu pūlim, tad tāpat kā senāk viņa acīs bija lasāms neparasts gara spēks. Mors absolūti nebijās nāves un, piegājis pie steigā uzbūvētā ešafota, ar īstu angļu melno humoru palūdza cietumsargam: “Lūdzu, palīdzi man uzkāpt, lejā es pacentīšos tikt pats.” Savus pēdējos vārdus Mors teica bendem: “Man ir īss kakls, mērķē labi, lai neapkaunotu sevi!” Un, jau nolicis galvu uz kluča: “Pagaidi mirkli, es pievākšu bārdu – tā taču nav izdarījusi nekādu nodevību.” Pēc mirkļa Mora galva jau ripoja pa ešafotu.

2005. gada 7. jūlijā, dienā, kad Skotijā atklāja ikgadējo Lielā astotnieka tikšanos, Londonā praktiski vienlaicīgi nodārdēja četri sprādzieni, par kuru upuriem kļuva 54 cilvēki. Tas notika nākamajā dienā pēc tam, kad Singapūrā Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijā par olimpiādes 2012 norises vietu tika izvēlēta Lielbritānijas galvaspilsēta. Trīs bumbas eksplodēja metro vagonos, bet viena autobusā. Policija operatīvi noskaidroja, ka sprādzienus sarīkojuši četri islāmistu teroristi nāvinieki, jauni pakistāniešu izcelsmes Lielbritānijas pilsoņi no pilnīgi labvēlīgām ģimenēm. Visi teroristi bija no Līdsas pilsētas, kas pazīstama ar lielu musulmaņu kopienu un ārkārtīgi saspīlētām attiecībām starp imigrantiem un vietējiem iedzīvotājiem. Pēc divām nedēļām Londonā atkal atskanēja sprādzieni, bet šoreiz iztika bez upuriem.

2010. gada 8. jūlijā notika vērienīga aizturēto spiegu apmaiņa – 10 ASV aizturētie krievu spiegi no ASV atgriezās mājās, savukārt Krievija uz Lielbritāniju atļāva izbraukt četriem, tai skaitā arī pagājušajā gadā Solsberijā saindētajam Sergejam Skripaļam.
Krievu grupā bija arī kolorītā rudmate Anna Čepmena. Dzimusi 1982. gadā diplomāta (iespējams, spiega) Vasilija Kuščenko ģimenē, studējusi ekonomiku Maskavas Universitātē, ceļojumā Londonā iepazinās ar Aleksu Čepmenu, ar kuru no 2002. līdz 2006. gadam bija precējusies. Ieradusies Ņujorkā, viņa sāka apgrozīties biznesa aprindās, nodibināja nekustamo īpašumu uzņēmumu, bet vakarus pavadīja Manhetenas restorānos un klubos. Tas kalpoja kā aizsegs Čepmenas slepenajai misijai (kā teikts tiesas dokumentos): “izveidot kontaktus politiskās aprindās un nodot iegūto informāciju”. Viņu aizturēja kopā ar deviņām citām personām 2010. gada 27. maijā aizdomās par spiegošanu Krievijas labā pēc tikšanās ar FBI darbinieku, kurš izlikās par Krievijas amatpersonu. Čepmena savu vainu izvirzītajās apsūdzībās atzina, cietumā viņai nenācās pavadīt ilgu laiku. Krievijā Annu sagaidīja silti, tā laika Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pat pasniedza augstu apbalvojumu.
Parasti bijušie spiegi dzīvo klusu, bet Čepmena gozējas slavas saulē: viņa sāka strādāt partijas “Vienotā Krievija” Jaunajā gvardē, tikās ar Vladimiru Putinu, apakšveļā pozēja žurnāla “Maxim” vākam, vada TV šovu “Pasaules noslēpumi ar Annu Čepmenu”, ir žurnāla “Venture Business News” redaktore.

1357. gada 9. jūlijā tieši pulksten 5.31 Čehijas karalis Kārlis I (viņš arī Svētās Romas imperators Kārlis IV) atklāja slavenā Prāgas Kārļa tilta būvniecību, savām rokām ieliekot pamatakmeni.
Kārlis bija, iespējams, pats izglītotākais no tā laika Eiropas valdniekiem, runāja piecās valodās, dibināja Prāgas Universitāti – vecāko Viduseiropā un Austrumeiropā. Tilts viņam bija vajadzīgs, lai savienotu Vltavas upes abus krastus – vairāki astrologi bija prognozējuši vēsturiskās Prāgas daļas bojāeju ugunsgrēkā, tāpēc karalis sāka būvēt jauno pilsētas daļu upes pretējā pusē. Laiku būvniecības sākšanai viņš izvēlējās, ievērojot astroloģijā svarīgo skaitļu spoguļlikumu: skaitli 1357 9 7531 var lasīt no abām pusēm. Tiltam izvēlētais laiks tiešām bija veiksmīgs, piedzīvojis un pārdzīvojis daudz ko, tas stāv vēl šodien.

1986. gada 10. jūlijā Liepājas juvelieris Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dispečers Mārtiņš Bariss dibināja Latvijas tiesību aizstāvības organizāciju “Helsinki 86”. Grupas dibināšanas paziņojumā tās mērķi bija deklarēti šādi: “Atklāti, bez cenzūras un ārēja spiediena informēt ārzemju organizācijas par pārkāpumiem, kas notiek pret mūsu tautu materiālām un garīgām vērtībām, kā arī pret pašu tautu. Aizšķērsot ceļu meliem un teroram, dot visām tautām sava attīstības ceļa brīvu izvēli, ievērot Helsinku konferences nobeiguma dokumentā izvirzītos principus.”
“Helsinku 86” bija pirmā organizācija, kas jau 1987. gadā izvirzīja jautājumu par Molotova–Ribentropa pakta likumību un Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1987. gada 18. novembrī grupa ierosināja svinēt neatkarīgās Latvijas proklamēšanu. 1988. gada 14. jūlijā pirmo reizi pēckara Latvijas vēsturē demonstrācijas laikā “Helsinku 86” biedrs Konstantīns Pupurs cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem aiznesa sarkanbaltsarkano karogu.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas