Darina latvisku goda tērpu

2019. gada 9. jūlijs 00:00

4499

“Vienmēr ar baltu skaudību esmu skatījusies uz tām sievietēm, kuras tepat Gulbenē ir tikušas pie pašu darinātiem tautastērpiem. Tie ir tik skaisti! Kad Druvienas Latviskās dzīvesziņas centrs piedāvāja nodarbības goda tērpa gatavošanai, ar prieku izmantoju šo iespēju. Mums stāstīja par tērpu tapšanu, un tika uzsvērts, ka katra meita gribēja izcelties ar sava tērpa rakstiem. Tāpēc labi, ka nevajadzēja aust brunčiem audumu, jo tad tie būtu visām vienādi. Tagad zinu, ka nevienai citai nebūs tādu baltu brunču kā man,” stāsta tirzmaliete Elita Birže.
Viņa atzīst, ka goda tērps pagaidām nav gatavs – vēl jāšuj blūze un vainags, bet pastalas vasaras saulgriežos ir jau iedejotas.
Elitas vīrs ir Jānis, tāpēc šajos svētkos viņu mājās “Kalnāres” sanāk daudz ciemiņu. Turklāt svinības veidojas tautiskas, vairāki līgotāji ierodas tautastērpos. Turpmāk arī mājas saimniece Elita jutīsies īpaša savā goda tērpā. Viņa sākusi šūt arī linu kleitu, kādas valkāja senlatvietes.
Protams, nepietiek ar vēlmi darināt sev goda tērpu. Ir vajadzīgas prasmes, kuras nevar apgūt vienā nodarbībā. Elitai Biržei tās ir, jo viņas profesija ir mājturības un datorzinību skolotāja. Turklāt patika darināt rokdarbus Elitai ir kopš bērnības. Daudz ko meitenei iemācīja vecmāmiņa.
“Šūt es iemācījos skolā. Man Lizuma vidusskolā bija laba darbmācības, kā toreiz dēvēja mājturību, skolotāja. Vēl es biju šūšanas kursos, pēc kuriem esmu šuvusi gan sev, gan vedeklai, gan meitām un mazmeitai. Arī Tirzas vidējās paaudzes dejotājām sašuvu brunčus. Gatavojoties Deju svētkiem, tika austs zaļi rūtains linu audums brunčiem, kāds ir raksturīgs novadam,” stāsta E.Birže.
Arī viņa pati dejoja šajā kolektīvā, bet dejot sāka jau 7 gadu vecumā. Elita atceras, ka tad mazajām dejotājām bija svītraini bruncīši un baltas blūzītes, jo necentās darināt autentiskus tautastērpus. “Kad studēju, ļoti daudz vajadzēja apgūt par latvisko dzīvesziņu. Ir lasīts un pētīts – gan raksti, gan ornamenti un tradīcijas,” saka Elita. “Pat nezinu izskaidrot, kāpēc, bet mani tas viss interesē. Pēc dzimšanas datiem esmu izrēķinājusi un izveidojusi savu ornamentu. Tas ir mana aizsardzības zīme. Tādas esmu izveidojusi arī saviem bērniem. Mana zīme ir kā savērstais ugunskrusts,” atklāj Elita. Viņa secina, ka, izmantojot dzimšanas skaitļus, veidojas ļoti interesanti ornamenti.

Arī jauniešus uzrunā latviskais
E.Birže bija mājturības skolotāja Galgauskas pamatskolā, bet nu jau divus gadus ir datorikas skolotāja Mārupes pamatskolā. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu kardināli mainīts virziens.
Arī datorzinībās zīmēšanas programmā var iekļaut latvisko zīmju un ornamentu veidošanu.
“Skolēni pēta un veido prezentācijas par latvisko dzīvesziņu, gadskārtu ieražām. Viņiem tas ļoti patīk, tāpēc prezentācijas ir interesantas. Tas nozīmē, ka datorika nav nemaz tālu no mājturības, lai gan praktiski nestrādā rokdarbus,” skaidro E.Birže.
Viņa pati vienmēr cenšas apgūt kaut ko jaunu, tāpēc gatavo pērļu rotas - galvenokārt rokassprādzes ar latviskiem rakstiem. Elita ievērojusi, ka adīšanu meitenes apgūst ar grūtībām, bet pērļot jaunietēm patīk. “Man tā nav modes lieta, jo uzrunā tieši latviskais. Tā bija jau tad, kad par latviskām vērtībām nerunāja un latviskās tradīcijas ziemas un vasaras saulgriežos bija pat aizliegtas. Kad vēl dzīvoju Lizumā, mums bija ļoti jauka kultūras nama vadītāja Inta Dārzniece. Viņa pirmo reizi sarīkoja latviskus Ziemassvētkus ar ķekatām un maskām, ar zirgu pajūgiem, ar tautas tērpiem, dziesmām un tradīcijām, kurās, protams, ar prieku iesaistījāmies,” atceras Elita.

Nekur nav tik labi kā mājās
Savulaik Biržu vecākā meita Zane dejoja Tirzas pamatskolas kolektīvā, bet jaunākā meita Līna dejoja gan Tirzas, gan Lizuma deju kolektīvā “Veiksme”, gan Gulbenē “Zelta rūsiņā”. Tagad Zane kopā ar vīru un meitiņu dzīvo Spānijā, bet diezgan bieži atbrauc uz Latviju. Arī šobrīd pie vecmāmiņas ir četrgadīgā mazmeita Kate, kas prot gan spāniski, gan latviski un apmeklē katalāņu skolu. “Ātrāk var atlidot no Spānijas, nekā atbraukt no Rīgas līdz Tirzai. Kad pavadu meitu lidostā, viņa pirmā ir mājās, bet es vēl braucu. Tagad ir tā, ka nereti ir jāaizbrauc no savas valsts radušos apstākļu dēļ. Tas nekas, ka meitas tagad nav te. Gan jau pienāks brīdis, kad viņa sapratīs – Latvijā ir vislabāk!” spriež Elita.
Jaunākā meita Līna bija angļu valodas skolotāja, bet pēc izglītības ir tulks. Izmantojot jauniešu programmas piedāvātās iespējas, viņa ir devusies uz Kanādu. “Meitai nav valodas barjeras, tāpēc viņa var gan ceļot, gan strādāt citur. Tagad radās iespēja nostiprināt valodas zināšanas un prasmes, kas, protams, ir jāizmanto,” atzīst māte.
Pati Elita spriež, ka te ir viņas mājas, tāpēc nav ne vēlmes, ne vajadzības kaut kur doties prom. “Te ir mūsu mājas, pašu celtas un koptas visas kopdzīves laikā. Videi, kurā dzīvojam, ir ļoti liela nozīme. Svarīgi, vai tā ļauj attīstīties. Manuprāt, Tirza ir ļoti latviska un piemērota vieta. Patīk ainava – kalni un lejas. Sava māja ļauj saglabāt personisko, bet tajā pašā laikā var sajust pagasta dzīves pulsu,” spriež E.Birže.
Kad vecākais dēls Edgars vēlējās izveidot veikborda trasi, Elita mācījās rakstīt projektu, lai iegūtu finansējumu. Tagad jauniešiem ir labas aktīvās atpūtas iespējas pie ūdens. Edgars ir programmētājs, bet acīmredzot no tēva mantojis galdnieka prasmes. “Viņam tas ļoti patīk, tāpēc gatavo gan mēbeles, gan ozola līklīniju parketa dēlīšus, ko pats arī ieklāj,” stāsta Elita. Viņa atzīst, ka dēla pirtī ieklātā ozolkoka grīda un durvis, kā arī virtuves galds ir ļoti skaisti.
Jaunākais dēls Dāvis strādā Rīgā, kur ierīko ventilācijas sistēmas, un ir aizrāvies ar autosportu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Darina latvisku goda tērpu

Kategorijas