Par rozēm un kāpostiem

2019. gada 9. jūlijs 00:00

895

Tautas gudrība vēsta: ideālists ir tāds cilvēks, kurš, paostījis rozi un kāpostu, izdara slēdzienu par patīkamāko smaržu un secina, no kā labāk vārīt zupu.
Mūsu miestu tātad pārvalda ideālisti. Viņi jau nu prot zupu vārīt. Viņi zina, ka no rožu smaržas vien paēdis nebūsi. Vismaz paši tā domā. Un es arī tā domāju. Vēl jau tikai vāra. Tas smeķis nāks vēlāk.
Es savai sievai Antonijai tā arī paskaidroju, kad abi, laulības gultā gulēdami, pārspriežam par vietējo politiku. Viņa vienmēr grib visu un uzreiz. Es viņai saku: “Pacieties!” Politikā viss ir jādara lēnām un ar baudu. Jāsāk, kā saka, ar erogēnajām zonām. Ar viegliem pieskārieniem. Mūsu miestā jaunā vadība kursu uz baudu sāka ar rozēm vai caur tām. Novāca tā saucamo “Nikolaja rozi” no vietvaras dobes priekšējā flanga. Neiznīcināja. Vienkārši norādīja tai maznozīmīgāku vietu.
Sāka ar ērkšķu aplaušanu un rožu vārdiem un turpina ar citiem. Jau redzam pārmaiņas. Un būs vēl. Kā Bībelē teikts - kuri bija pēdējie, būs tie pirmie, un otrādi.
Es redzu, cik uzmanīgi, cik taktiski notiek varas darbi, sākot ar sabiedrības ēterisko ķermeni – kultūru, sportu, tradīcijām. Skaidrs, ka kultūras mums trūkst. Nesekojam līdzi laikam. Kauns skatīties, cik atpalikuši esam. Ne mums ir estrāde, ne baseins, ne hokeja halle! Mums pat kultūras pārvaldes nav! Neviena naktskluba nav! Un es nesaprotu, kā līdz šim esam varējuši iztikt bez sporta pārvaldes! Divas šīs nozares – kultūru un sportu – mums vajag pamatīgi izravēt un nolikt auglīgā substrātā, lai veidotos ātraudze. Es te redzu līdzību ar kāpostu audzēšanu. “Kāposti dzer kā zirgi,” teica sengrieķu botāniķis Teofrasts. Bez investīcijām nav izaugsmes, nav nākamās ražas. Es esmu par jaunaudzi un labu atalgojumu jaunajiem! Kādam liksies, ka tiek izveidoti lieki amati? Jānodrošina, kā saka, jauno augu aizsardzība un attiecīgs mikroklimants. Gan pamazām dēsti norūdīsies. Galvenais – nedrīkst padoties vecajā augsnē mītošajiem kaitēkļiem.
Kad es šādā vīzē gultā skaļi filozofēju, Antonija atgādina man par sevi un laulātā drauga pienākumiem. Paliek greizsirdīga, hi, uz politiku. Saka - es par daudz to mīlot un par maz savu likumīgo sievu. Bet tas taču nav nemaz moderni! Kurš gan šodien vairs mīl likumīgi. Tas taču ir tikpat neinteresanti, kā svinēt novada svētkus. Ārprāts! Stagnācija!
Es Antonijai skaidroju, ka ir jāiet līdzi laikam gan politikā, gan intīmajā jomā, gan kultūrā un sportā. Ģimenes tradīcijas jāsāk būvēt uz jauniem pamatiem! Vajag tam visam pieiet radoši, ļauties sajūtām, noskaņojumam. Vārdu sakot, vajag svingerot. “Ko? Kas? Ko vajag?” man jautā Antonija. Un tad es saprotu – esmu kopā ar sievieti, kura nemaz negrib attīstīties. Vieglprātīgi tā arī pasaku, gultā blakus gulēdams. Ja Antonija nav gatava eksperimentēt, rotēt... Tad kā lai mēs saglabājam savu laulību? Jā, Antonija prot vārīt kāpostu zupu. Bet ar to ir par maz! Gribu sievieti, par kuru reiz Rūdolfs Blaumanis ir dzejojis: “Vēl tu rozes plūc nenotvīkdama...”
Un ko es dabūju pretī par savu atklātību? Zilu aci...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par rozēm un kāpostiem

Kategorijas