Vēsā mierā

2019. gada 9. jūlijs 00:00

Kad pienāca pavasaris, nolēmu kapos apciemot arī savu bijušo un mīļo kaimiņieni Izu. Ziemā bieži par viņu biju domājusi, atcerējusies kopā pavadītos gadus, bet ar viņas tuviniekiem nebiju sazinājusies. Un kāpēc gan? Viņiem drīzāk bija ne sevišķi patīkamas atmiņas par manu iemaisīšanos Izas liktenī, kad saucu palīgā sociālā dienesta cilvēkus, un, liekot roku uz sirds, biju arī tagad apmierināta par savu aktīvo rīkošanos. Tagad modē nācis tāds jēdziens kā „trauksmes cēlējs”, un es tieši tāda arī biju. Varbūt pateicoties tieši manai rīcībai, savu pēdējo dzīves sprīdi Iza pavadīja siltumā, aprūpē un starp cilvēkiem.
Bija vēl viens gandrīz mistisks notikums, kas mani īpaši uzrunāja un lika atcerēties bijušo. Kādā pavasara rītā, kad jau viss gaiss smaržoja pēc svaiguma ar pilošiem ledus lāsteku zīmuļiem jumta malā, mani agrā rīta stundā pārsteidza tāda kā skrāpēšanās pie mājas durvīm. Brīdi tam nepievērsu uzmanību, bet tad mana ziņkārība ņēma virsroku. Pavēru durvis, un tur – neviens cits kā Izas mīļais runcis Cēzars! Izspūris, nosmulējies, bet manās acīs vērās droši un glaudās pie kājām.
„Sveiks, Izas sūtni!” es no izbrīna teicu tik skaļi, ka pati satrūkos. Vai tas maz iespējams un tā nav kāda halucinācija? Taču tas bija reāls kaķis, īstais Cēzars. Es viņu biju iepazinusi daudzajos gados pietiekami labi. Biju ievērojusi arī to, ka pats astes galiņš kaķim ir tā kā deformēts, kā aizlauzts. Manam izbrīnam ilgi nebija robežu: kaķis negausīgi paēda manu cienastu un droši apguva manas dzīvesvietas kaktus. Ilgi mazgāja savu izspūrušo spalvu, nolaizīja arī manu roku, kad paglāstīju viņa lieso muguru. Es sapratu, ka viņš ir uz palikšanu, un es šinī faktā saskatīju tādu kā zīmi, kā sveicienu no Izas.
Varbūt Cēzars jau ziemā bija atpazinis ceļu pie mums, tikai es to nebiju pamanījusi? Tomēr tas man nelikās ticami. Kaķis jau nebija bailīgs - to rādīja viņa drošā izturēšanās. Visdrīzāk, viņa ziemošanas vieta bija kur citur. Cēzars jau tanī pašā dienā ieņēma vietu ne pie manis, bet pie mana vīra sāniem. Tā bija kaķa izvēle, un es necentos to mainīt. Barotāja biju es. Biju arī viņam tīkama, un viņš reizēm mani aplaimoja ar ielēkšanu manā klēpī un skaļu savu kaķa dzirnaviņu gaņģa palaišanu. Tā viņš apliecināja arī man savu pateicību un uzticēšanos. Atmiņā uzplaiksnīja Skalbes nemirstīgā pasaka „Kaķīša dzirnavas”, kuru labi pazina manas paaudzes bērni. Arī Izas kaķa dzīve droši vien bija pasakas vērta, ja kāds to uzrakstītu. Varbūt tā arī notiks?
Cēzars arī bija tas, kurš lika man mērot ne tik tuvo ceļu uz kapiem, kur atdusējās Iza. Viņai tas kaķa stāsts bija jāizstāsta, un mēs ar vīru savā automašīnā kādā saulainā un pavasarīgā dienā devāmies ceļā. Salauzu lielu kadiķu bunti no Izas meža un nopinu tādu kā vainadziņu. Man pašai tas likās tik piemēroti un skaisti! Arī savas mājas goda istabā vāzē ieliku Izas meža dāvanu. Kadiķis smaržoja, un es atcerējos, ka ilgi neesmu izjutusi šo brīnišķīgo aromātu, ko izdveš kadiķi. Tie būs Izai visīstākie sveicieni! Ziedus katrs var nopirkt, bet es ticēju, ka Izai patiktu vislabāk ne rozes vai neļķes, bet tieši kadiķi.
Kapi vēl bija agrā pavasara nekārtībā. Kusa sniegs, uz celiņiem veidojās ūdens paltis. Klāt bija nākušas vairākas svaigas kapu kopiņas, vēl nesakoptas un bēru kroņos iekrautas. Viss vēl te šķita ziemas snaudā. Tieši tāds pats bija arī Izas kaps. Es pat ieraudzīju pašā maliņā savu kroni. Ir ticējums, ka bēru atribūtus un kroņus no kapiem drīkst noņemt tikai pēc 40 dienām no apbedīšanas. Īsti nezinu sīkāku pamatojumu, bet uzskatu, ka tas ir tāds kā pirmo sēru laiks, kad rokas piederīgajiem vēl neceļas uzjundīt atmiņas. Iza bija atgulējusi ilgāk. Ķērāmies pie viņas atdusas vietiņas apkopšanas. Es vienkārši nespēju pamest viņas kapu nesakoptu, un tanī pašā laikā apzinājos, ka tas nav mans pienākums. Tomēr neloloju arī cerības, ka viņas radi tuvākajā laikā te atbrauks. Es viņus iepazinu Izas dzīves laikā pietiekami labi. Viņi visu darīja tādā vēsā mierā un bez lielām emocijām. Vismaz man bija tāda pārliecība.
Sakopuši Izas kapu un uzlikuši uz tā savu dāvanu – kadiķu kronīti, pasēdējām uz kapu soliņa, pieminot Izas tēvu un brāli, kas tepat vien zem velēnām atdusējās.
Iza man savas dzīves laikā tik daudz par viņiem bija stāstījusi! Es droši vien zināju par viņiem vairāk nekā tuvākie radinieki. Tie bija Izas skaudrie stāsti, jo viņas tēva dzīve tikai kādus septiņus gadus bijusi veiksmīga un arī laimīga. Tad uzcelta māja „Saulītes”, tēvs bijis radošās un literārās dzīves pacēluma posmā. Izas mājās biju redzējusi arī vairākas tālaika ģimenes relikvijas. Pie ēkas bija arī piemiņas plāksnīte, ka te dzīvojis rakstnieks... Jaunie cilvēki viņu nezināja un nebija neko no viņa darbiem lasījuši. Uz lielo gadu rakstnieka jubileju gan notika vairāki publiski pasākumi, tomēr tā bija tikai tāda klusa atbalss ar tādu kā sabiedrības pienākuma pildīšanas misiju, bez paliekošas atskaņas. Pat uz Izas bērēm bija ieradies tikai sociālās aprūpes nama vadītājs, kurā īsu laiku mita Iza ar savu darbinieci. Vai tad novada domes varasvīriem te nebija ko teikt? Arī bērēs viss notika vēsā mierā. Kā patīkams notikums gan bija viena no Izas radiniekiem atsūtītā vēstule vai uzruna, kurā varēja nojaust arī cieņu un mīlestības atblāzmu, veltītu Izai... varbūt pat tādu kā pienākumu. Toreiz biju arī patīkami pārsteigta! Nu nebija Izas ošiem sapuvušas saknes! Tur vēl, kaut vāji, tomēr cirkulēja dzīvā sula.
Kad pienāca zaļais un krāšņais pavasaris, pamanīju rosību „Saulītēs”. Atkal klaigāja bērni, bija tāds kā darba troksnis. Skatīties negāju, un arī pie manis Izas radi neiegriezās, kaut bijām apmainījušies telefona numuriem un sazvanījušies. No kaimiņiem uzzināju, ka mērnieki pārmērījuši Izas mantiniekiem pienākošos zemi. Laikam pārdošot visu īpašumu.
Tā arī notika. Populārajā interneta portālā, kur liek sludinājumus un arī piedāvāto mantu fotogrāfijas, parādījās ziņa, ka pārdod nekustamo īpašumu: māju ar zemi un citām ēkām. Pat it kā rakstnieka iemīļotais soliņš bija nofotografēts uz skaistā dabas fona. Summu jaunie īpašnieki prasīja iespaidīgu, bet visas tās ekstras, kas bija īpašuma aprakstā, es dzīvē nebiju piefiksējusi. Ne jau velti saka, ka papīrs un internets panes visu.
Savu pienākumu pret Izu es biju izpildījusi un, liekas, saņēmusi pretī arī viņas mīļā runča Cēzara atzinību. Biju saņēmusi no savas ilggadējās kaimiņienes mantojumu, un šis stāsts arī ir mans paldies viņa.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vēsā mierā

Kategorijas