Nedēļa vēsturē

2019. gada 16. jūlijs 00:00

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūliju pilnīgi citā laikmetā.

1893. gada 11. jūlijā japāņu tirgotājs Kokiči Mikimoto, kurš jau sen centās kultivēt pērles, kārtējo reizi atvēra vākus vienai no eksperimentā izmantotajām pērlenēm un beidzot ieraudzīja tajā pirmo mākslīgi radīto pērli.
Mikimoto bija austeru tirgotājs, bet viņa dzīve izmainījās pēc tikšanās ar profesoru okeanologu Micukuri, kurš pastāstīja par nesen izdarīto atklājumu: izrādās, pērle dzimst un aug, kad molusks ar perlamutra gļotām pārklāj gliemežvākā iekļuvušo smilšu graudiņu vai citu svešķermeni. Profesors tirgonim ieteica eksperimentēt ar akojas gliemežnīcām, kuras tas audzēja pārdošanai.
1890. gadā Mikimoto ķērās pie darba, izvēloties dažāda materiāla smilšu graudiņus (kvarca, vizlas, silīcija) un ievadot tos dažādās moluska ķermeņa daļās. Viņš novēroja temperatūru un ūdens sāļumu, sekoja, lai tas būtu piesātināts ar vajadzīgā veida planktonu. Bet moluski nepieņēma svešķermeņus, un planktona slimības moluskus nogalināja. Beigās Mikimoto gliemenē ievietoja mazu perlamutra lodīti – un eksperiments izdevās. Tiesa, iegūtā pērle bija pusapaļa. Vēlāk Mikimoto apguva arī apaļu pērļu audzēšanas tehnoloģiju, atvēra juvelierveikalu tīklu un kļuva par miljonāru.

1965. gada 12. jūlijā, kad līdz astotajai Pasaules kausa izcīņai futbolā bija atlicis gads, Anglijas Futbola asociācija (FA) preses konferencē, kas bija sasaukta, lai apspriestu biļešu cenu jautājumus, ar domu, ka tas palīdzēs gaidāmā finālturnīra veidolam, ierosināja radīt pirmo Pasaules kausa futbolā izcīņas talismanu. Vēlāk “World Cup Willie” mānija pārņēma visu Angliju.
Pinkainā lauvas pareizo stājas un nemīlīguma kombināciju uzgāja “Walter Tuckwell and Associates” mākslinieks Redžinalds Hojs. Villiju ietērpa Anglijas karoga krekliņā, kājās uzvilka varenus apavus un piešķīra vajadzīgo izteiksmi. Lauvas kvadrātveida pleci, sažņaugtās dūres un augstprātīgā gaita atstāja spēcīgu iespaidu uz ikvienu Londonas viesi. Tie, kuri uzskatīja, ka bez Villija Anglija nebūtu uzvarējusi kausa izcīņā, varbūt nemaz nebija pārāk tālu no patiesības – Villijs bija tonizējošs līdzeklis visai nācijai. Britu puiši vispār nedrīkstēja neuzvarēt!
No lauvas ķetnām neizspruka gandrīz neviena tālaika tirdzniecības joma. “Wee Willie Cigars” kārbas demonstrēja varoni, “Watney's” aldari lauvai par godu radīja “World Cup” alu. Preču saraksts, kuras izmantoja Villija vārdu un veidolu, bija bezgalīgs: dvieļi, bikšturi, misiņa dekoratīvie zirgu iemauktu piekariņi, gultas matrači un pārklāji, šautriņu mešanas komplekti, spēļu kārtis, glāzes, kaklasaites, baloni, aproču pogas, leļļu cimdi, siksnas, cepuru kārbas. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi. Villija kuplās krēpes greznoja pat dāmu apakšbiksīšu intīmākās vietas.
Par nenovērtētu dienas varoni kļuva vēlāk visu aizmirstais turnīra administrācijas ierēdņu vadītājs Kens Vilsons – drukns vīrs ar kvadrātveida pleciem un lielu žokli, kurš kā pāvs staigāja pa FA gaiteņiem, izkliedzot pavēles. Biroja meitenes viņu bija iedēvējušas par Pasaules kausa Villiju; kad dzima talismans, līdzība bija paradoksāla, un kristības kļuva neizbēgamas.
Villijs ievadīja talismanu ēru Pasaules kausa izcīņā futbolā, un, jāatzīst, ka tieši Anglijas 1968. gada lauva vēl joprojām ir pazīstamākais lielā futbola simbols.

1856. gada 13. jūlijā toreizējā Turcijas galvaspilsētā Stambulā par godu uzvarai pār Krieviju Krimas karā notika grandiozs bankets. Šim datumam speciāli bija pieskaņota greznās Dolmabahčes pils atklāšana. To pēc sultāna Abdulmedžida rīkojuma Bešiktašā, Bosfora jūras šauruma Eiropas krastā, ziemeļos no Zelta raga līča, cēla armēņu arhitekts Karapets Baļjans un viņa dēls Nikogoss. Dolmabahče (“Uzbērtā dārza pils” – tā uzcelta uz zemes uzbēruma, kuru periodiski apūdeņoja paisuma ūdeņi) “apēda” trešo daļu Osmaņu impērijas gada budžeta un kļuva par turku valdnieku galveno rezidenci, nomainot krietni vecāko Topkapi. Grāfs Šeremetjevs, tā laika Krievijas sūtnis Stambulā, šo “Osmaņu rokoko” paraugu nodēvēja par “apšaubāmas un smagas gaumes” produktu.

1865. gada 14. jūlijā pēc daudzu valstu alpīnistu veltīgiem mēģinājumiem britu alpīnistu komandai, ko vadīja 25 gadus vecais mākslinieks gravieris Eduards Vimpers, beidzot izdevās uzveikt Materhornu, ne pašu augstāko, bet, pēc vispārēja atzinuma, skaistāko Alpu virsotni Šveices robežas dienvidos.
Materhorns ir četru stāvu skaldņu piramīda ar asām šķautnēm, kas paceļas 1000 metru augstāk par apkārtējo kalnu grēdu (4478 metrus virs jūras līmeņa). Atšķirībā no lielākās daļas savu priekšgājēju, kuri virsotni mēģināja pieveikt no dienvidaustrumu – itāļu – puses, Vimpers kāpa pa austrumu – šveiciešu – šķautni, kas, skatoties no lejas, likās pilnīgi nepieejama. Pēc trīs dienām virsotnē uzkāpa arī itāļi, kuri pēc tam stāstīja, ka pirms viņiem ejošie briti uz saviem konkurentiem no augšas grūduši akmeņus.

1381. gada 15. jūlijā Sentolbansā, 40 kilometru no Anglijas galvaspilsētas Londonas, karaļa Ričarda II klātbūtnē pakāra un pēc tam sacirta četrās daļās mācītāju Džonu Bolu. Viņa galvu uzdūra uz mieta un izstādīja uz Londonas tilta. No baznīcas Bolu izslēdza jau 1366. gadā. Pie varas esošos tracināja viņa sludinātais, ka visi cilvēki dzimst vienlīdzīgi, tāpēc verdzība un dzimtbūšana ir netaisnīga: “Kad Ādams ara un Ieva vērpa, kurš tad bija muižnieks?”
1818. gada 16. jūlijā Dikļu muižas Zunda rijā notika pirmā teātra izrāde latviešu valodā – 17 gadu vecā muižas kučierpuiša Jāņa Peitāna tulkotā un iestudēta Fridriha Šillera “Laupītāji”.
Barons fon Tīzenhauzens savu kučieri bija paņēmis līdzi uz Rīgas Vācu teātri, kur viņi noskatījās “Laupītājus”. Peitāns brīvi pārvaldīja vācu valodu, izrāde viņu aizrāva, jo sevišķi Šillera devīze “Pret tirāniem!”, un jauneklim dzima doma lugu pārtulkot latviešu valodā. Viņam radās grūtības ar daudzu vārdu, piemēram, “patriots”, “varonis”, izteikšanu latviski, lugas tekstu nācās pamatīgi īsināt, bet izdevās saglabāt Šillera idejisko un morālo atziņu pilno tekstu būtību, kas burtiski iemieso protestu pret feodālo sabiedrības iekārtu. Pretēji barona gribai Peitāns lugu iestudēja un izrādīja pārējiem muižas dzimtļaudīm, pats spēlējot galveno – Kārļa Mora – lomu, pārējās lomās bija citi muižas kalpotāji. Nepakļaušanās baronam nepalika bez sekām – gan Peitānu, gan pārējos aktierus sodīja, vajāja. 1820. gadā Jānis Peitāns un Kārlis Heinrihsons no barona aizbēga. Viņus tā arī nenotvēra.

1918. gada naktī uz 17. jūliju Urālu pilsētā Jekaterinburgā, inženiera Ipatjeva nama pagrabā, nošāva boļševiku ieslodzījumā turēto pēdējo Krievijas caru Nikolaju II Romanovu, viņa sievu Aleksandru, bērnus Alekseju, Olgu, Mariju, Tatjanu un Anastasiju, kā arī vairākus kalpotājus. Slepkavība notika pēc Ļeņina norādījuma, kurš uzskatīja, ka nestabilajā militārajā situācijā komunisma pretinieki var mēģināt caru atbrīvot un nedrīkst ļaut balto kustībai iegūt “dzīvu karogu”. Operāciju vadīja čekists Jurovskis. Līķus sameta dziļā šahtā un aplēja ar skābi, lai tos nevarētu atpazīt.
Protams, notikums apauga ar leģendām. Noturīgākā bija, ka cara jaunākajai meitai Anastasijai izdevies izglābties, un pasaulē parādījās desmitiem sieviešu, kuras apgalvoja, ka brīnumainā kārtā esot izglābusies cara meita. 1991. gada arheoloģiskos izrakumos izdevās atrast tikai piecu cariskās ģimenes locekļu mirstīgās atliekas – Lielbritānijā, ASV un Krievijā veiktās DNS analīzes liecināja, ka atrasti cara, carienes un trīs viņu bērnu kauli. Vien 2008. gadā izdevās pierādīt divu pārējo bērnu kaulu un zobu paliekas. Cara ģimenes mirstīgās atliekas ir pārapbedītas Pēterburgā, Pētera un Pāvila katedrālē, Krievijas Pareizticīgā baznīca ģimeni pieskaitījusi svēto kārtai. Ipatjeva mājas vietā Jekaterinburgā uzcelta baznīca, tai blakus uzstādīts piemineklis Nikolajam II un viņa ģimenei.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas