Kipras asaras

2019. gada 16. jūlijs 00:00

Tālāko līkloču ceļu starp nospraustajām lentēm uz iekāpšanu lidmašīnā turpināja pārsvarā latvieši, kā arī nedaudzi pasažieri, kas pēdējā brīdī steidzās uz Bratislavas reisu. Nonākusi līdz vajadzīgajai izejai, apsēdos uz viena no soliem un palūkojos visapkārt. Starp skopajām frāzēm latviešu valodā turpat netālu saklausīju arī kādu vārdu angliski, vēl kādu – krievu valodā. Skaļrunis viegli uztveramā dikcijā paziņoja, ka sāksies iekāpšana reisā uz Bratislavu, un daļa no pasažieriem steidzīgi ieņēma vietas pie attālāk esošās izejas.
Ar interesi vēroju atlikušo, solos ieslīgušo kompāniju un kā parasti minēju – kuram no viņiem blakus būs mana sēdvieta? Sārti apsauļojušies, brūni iedeguši, paretam arī kāda gluži bāla seja. Ģimenes ar bērniem, nelieli krietni sagurušu jauniešu pulciņi, vientuļi ceļotāji, no kuriem daži ērti iekārtojušies krēslos un pievērsušies saviem telefoniem, bet viens otrs ziņkāri lūkojās pēc sarunu biedra.
Un tad es ievēroju viņu – pusmūža sievieti, kas lēnām klīda starp solu rindām un palaikam kādam kaut ko pajautāja. Domāju, ka es nebiju vienīgā, kas jau pa gabalu pamanīja šo savādnieci – viņai tuvojoties, viens otrs steidzīgi uzlika austiņas vai arī vēl dziļāk ienira interneta dzīlēs, bet tie, kuri, palaikam pavērdami acu plakstus, snauda, pēkšņi iegrima dziļā miegā.
Sievietes ārējais izskats patiešām bija dīvains, lai gan mans praktiskais prāts, kas pats ne reizi vien saskāries ar vietas trūkumu ceļasomās, brīdināja: neskati vīru pēc cepures! Kaut gan tieši viņas elegantā platmale ar melno plīvuru un grezno šleifi piesaistīja visu uzmanību un lika domāt par sērām. Ja vien ne viss pārējais apģērbs…
Iedomājos: varbūt viņas čemodāns ir pilns ar dāvanām mājiniekiem, bet savas drēbes un aksesuārus sieviete tā vienkārši negribēja pamest… Bēškrāsas kurpes uz biezās zoles ar vismaz desmit centimetrus augsto papēdi vien pāris kilogramus iedotu somai! Kniedētā džinsu jaciņa, uzvilkta virs spīdīgiem izšuvumiem rotāta džemperīša, kas uzģērbts virs pusgaras, plīvojošas kleitas, kurai ar daudzkrāsainiem stikliņiem rotāta apakšmala. Savukārt tā uzvilkta pāri pabieziem, grezniem svārkiem, kas nesniedzās īsti līdz potītēm. Sievietei ejot, svārku apakšmala skatam atsedza spīdīgiem izšuvumiem rotātus baltu džinsu galus. Sākumā iedomājos, ka klusu troksni rada stikliņiem rotātā kleitas apakšmala, bet tad ievēroju krelles – visdažādākā garuma, krāsu, materiālu, izmēra krelles. Desmit? Varbūt pat divdesmit, un visas ap kaklu. Tās jau nu gan viņa droši varēja ielikt rokassomā – daudz vietas neaizņemtu.
Varēju tikai minēt, cik daudz virsdrēbju sievietei bija nācies novilkt pie drošības vārtiem, lai metāla detektors klusētu… Gan jau arī viņa tika rūpīgi noskenēta un iztaustīta, tāpat kā savulaik Maiami lidostā redzētais reperis, kuram kniedes bija ne tikai visās piegulošā ādas kostīma vīlēs, bet arī degunā, ausīs, dredos un gan jau vēl kaut kur…
Es netēloju, ka esmu aizmigusi vai pārņemta ar svarīgām tīmekļa lietām. Ar interesi vēroju sievietes tuvošanos, jo viņa nenovēršami nāca uz manu pusi. Nedaudz pieliekusies tuvāk pretēja pusē sēdošajam vīrietim, viņa rādīja savu biļeti un laikam jau taujāja par galapunktu, jo es saklausīju vārdu “Rīga”. Vīrietis piekrītoši pamāja ar galvu un turpināja skatīties telefonā. Sieviete brīdi pastāvēja, tad pagriezās promiešanai un vairs neko nejautāja.
Tikmēr ģimene, kas sēdēja man blakus un prātoja par kafijas automāta izmantošanu, savāca savas somas un aizgāja. Pamanījusi atbrīvojušās sēdvietas, sieviete pielika soli un iekārtojās man blakus. Starp mums vietu ieņēma tamborēta, sīkām puķītēm izšūta, bāli rozā rokassoma. Sapratu, ka uz tūlītēju sarunas uzsākšanu sieviete tomēr nav noskaņota, tāpēc pievērsos stiklotajai sienai, aiz kuras gaidīju parādāmies mūsu lidmašīnu.
- Es meklēju savus kaimiņus – 6A vai 6C, – sieviete pēkšņi ierunājās un pastiepa biļeti uz manu pusi. – Jūs taču lidojat uz Rīgu? Uz Rīgu, vai ne?
Apstiprinoši pamāju ar galvu, jo daudz ko papildināt ar vārdiem nebija nepieciešams. Turklāt es nebiju viņas “kaimiņš”.
Sieviete vērīgi nopētīja mani un turpināja:
- Te neviens ar mani negrib sarunāties. Kāpēc? Vai es izskatos piedzērusies, slima vai… jukusi?
Uz tādu jautājumu tā uzreiz nemaz nevar atbildēt, ja vien nesaka acīm redzamu patiesību par dīvaino izskatu, kas katram liek kļūt piesardzīgam. Kamēr apdomāju kompromisa variantu par nakts nogurumu un miegu, sieviete turpināja sarunu ar sevi:
- Es ļoti baidos lidot, jo lidmašīna taču nav putns, kuru vada viņa izdzīvošanas instinkti. Lai gan – arī putniem nav droši, viss kas pa ceļam var gadīties. Var kaitēt kāds lielāks putns vai stiprs pretvējš… Bet es nebaidītos lidot, ja man blakus būtu pazīstams cilvēks. Es tik ļoti gribēju jau tagad atrast savu kaimiņu, lai, ejot uz lidmašīnu, justos droši. Tajā garajā koridorā līdz lidmašīnai var nosmakt! Tas spiež nost! Te gan laikam tāda nebūs, toties jau redzu šauras un nedrošas trepes. Man vienmēr ir bijis bail no augstām trepēm. Ja būtu kāds, kam pieķerties pie rokas…
Klausījos sievietes žēlabās un gandrīz jau gribēju piedāvāt viņai savu plecu un roku, jo – loģiski: ar tādām kurpēm un trim apģērba kārtām iekāpšana lidmašīnā nudien nebūs viegla, nerunājot nemaz par bailēm no augstām trepēm. Tas būtu tīri cilvēciski, lai gan sajūta, ka ar šo izpalīdzīgo žestu viss nebeigsies, auga augumā. Klausījos, kā sieviete turpina uzskaitīt visus riska faktorus, un nesapratu – vai viņa patiešām tā domā vai runā tikai runāšanas pēc? Viens otrs teikums šķita ļoti bērnišķīgs un muļķīgs.
Tad pēkšņi, kā no zila gaisa, ar skaļu izsaucienu: - Ak, mamm! – mūsu priekšā materializējās jauna, Kipras pavasarim atbilstoši tērpta meitene.
- Mamm, nu ko tu dari? Tu jau atkal iedzīvini kādu personāžu? Vai meklē idejas jaunai drāmai? – meita maigi ņēmās strostēt māti, bet pār plecu atskatījās uz mani. – Atvainojiet, viņa man tāda radoša, bezgala radoša, tīrais negals.
Lieki teikt, ka negaidītais sižeta pavērsiens mani krietni samulsināja. Klausījos, kā māte nopietnā balsi atkārto, ka nekas taču nav noticis, ka viņa visu kontrolē, arī sevi, ka nevienam nekas slikts nav noticis… Es tikai klusējot palocīju galvu un savilku uz augšu lūpu kaktiņus – tam vajadzēja izskatīties kā smaidam. Nekas TĀDS patiešām nebija noticis, cilvēki mēdz būt dīvaini.
- Un kas tev mugurā? – meita turpināja. - Kāpēc tu teici, ka tev nevajag bagāžai čemodānu? Velc taču nost to jaku! Un smagos garos svārkus arī! Iebāzīsim tos šeit, - meita izrīkoja māti un ielika viņai klēpī salocītu audekla somu.
Atviegloti nopūtos, kad, ievīkstījusi vismaz trīs drēbes gabalus somā, meita paņēma māti pie rokas, īsi atvadījās un viņas abas pazuda no mana redzesloka. Līdz iekāpšanai lidmašīnā bija atlicis vēl nedaudz laika.
Toties reiss uz Bratislavu kavējās. Garā pasažieru rinda pie blakus izejas jau bija noplakusi, bet lidmašīna vēl joprojām atradās laukumā. Elektroniskajā displejā norādītais laiks jau bija desmit minūtes kā pagājis. Tikmēr lidostas skaļrunis vēl un vēlreiz grieķu, angļu un slovāku valodā aicināja kaut kādu Miroslavu nekavējoties ierasties pie izlidošanas vārtiem. Nekavējoties!
“Tas nu gan ir svarīgs vīrs, ja viņu gaida visa lidmašīna,” pie sevis nodomāju un ļāvu skatienam brīvi klīst pāri pasažieru galvām un aiz stiklotās sienas redzamajam laukumam. Varbūt tas ir kāds no aizmigušajiem? Varbūt viņš jau ir sadzirdējis aicinājumu un steidzas? Bet varbūt pēkšņi izlēmis nekur nedoties…
Un tad es ieraudzīju Miroslavu. Ne mirkli nešaubījos, ka tā ir viņa. Klupšus krišus izvēlusies pa lidostas darbinieku rezerves izeju, kājām pinoties, aiz sevis velkot divus dažāda izmēra čemodānus, sieviete meimuroja lidmašīnas virzienā. Kādus piecus soļus viņai pa priekšu, palaikam atskatoties pār plecu, gāja sīka auguma meitene. Sapratu, ka tā ir lidostas darbiniece, kas rāda īsāko ceļu. Steigšanās Miroslavai nepadevās. Augstpapēžu kurpes ļodzījās; īsā un šaurā minikleita, sarāvusies uz augšu, ļāva spert tikai mazus soļus; pārlieku dziļais dekoltē pie katras neveiklas kustības draudēja ar nepiedienīga kailuma izrādīšanu. It kā cenzdamies piesegt sievietes plikumus, vējš plandīja garos, klaidā viļņojošos matus, klājās pār krūtīm un svieda viņai sejā. Tikai sieviete, šķiet, to visu nemanīja, jo visiem spēkiem centās neatpalikt no pavadones.
Skaļrunis tikmēr nenoguris atkārtoja – Miroslavai steidzīgi jāierodas pie izlidošanas vārtiem. Ārpusē tas noteikti arī bija dzirdams, jo kādā brīdī sieviete atlaida čemodānu, lai pamātu sveicienu skaļajam bļāvējam un, cik varēja noprast, arī kaut ko uzsauktu. Pavadītāja meitene neapstājās un sniedzās pēc pamestās ceļasomas. Tomēr Miroslava enerģiski iebilda un, iekrampējusies abos čemodānos, ar vēl lielāku sparu turpināja ceļu. To viņai darīt nevajadzēja… Vēl tagad turpmākie kadri kā palēninātā filmā slīd gar manām acīm.
Sievietes kurpes sašķiebās, kājas sapinās, rokas, cieši iekrampējušās abu ceļasomu rokturos, tā arī neattapa meklēt atbalsta punktu kritienam... Dekoltē pavērās un krūšu apaļumi izvēlās brīvībā. Paspēju pamanīt, kā krītot Miroslava instinktīvi atlieca galvu, tomēr tobrīd, kad sieviete visā garumā nostiepās uz betona seguma, seju neizdevās pasargāt. Visvairāk noteikti cieta piere un deguns. Ja jau pat niecīga galvas trauma izsauc ievērojamu asiņošanu, tad kas būs pēc šāda kritiena uz asfalta?!
- Ārprāts! – man blakus izsaucās vēl kāda sieviete, kura arī bija redzējusi notiekošo.
- Sauciet ārstu! – iesaucās meitene, kas stāvēja pie paša loga un vēl pirms brīža ķiķināja par piedzērušo klumpačotāju.
Vai ārpusē kāds iekliedzās, nedzirdēju, lai gan mūs šķīra tikai kādi četrdesmit metri. Tiesa, tiem kaut kur pa vidu bija nopietns šķērslis – lidostas stiklotā siena, tāpēc atlika tikai ar skatienu sekot viņā pusē notiekošajam.
Meitene pavadone, redzot svarīgo pasažieri saļimstam uz ietves, acīmredzot samulsa – vispirms saķēra savu galvu, tad pieliecās pie pakritušās sievietes, kura beidzot bija atlaidusi rokas no čemodānu rokturiem un tagad ar plaukstām taustīja sasisto seju. Caur viņas pirkstiem sūcās asinis, kas tūlīt sārtas nokrāsoja ne tikai rokas, bet arī krūtis un niecīgo apģērbu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras

Kategorijas