Pededzes lejtece - unikāla!

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 16. jūlijs 10:45

4614

Pededzes lejtecē, kas ir daļa no izveidotā dabas lieguma “Lubāna mitrājs”, valda īpaša vide. Tā ir vieta, kuru iecienījuši dabas draugi, un ne velti. Teritorijai cauri vijas Pededze, tur ir vairākus simtus gadu veci ozoli un to audzes, parkveida pļavas.
Biologs, ornitologs Uldis Ļoļāns “Dzirkstelei” atzīst - ja skatās novada līmenī, tad šī ir izcila vieta! Ja skatās Latvijas līmenī, tad - vērā ņemama. “Vērtība ir tajā, ka salīdzinoši nelielā platībā ir dažādi mežu tipi, pļavas. Nav jābraukā lieli attālumi. Ar kājām noejot kādus desmit kilometrus, var redzēt lielu daudzveidību,” stāsta U.Ļoļāns.

Galvenā vērtība - Pededzes upe
Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas dabas izglītības centra vadītāja Regīna Indriķe “Dzirkstelei” stāsta, ka Pededzes lejtece kā atsevišķi izdalīta īpaši aizsargājama dabas teritorija nepastāv, bet ir daļa no 2009.gadā izveidotā dabas lieguma “Lubāna mitrājs”. Dabas liegumā apvienoja 12 tobrīd esošus dabas liegumus (Bērzpils purvs, Īdeņu purvs, Īdeņas un Kvapānu dīķi, Lagažas-Šnitku purvs, Lubānas ieplakas, Lubānas un Sūļagala purvs, Pārabaine, Pededzes lejtece, Salas purvs, Tīrumnieku purvs, Seldžu ozolu audze un Audīles mežs), papildus iekļaujot Lubāna ezeru un bioloģiski vērtīgas ezeram piegulošas teritorijas. Pededzes lejtece valsts aizsardzībā atrodas kopš 1999.gada, jo ir unikāla ar bioloģiski daudzveidīgo mežu kompleksu, reto sugu atradnēm un ainavu daudzveidību.
R.Indriķe uzsver, ka dabas liegums “Lubāna mitrājs” izveidots, lai nodrošinātu Latvijas lielākā iekšzemes mitrāju kompleksa vienotu aizsardzību. Tas ir unikāls Eiropas un pasaules nozīmes dabas komplekss ar izcilu nozīmi daudzu īpaši aizsargājamo sugu populāciju un biotopu saglabāšanai. Liegums iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā “Natura 2000”. Lubāna mitrājs ir Ramsāres konvencijas par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi, viena no sešām vietām Latvijā.
R.Indriķe stāsta, ka galvenā vērtība Pededzes lejtecē ir neregulētā Pededzes upe, kas nesteidzīgi līkumo cauri līdzenumam un veido daudzas vecupes. Te saglabājušās palieņu pļavas, ozolu audzes un Latvijā unikālās parkveida pļavas. Gleznainās parkveida pļavas ar atsevišķi augošiem ozoliem veido teritorijas izcilo ainavisko vērtību. Teritorija nozīmīga melno stārķu aizsardzībai, te ligzdo urālpūce, mazais ērglis, vidējais dzenis, grieze un citi. Pededzes lejteces rajonā saglabājušies meži uz slapjām minerālaugsnēm un kūdras augsnēm - slapjais vēris, gārša, dumbrājs, liekņa, niedrājs. Vietām saglabājušies primārie meži - ozolu un ošu gāršas. Pededzes lejtece ir bagāta arī ar bezmugurkaulnieku sugām, te atrodamas vairākas aizsargājamo vaboļu sugas - Šneidera mizmīlis, lapkoku praulgrauzis, dobumu māņskorpions un citi.
Teritorijā norisinās darbi dabas vērtību pētīšanai un saglabāšanai. Projektā “Eremita Meadows” laika posmā no 2011. līdz 2016.gadam veikti pētījumi, kā arī īstenoti parkveida pļavu apsaimniekošanas pasākumi, izveidota dabas taka un izvietoti informācijas stendi par norisēm dabā un to mijiedarbību vairākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tajā skaitā dabas liegumā “Lubāna mitrājs”. Projektā īstenotas aktivitātes īpaši aizsargājamu vaboļu sugu izpētei un projekta teritoriju iedzīvotājiem skaidrots, cik svarīgi Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanai ir neskartie, senie meži, atsevišķi pļavās augošie un meža ieskautie vecie koki, arī sausie un kritušie koki, kas nodrošina dzīves vietu daudzām augu un dzīvnieku sugām.
R.Indriķe stāsta, ka 2018.gada vasarā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta dendrohroloģijas laboratorijas vadītājs M.Zunde veica pētniecisko darbu Pededzes upē un tās krastos Stradu pagastā un Rugāju novada Rugāju pagastā. Pētījumu laikā no Pededzes upes abos krastos daļēji atsegtajiem, kā arī upes gultnē gulošajiem seno ozolu stumbriem tika sagatavoti koksnes paraugi tās datēšanai ar dendrohronoģijas, kā arī radioaktīvā oglekļa metodi. 11 koksnes paraugi iegūti upes samērā īsā, izteikti meandrētā posmā, aptuveni 14 līdz 15 kilometru attālumā no Gulbenes. Pētījuma dati norāda, ka relatīvi senākais no pētītajiem ozolu stumbriem izrādās vairāk nekā 3000 gadu sens, bet jaunākais “tikai” apmēram 1700 gadu sens. No tā izriet, ka pat salīdzinoši īsajā upes gultnes posmā ir sastopami stumbri vai to paliekas, kas attiecas uz ozoliem, kuru augšanas kalendārais laiks atšķiras par vismaz 1300 gadiem.
R.Indriķe stāsta, ka dabas lieguma ”Lubāna mitrājs” teritorijā ir vairāk un mazāk apmeklētāju iecienītas vietas un arī tādas vietas, kur dabas aizsardzības mērķi nav savienojami ar lielu tūristu pieplūdumu. “Runājot par Pededzi, jāatzīmē, ka upe ir ūdenstūrismam piemērota upe, jo īpaši sava ainaviskuma dēļ. Teritorijā notiek medības un makšķerēšana, par iecienītu atpūtas mērķi kļūst SIA “Mežsētas” briežu dārzs. Lielākā perspektīva ir pārdomātam dabas tūrismam, ievērojot saudzējošu attieksmi pret dabu, bet nav vēlama lielu tūristu grupu uzņemšana,” saka R.Indriķe.
Dabas aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumus īpaši aizsargājamā dabas teritorijā nosaka dabas aizsardzības plāns. “Plānā noteikti tiks vērtēts un skatīts arī dabas tūrisma potenciāls un attīstības iespējas. Šobrīd tiek strādāts, lai uzsāktu dabas aizsardzības plāna izstrādi dabas liegumam “Lubāna mitrājs”,” stāsta speciāliste.

Uz viena dižozola – sešas ķērpju un sūnu sugas!
Pededzes lejteces dabas liegumā “Lubāna mitrājs” “Ozollīču” mājās Stradu pagastā saimnieko Andris Bokalders. Viņš atzīst, ka neesot nekādu problēmu saimniekot dabas liegumā. “Dzīvošana dabas liegumā dzīvi neapgrūtina. Pat ir vēl labāk!” viņš saka. Arī ar dabas draugiem problēmu neesot. Piemēram, pagājušajā gadā ieradusies cilvēku grupa no Polijas, viņi pavaicājuši, kur drīkst uzsliet teltis. “Civilizēti. Viss pēc tam bija savākts. Tūrismu gan speciāli nevajadzētu veicināt dabas liegumos, tas tomēr ir dabas liegums,” uzskata A.Bokalders.
Viņš ievērojis, ka šogad nevar manīt naktsvijoles - neesot nevienas, parasti uz Jāņiem esot bijis. “Pagājusī vasara bija sausa - varbūt tas pie vainas. Manas pļavas ir gana bagātas ar augu daudzveidību. Manā teritorijā ir seši dižozoli, tie jau ir dižkoku statusā. Uz viena atrastas sešu ķērpju un sūnu sugas!” stāsta A.Bokalders.
Normunds Mazūrs, kura īpašums arī ietilpst šajā dabas liegumā, “Dzirkstelei” atzīst - lai liegumā saimniekotu, prasības tomēr ir stingras. “Tam, kam ir zeme un kas ir pieteicies uz maksājumiem, ir jāpilda noteiktas saistības,” saka N.Mazūrs. Piemēram, pļavas vai nu jānogana ar konkrētu lopu skaitu uz hektāriem, vai arī jānopļauj. “Ja agrāk bija vienkāršāk - varēji sasmalcināt un atstāt uz lauka nopļauto, tad šobrīd šīs prasības ir citādākas - stingrākas. Šobrīd ne tikai jānopļauj zāle, bet arī jānovāc no lauka,” stāsta N.Mazūrs.
Pļavas šobrīd iedalās kategorijās. Tiek piesaistīts eksperts no Dabas aizsardzības pārvaldes, kurš katram konkrētajam zemesgabalam, pļavai veic ekspertīzi, lai noteiktu biotopus un augu daudzveidību konkrētajā pļavā. Pamatojoties uz viņa ekspertīzes slēdzienu, izejot no vērtīgo augu daudzuma, pļavai tiek piešķirta konkrēta kategorija. “Man nav tās labākās kategorijas, bet es pieļauju, ka sākotnēji mana darbība, kas saistīta tikai ar pļavas smalcināšanu un atstāšanu uz lauka, ir izveidojusi to situāciju, ka tā masa, kas palika, tomēr iznīdēja daļu augu. Pareizi ir, ka jānovāc, bet tas ir grūti, jo pļavas atrodas grūti piebraucamās vietās,” stāsta N.Mazūrs.

Urālpūcei – ļoti piemērota teritorija
U.Ļoļāns, kurš aptuveni 20 gadus skaitījis pūces Pededzes lejtecē, “Dzirkstelei” stāsta, ka Latvijā ligzdo sešas pūču sugas un četras no tām - urālpūce, meža pūce, apodziņš un bikšainais apogs – pie mums regulāri ir sastopamas. Urālpūcei pat ir viens no lielākajiem blīvumiem, kas Latvijā ir zināms, jo Pededzes lejtece šai sugai ir ļoti piemērota teritorija. Tai patīk veci jaukti egļu un lapu koku meži, kas mijas ar izcirtumiem un pļavām. Diezgan lielā skaitā sastopama meža pūce, apodziņš. “Ar to šī teritorija ir interesanta. Arī citur Latvijā var atrast šādas vietas, bet to, protams, nav daudz,” saka U.Ļoļāns.
Piemēram, ausainā pūce Pededzes lejtecē sastopama ļoti reti, jo tai vajag atklātāku ainavu ar meža pudurīšiem, mājām. “Es, veicot uzskaites, pamatā staigāju naktīs. Pūces daudz redzēt nesanāca, bet tās ir aktīvas jau krēslā un no rīta, tad jau varēja arī redzēt. Man tur bija izvietoti arī būri. Ja tās būros ligzdoja, tad varēja redzēt gan pieaugušo putnu, kas no būra izlido, gan arī mazuļi tika gredzenoti,” stāsta U.Ļoļāns.
Sakarā ar to, ka Pededzes lejtecē ir ļoti daudzveidīgi biotopi, tur var sastapt principā visus Latvijā sastopamos dzeņus, izņemot zaļo dzilnu, kas ir ļoti reti sastopama un tikai atsevišķās vietās. Vēl šeit ligzdo mazie ērgļi, melnie stārķi, bet šiem putniem tā neesot visizcilākā vieta Latvijā. Diezgan daudz ir mežirbju, jo tur ir auglīgi meži, kuros dominē egles. Tā kā atsevišķās vietās ir sausāki priežu meži, diezgan lielā skaitā var dzirdēt vakarlēpjus. “Pededzes lejtecē ir liela daudzveidība. Tur nav tikai vienveidīgi biotopi, piemēram, tikai priežu vai tikai ozolu meži. Pļavas - daļēji apsaimniekotas, kurās var dzirdēt griezes. Tur nav ūdensputnu, bet visus putnus, kas saistīti ar mežiem, un lielu daļu, kas saistīti ar pļavām, var redzēt un dzirdēt,” stāsta U.Ļoļāns.
Par noteikumiem aizmirst
Putnu vērotājs un dabas draugs Elvijs Kantāns arī stāsta, ka Pededzes lejtecē mīt daudzas retas putnu sugas: melnais stārķis, mazais ērglis, zivju ērglis, jūras ērglis, apodziņš, meža balodis, sastopamas arī dažādas dzeņu sugas, ir arī mazais mušķērājs.
Viņš piebilst, ka melnie stārķi sastopami ne tikai dabas liegumā. “Ligzdot, protams, tie katrā pagastā neligzdo, bet pa kādam melnajam stārķim parādās katrā pagastā. Šis putns barojoties var lidot lielus gabalus. Piemēram, Litenes melnais stārķis var aizlidot uz Stāmerienas ezermalu pabradāt un tad lidot atpakaļ,” stāsta E.Kantāns.
Viņam pašam lielāks prieks ir tad, kad sanāk atrast kādu ligzdu, jo tas neizdodas pārāk bieži. Bet pašus putnus varot novērot arī lielākais sliņķis – tikai jāaizbrauc, jāpasēž vairākas stundas un var ieraudzīt melno stārķi vai kādu ērgli. Savukārt no augiem šajā dabas liegumā esot lakšu jeb meža ķiploku audzes.
E.Kantāns atgādina, ka dabas liegumā ir jāievēro noteikumi, par kuriem daudziem diemžēl aizmirstas. Piemēram, ugunskuru var kurināt tam piemērotā vietā. Arī telti sliet nedrīkst, kur pagadās. Parasti šādas vietas ir marķētas ar īpašu norādi. “Mūsdienās cilvēki ne visai to ievēro. Kur redz skaistu un piemērotu vietu, tur arī apmetas, kurina ugunskuru un dzīvo. Inspektori jau arī nespēj visas tās platības izkontrolēt. Cik esmu saskāries, cilvēki muļķīgi aizbildinās: es jau neko, es jau ugunskuru kurinu, kur nav augu. Citi savukārt redz, ka viens atļaujas, tad kāpēc gan lai viņš atkal neatļautos, un tā ķēdīte aiziet. Ir bijuši gadījumi, kad sakurina ugunskuru pie veciem kokiem un koks nodeg. Ja viena reta auga stādiņu iznīcinās, populācija ar to neizzudīs, bet pamazām, tā rīkojoties, populācija, protams, ies mazumā. Atpūtnieki un makšķernieki bieži vien aiz sevis atstāj atkritumus. Uzskata sevi par dabas draugiem, jo dodas taču pie dabas, bet atkritumus atstāj. Protams, to nedara visi. Makšķernieki arī ir slinki, jo gan liegumos, gan citur atstāj tukšās tārpu burciņas, vecās auklas, kuras nevar izmantot, turpat zemē, bet tas savā ziņā atkal apdraud putnus, jo putni labprāt uzlasa šādus atkritumus un pin ligzdās, līdz ar to var sapīties. Un tajos sapinas arī putnu mazuļi, kuri mokās un iet bojā,” stāsta E.Kantāns.
Viņš uzskata, ka cilvēks ir jātur stingros grožos attiecībā pret dabas saudzēšanu. Un uzsvars jāliek uz jaunatnes izglītošanu.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un Latvijas Valsts mežiem.

+ 14

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pededzes lejtece - unikāla!

Kategorijas