Uz tām prūšu robežām

2019. gada 30. jūlijs 00:00

(Turpinās no 23.jūlija laikraksta, šajā ekspedīcijā piedalījās Juris Zaķis, Ance Zaķe, Elvis Čops, Martins Celms)

Tā nu tas ir, zaudētām kaujām pieminekļus neceļ, tās cenšas aizmirst. Toties uzvarētās! Grīnvaldes kaujas vietā poļi 1960. gadā atklāja iespaidīgu pieminekli un muzeju. Kopš 1998. gada katru gadu 15. jūlijā šeit notiek vērienīga kaujas rekonstrukcija, kurā piedalās tūkstošiem „karotāju” un desmitiem tūkstošu skatītāju. Mēs šeit pabijām nedēļu pirms „kaujas”, bet „kara nometnēs” jau kūsāja dzīvība.
Pēc krievu otrās armijas sakāves vācieši savus spēkus pavērsa pret krievu pirmo armiju Mazūrijas ezeru rajonā. No 7. līdz 14. septembrim tur norisinājās otrā lielkauja, kas tiek dēvēta par pirmo Mazūrijas ezeru kauju. Tās rezultātā krievu armija tika padzīta no Austrumprūsijas teritorijas. Šajās kaujās daudziem latviešiem liktenīgs izrādījās Romintenes ciema apvidus. Šos notikumus savā romānā „Karš” aprakstījis K. Štrāls. Romintene tagad atrodas Kaļiņingradas apgabalā un saucas Krasnoseļje. Maz ticams, ka tur ir saglabājušās kādas 1. pasaules kara liecības. Savā laikā sanāca vairākkārt pabūt un pat kādu laiku strādāt Kaļiņingradas apgabalā. Ne Instenburgas (Čerņahovskas), ne Gumbinenes (Gusevas) apkārtnē nekas tāds netika manīts, kaut gan tur krievu armijas iebrukuma sākumā 1914. gada augustā notika niknas kaujas (ar latviešu piedalīšanos).
Pēc smagajām sakāvēm krievi sakopoja spēkus, no jauna devās uzbrukumā un guva pat zināmus panākumus, atkārtoti iespiežoties Austrumprūsijas teritorijā. Taču kara laime atkal novērsās. 1915. gada 7. februārī vācieši sāka savu ofensīvu – sākās otrā Mazūrijas ezeru lielkauja, kas ilga līdz 21. februārim. Rezultātā krievu spēki, pa daļai sakauti, bija spiesti atkāpties. Atkāpšanās gaitā viskļūmīgākajā situācijā nonāca 20. korpuss, kas Augustovas mežos tika ielenkts un faktiski iznīcināts. No aplenkuma izglābās tikai divi pulki, kurus naktī caur purviem izveda vietējais mežsargs. Dažiem desmitiem virsnieku un pāris simtiem kareivju izdevās pazust mežos. No 35 500 kājniekiem korpuss bija zaudējis 28 000 un no 9311 artilēristiem – 5701. Dzīvību zaudēja, bez vēsts pazuda un gūstā krita 15 - 20 tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto, pārsvarā – latviešu. Bet visā „Ziemas kaujā” krievi zaudēja 100 000 kritušo un ievainoto un tikpat daudz gūstekņu, tajā skaitā bojā aizgāja un gūstā nokļuva 20 000 latviešu. Nevienā citā sekojošajā, pat visasiņainākajā kaujā, ne pirmajā, ne otrajā pasaules karā latviešu karavīri nav cietuši tik smagus zaudējumus.
Šajās kaujās, pēc ievainojuma būdams lazaretē, gūstā krita arī vēlākais brīvības cīņu vadītājs ģenerālis Jānis Balodis. Balodis 20. korpusā komandēja rotu. Par viņa kaujas prasmi liecina apbalvojumi – zelta zobens, Jura krusts, Annas, Staņislava un Svētā Vladimira ordenis. 21. februārī gūstā krita arī Jorģis Zemitāns, kurš Austrumprūsijas kara laukos bija piedalījies 17 kaujās. Atlikušo kara laiku viņi pavada karagūstekņu nometnē Silēzijā.
Augustovas gārša (pušča), kas izplešas austrumos no pilsētas līdz pat Baltkrievijas robežai, poļiem ir iecienīts atpūtas rajons, to šķērso daudzi tūristu maršruti un takas. Nekas te neliecina par traģiskajiem 1915. gada februāra notikumiem. Plašajā mežu masīvā izklaidus klusi un mierīgi snauž nelieli ciemati, kuros tikpat kā neredz cilvēkus. Neredz pat neviena robežsarga, kaut Baltkrievija tepat aiz Volkušas upītes. Mums tomēr izdevās atrast divas kara piemiņas vietas - Rudavkā un Lubinovā.
Atkāpjoties no Suvalku apkārtnes, 20. korpuss šķērsoja Augustovas kanālu pie Gorčicas un cerībā izkļūt no aplenkuma gari izstieptā kolonnā gar kanālu devās austrumu virzienā. Taču Rudavkā jau bija vācieši. 18. februārī kolonnas avangarda vienības gan vāciešus no Rudavkas padzina, tomēr Volkušas upei pāri netika. Ceļš uz austrumiem bija slēgts. Sekoja nesekmīgi mēģinājumi izlauzties dienvidu virzienā, bet ielenkuma loks savilkās arvien ciešāk, un 21. februārī pulku atliekas padevās, pirms tam savus kaujas karogus un naudas lādes aprokot zemē.
Zināmā mērā pārsteigti bijām, ieraugot pavisam nesen (2017. g.) ierīkoto piemiņas vietu 209. Bogorodskas kājnieku pulka karavīriem Lubinavas ciema nomalē, par ko parūpējušies novadnieki.
209. pulks 19. februārī, cenšoties pārraut aplenkuma loku, uzbruka no Volkušas ciema Bogatiru virzienā. Nesekmīgi - zaudējis 2/3 no sava sastāva, tas atkāpās. Piemiņas vieta nav iekārtota dramatiskās kaujas laukā, un apbedījumu tajā nav. Kritušo pulka karotāju, tāpat kā bojā gājušo latviešu kapa vietas tā arī paliks nezināmas.
Tomēr ir viena vieta, kur latviešu vārds ir pieminēts. Tā ir gūstā mirušo apbedījumu vieta pie Pilas pilsētas.
Pie visa teiktā vēl var piebilst, ka vācu gūstā kritušie tika atbrīvoti saskaņā ar 1918. gadā parakstīto pamiera līgumu, Vācijai pieņemot sabiedroto noteikumus. Bijušie gūstekņi Jānis Balodis un Jorģis Zemitāns vēlāk kļuva leģendāri atbrīvošanas kara gaitās. Te man rodas nedaudz skumjas asociācijas ar somu attieksmi pret saviem cīnītajiem. Pirmajā pasaules karā vācu karaspēka sastāvā cīnījās arī somu jēgeri. Notika tā, ka Smārdes kaujā 1916. gada augustā latviešu strēlniekiem pretī stāvēja somi. Vēlāk, 1939./40. gada ziemā, izmantojot šajās kaujās gūto pieredzi, bijušie jēgeri bija liels atbalsts Somijas varonīgajās Ziemas kara cīņās. Un pateicīgie somi saviem karavīriem pie Smārdes kroga ir uzcēluši skaistu pieminekli. Vai arī mūsu karavīri Augustovas mežos nebūtu pelnījuši kādu piemiņas vietu?

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz tām prūšu robežām

Kategorijas