Beļavas muiža - senākā un autentiskākā Gulbenes novadā

Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"

2019. gada 31. jūlijs 10:23

1713

Beļavas muiža - senākā un autentiskākā Gulbenes novadā

Kādreizējās muižu apbūves joprojām veido neatņemamu Latvijas lauku ainavas sastāvdaļu. Diemžēl šis valsts, pašvaldību un privātajā īpašumā esošais kultūrvēsturiskais mantojums saglabājies ļoti atšķirīgā stāvoklī. Mūsdienu sociālekonomiskā situācija valstī kļūst par kārtējo pagrieziena punktu arī daudzu muižu apbūves izmantošanas vēsturē.

Sākotnēji muižas bija tikai saimnieciska rakstura centri, tādēļ arī izsmalcinātais dzīvesveids tajās veidojās ilgākā laika posmā. Ar laiku par ikvienas muižas ievērojamāko celtni kļuva muižas īpašnieku dzīvojamā māja jeb pils. Tomēr bieži vien no zemnieku namiem tā atšķīrās tikai ar lielākiem izmēriem. Daudzām muižu pilīm līdz 18.gadsimtam gandrīz nebija vai bija ļoti maz arhitektonisko detaļu fasāžu apdarē. Latvijas teritorijā lielākā daļa no greznajām muižu dzīvojamajām ēkām uzceltas 18.–19.gadsimtā.

Var teikt, ka Beļavas pils ir viena no pilīm, kurām nav daudz arhitektonisko detaļu fasāžu apdarē, tā veidota, akcentējot apjomu. Vēsturiskā interjera ziņā pils šobrīd ir viena no autentiskākajām muižkungu dzīvojamajām mājām Gulbenes novada teritorijā. Beļavas muižas pilī joprojām saglabājušies dažādi 18.gadsimta interjera apdares elementi – 11 (52 atsevišķas vienības) no tiem iekļauti Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas pieminekļi. Visu šo vēsturiski vērtīgo liecību saglabātības stāvoklis ir ļoti atšķirīgs.
Beļavas muiža dibināta 16.gadsimta vidū, kad to īpašnieka vārdā dēvēja par Buholca muižu. Saimnieciski vienota muiža pastāvēja līdz pat 20.gadsimta 20.gados veiktajai agrārajai reformai – muižas zemi sadalīja vairāk nekā 150 īpašumos. Šo gadsimtu laikā tai vairākkārt mainījušies īpašnieki – pēdējā (no 18.gadsimta vidus) muižas īpašniece bija Bergu dzimta. Šai Igaunijas un Vidzemes bruņniecībā uzņemtajai dzimtai piederēja vairākas muižas. Beļavas muižas Bergu dzimtas atzars veidojās no Sangastes muižas Igaunijā.

18.gadsimta vidū bija pārvarētas Ziemeļu kara sekas un nostabilizējusies saimnieciskā situācija. Turklāt muižnieku turība sasniedza pietiekamu līmeni, lai uzaicinātu talantīgus meistarus muižu ēku būvniecībai. Dzīvojamo māju interjeri raksturoja Eiropā valdošos mākslas un arhitektūras stilus.

Beļavas muižas kungu dzīvojamā māja celta 18.gadsimta vidū, kad Latvijas teritorijā muižu arhitektūrā valdīja baroks. Ēkas arhitektūra un interjers liecina, ka iepriekš minētā modes tendence bijusi tuva arī tālaika Beļavas muižas īpašniekam Gothardam Ernestam fon Bergam (1714-1766).

Tā ir viena no senākajām muižkungu dzīvojamajām mājām novadā, turklāt ēka labi saglabājusi savu 18.gadsimta barokālās arhitektūras tēlu - taisnstūra celtne uz laukakmens mūra pamatiem ar krusta velvēm segtu cokola stāvu un sarkano kārniņu mansarda jumtu. Pils abās galvenajās fasādēs uzsvērts maz izvirzīts divu stāvu centrālais rizalīts, kas noslēdzas ar trīsstūra zelmini.

Pils prasmīgi pilnveidota jau 19.gadsimtā, kad ēkas abos spārnos izbūvēts mezonīns – nepilns stāvs jumta izbūvē. Iespējams, nelielas izmaiņas pils izskatā radušās arī 20.gadsimta sākumā.

Plaši sabiedrībā zināms, ka Beļavas muižas pils, parks un muižas apbūve ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi. Daudz mazāk ir zinātāju par tajā saglabātajām vēsturiskajām vērtībām.

Ēkas plānam ir reprezentatīvs raksturs, kura kompozīcijas centrā ir parādes vestibils uz galvenās ieejas un salons uz pretējo, parka, pusi. Vēl aizvien atrodoties uz šī vestibila grīdas, kas veidota no marmora plātnēm, rodas stabilitātes un pamatīguma sajūta. Parādes vestibila malā izbūvētas kāpnes uz mezonīna stāvu.

Spārnos telpas sakārtotas anfilādē - uz vienas ass izvietotas telpas un durvju ailes ar mērķi radīt perspektīvu. Katra telpa šajā telpu virknējumā noteikti ir bijusi ar atsevišķu interjeru vai funkciju.

Beļavas muižas kungu mājas vairākiem interjera elementiem piešķirts gan valsts, gan vietējās nozīmes mākslas pieminekļu statuss.
Daudzu telpu interjerā joprojām manāma dekoratīvā apdare, kas stuka tehnikā veidota 18. un 19. gadsimtā. Stuks ir mākslīgs materiāls - ģipša un kaļķu masa ar piedevām, no kā veido monumentāli dekoratīvos tēlniecības un arhitektūras iekšējās apdares darbus. Īpaši labi pils interjera dekoratīvā apdare - plastiski griestu plafoni un sienu paneļi - saglabājusies piecās telpās.

Lielākā un greznākā telpa noteikti bijusi jau iepriekš minētais salons. Nozīmīgu vietu telpā ieņēma podiņu krāsnis. No pilī saglabātajām trīs podiņu krāsnīm, kas tapušas jau pils būvniecības laikā, divas atrodas salona telpā.

Baroka krāšņu izgatavotāji ne tikai atsevišķu elementu dekoru, bet arī visas krāsns izskatu pārņēma no masīvajām mēbelēm - Dancigas un Hamburgas skapjiem. Podnieki izgatavoja māla traukus, krāsns podiņus un bieži arī paši mūrēja krāsnis. Krāsns podiņu ražošana viņiem brīžiem lika kļūt par tēlniekiem, brīžiem par gleznotājiem.

Beļavas pils salona telpas divstāvu balti glazētā krāsns balstās uz mēbeļu kāju formā veidotām kājām. Izteiksmīgajiem krāsns podiņiem ir barokāls pildiņa (galdniecībā izmantots elements) motīvs. Šādam krāsns podiņa risinājumam bija dekoratīvs mērķis, kaut gan zināmā mērā pildiņa formai bija arī praktiska nozīme, jo tā vietā māla kārta bija plānāka un līdz ar to siltumu izdalīja vairāk nekā biezās apmales. Krāsns gan augšējo, gan apakšējo malu, gan vidusdaļu kā jostas apņem izteiksmīgas dzegas, bet stūrus veido kolonnas atgādinoši balustri (nelielas apaļas kolonnas). Augšējās dzegas izliekums atgādina Dancigas skapja formu. Stilistiski šai krāsnij tika pieskaņotas dzīvojamās telpas mēbeles, veidojot vienotu interjera ansambli.

Interesanti, ka zem šīs krāsns grīda veidota no flīzītēm, uz kurām gleznotas dažādas ainiņas. Saglabājušās 29 zili apgleznotās holandiešu flīzes.

Krāsns izbūvēta starp divām pils telpām, tas deva iespēju ne vien sildīt abas telpas, bet paslēpt krāsns kurtuvi telpā blakus salonam.
Otra no salonā esošajām krāsnīm ir kamīns ar platu atvērtu kurtuvi, bet pašreiz kurtuves daļa ir aizmūrēta. Kopējais kamīna izskats labi redzams. To rotā apdare stuka tehnikā, veidojot gan volūtas (spirālveida vijumus), gan barokam raksturīgās stilizētas lapas. Baroka ornamenta galvenais elements - biezās akanta lapu vītnes Beļavas pils kamīna apdarē pārtapušas trauslos vijumos ar simetrisku lentveida pinumu pamatā, ko papildināja nelielas akanta lapiņas un figūriņas.

Vēl viena saglabātā divstāvu krāsns izbūvēta divu citu telpu apsildīšanai. Tā darināta no lielāka formāta plakaniem podiņiem ar zilu kobalta gleznojumu - ierāmētā laukumā attēlota vāze. Šāda veida krāšņu keramikas dekors - gleznojums ar kobaltzilu krāsu uz balta fona bija nācis modē jau 17.gadsimta beigās. Ideja aizgūta no holandiešu zili apgleznotajām sienas flīzēm, kuras savukārt no holandiešu fajansa traukiem, bet tie - no ķīniešu zili apgleznotajiem porcelāna traukiem.

Savukārt krāsns izteiksmīgā un platā augšējā dzega, kas rotāta ar ziliem kobalta gleznojumiem, ļauj saskatīt ievērojamu līdzību ar Hamburgas skapja formu.

Vēlajam barokam raksturīgās krāsns tuvumā iebūvēts divstāvu sienas skapis. Tā izliektās formas lauž korpusa smagnējumu. Augšējā dzega veido pusloku, kas vidusdaļā pārtrūkst. Šīs dzegas abus galus pārrāvuma vietā noslēdz barokā plaši izmantotās volūtas. Skapja augšējam stāvam ir divas vērtnes ar sešu rūšu dalījumus katrā vērtnē.

Ēkā līdz pat šai dienai tiek izmantoti trīspadsmit durvju komplekti, kas darināti 18.gadsimtā. Visi durvju komplekti kalpojuši pietiekami labi, nedodot ieganstu tos mainīt. Durvju vērtnes rotā barokālas konfigurācijas pildiņi, kuri augšējā malā noslēdzas ar diviem puslokiem, bet apakšējā – ar vienu pusloku.

Vienas Beļavas pils iekštelpu durvis datētas ar 19.gadsimta sākumu.

Kopš 20.gadsimta 20.gadiem Beļavas muižas pilī darbojās skola. 2019.gadā Krišjāņa Valdemāra sākumskola tika slēgta, un ēkas tālākā izmantošana šķiet tikpat neskaidra kā pirms gadsimta, kad tikko izveidotā Latvijas valsts muižu atsavināja.

Domājams, ja veiktu Beļavas muižas pils interjera apdares arhitektoniski māksliniecisko izpēti, tad tā mūs pārsteigtu ar vēl vairākiem autentiskiem 18.-19.gadsimta elementiem.

Raksts tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu, Vidzemes kultūras programmu un “Latvijas Valsts mežiem”.